«Man gribas tuvāk savējiem»

Personības

Brīdis, kad skolēni pēc vairākiem gadiem atgriežas vietā, kur viņu sapņi ieguvuši aprises, ir īpašs gan pašiem absolventiem, gan viņu pedagogiem. Par šādu brīdi jau ilgāku laiku sapņo Rojas vidusskolas pedagoģe Undīne Lemberga, kura nākamgad pirmo reizi kļūs par klases audzinātāju. Lai arī kļūšana par skolotāju sākotnēji viņas plānos neietilpa, šobrīd viņa savu dzīvi bez skolas nespētu iedomāties.
— Gandrīz trīs gadus esi strādājusi par sociālo pedagogu. Kā spēj norobežoties no problēmām, ar kurām ikdienā nākas sastapties?
— Kad tu vakarā sēdi un tin filmu atpakaļ, tu atņem laiku savai ģimenei. Pēc šiem gadiem saprotu, ka pedagogs nevar pārmainīt, izmainīt un salabot bērnu, ja mājās viss ir pilnīgi galīgi ačgārni. Jā, mēs varam runāt, mēs varam piesaistīt speciālistus, bet, ja nav atbilstošas vides, neko nevar izdarīt. Rezultāts ir īslaicīgs. Citiem varbūt liekas, ka sociālais pedagogs ir spējīgs pārvērst bērnu, bet problēma ir daudz dziļāka. Ar laiku tu saproti, ka visi nekad nebūs apmierināti. Arī kolēģiem ir labās un sliktās dienas, bet mums skolā ir lieliska atbalsta komanda — cilvēki, ar kuriem ir viegli sastrādāties, kuri palīdz, iedziļinās un motivē.
— Ar kādām problēmām bērni visbiežāk griežas pēc palīdzības?
— Ļoti izteikts ir mobings, nesekmība, stundu kavēšana un konfliktsituācijas. Par laimi, nopietnu atkarības problēmu nav. Šādos gadījumos veicam pārrunas, izmantojam dažādas disciplinēšanas metodes un tiekamies ar vecākiem. Ja vecāki piekrīt, tiek veikta psiholoģiskā izpēte. Ļoti lielu darbu veic administrācija un skolotāji, kuri, savā starpā sadarbojoties, cenšas šīs problēmas risināt. Tāpat mums skolā ir siltā smilšu kaste, kas paredzēta jaunākiem audzēkņiem.
— Kā tavu ikdienu ietekmē tas, ka viena no tavām kolēģēm ir mamma?
— Iepriekš mamma strādāja Pārtikas un veterinārā dienesta filiālē Talsos, bet pēc reformām pārkvalificējās un izlēma pamēģināt kaut ko jaunu. Šobrīd viņa jau 14 gadus ir bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja Rojas vidusskolā. Tā ir ļoti liela veiksme, ka tev ikdienā blakus ir viens kolēģis, kuram tu simtprocentīgi vari uzticēties. No mammas esmu pārmantojusi interesi par pedagoģiju, bet no tēta — interesi par tehniku un mašīnām. Pēc 9. klases gribēju iet uz Kandavu mācīties par automehāniķi, bet galu galā dzīve mani aizveda citā virzienā.
— Tu biji paklausīgs bērns?
— Paklausīga noteikti nebiju. Atceros, ka uz Rojupes sākumskolu atnāca jauna skolotāja, un viņai ar mums gāja diezgan grūti. Man bija laba galva, bet ļoti negants raksturs. Atskatoties saprotu, ka tas bija drausmīgi — nabaga skolotāja. Tagad mēs esam kolēģes. Tas ir kaut kas īpašs, ka tu vari strādāt kopā ar savu skolotāju.
Pamatskolu pabeidzu Rojā, bet vidusskolu — Valdemārpilī. Mana labākā draudzene bija nolēmusi iet uz Valdemārpili, un es negribēju palikt viena. Man ļoti paveicās, ka vecāki bija saprotoši un ļāva pamēģināt kaut ko jaunu. Nevienā brīdī neesmu to nožēlojusi. Tas bija fantastisks laiks — man bija ļoti atsaucīga klases audzinātāja un superīga klase. Sākumā braucām uz Valdemārpili ar autobusu, bet pēc tam tētis man nopirka mašīnu, un tas bija vesels piedzīvojums — katru dienu braukt uz skolu ar mašīnu. Tajā laikā tas bija diezgan liels notikums.
— Esi vienīgais bērns ģimenē, vai tev ir arī kāds brālis, māsa?
— Esmu vienīgais bērns un ļoti priecājos par to. Vienu brīdi gribējās, lai ir vēl kāds, bet, gadiem ejot, sapratu, ka vienai tomēr ir labāk. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājās un biju ārā no rīta līdz vakaram. Atslēga kaklā, un aiziet! Tā mēs kopā ar klasesbiedriem dzīvojāmies gan pa skolu, gan sētu. Vasarās un pavasarī brīvdienas lielākoties pavadīju pie omes, kura audzēja stādus un gāja uz tirgu. Šobrīd arī mans vaļasprieks jau divus gadus ir dārzs un iešana uz tirgu. Nekad nebūtu domājusi, ka pienāks tāds brīdis, bet viss tā salikās, un ar katru gadu man to gribas aizvien vairāk.
— Kā saprati, ka nākotni vēlies saistīt ar pedagoģiju?
— Sākumskolā ļoti gribēju būt dziedātāja un pārdzīvoju, ka man ansamblī nekad nedeva solo. Tajā vecumā nesapratu, kā manai labākajai draudzenei var būt balss, bet man ne. Mamma teica, ka citreiz nācu mājās ļoti dusmīga, teicu, ka vairs neiešu uz skolu, jo man neļauj dziedāt, bet pēc tam viss norima. Aizejot uz Rojas vidusskolu, sapratu, ka neesmu dziedātāja, un šajā virzienā vairs netiecos. No mācību priekšmetiem man ļoti patika vizuālā māksla un literatūra. Radošas lietas man sagādā prieku vēl joprojām. Kad atnācu uz Roju, man bija fantastiska skolotāja — Dzintra Poļakova. Lai gan biju teicamniece, viņai ar mani negāja viegli. Neskatoties uz to, viņa līdz pēdējam ticēja, ka es aiziešu mācīties un kaut kas būšu. Ja tev kāds tic, tu zini, ka ir vērts censties.
Tā kā mani interesēja literatūra, pēc vidusskolas beigšanas aizgāju uz Liepājas universitāti un iestājos filologos. Pabeidzu, tad pagāja kāds laiks un aizbraucu strādāt uz Rīgu. Gribējās uz pilsētu, bet sapratu, ka tas nav mans, esmu vairāk māju cilvēks, man gribas tuvāk savējiem. Pēc atgriešanās satiku savu vīru — arī vietējo. Tad mums pieteicās bērniņš un iestājos pedagogos. Laikam ejot, pabeidzu pedagogus un man pavērās darbs kā sociālajam pedagogam.
— Kā tu raksturotu augstskolā pavadīto laiku?
Koju dzīve man ne īpaši patika. Pirmajā reizē tas bija kultūršoks, bet pēc tam, kad sadraudzējos ar kursa biedreni un varējām dzīvot vienā istabiņā, laiks paskrēja ātrāk. Ar ļoti siltām atmiņām Liepāju neatceros — tur vienmēr bija vējš, lietus un aukstums. Pēdējais gads bija visbaudāmākais. Esmu priecīga, ka šobrīd esmu tuvu savai ģimenei un bērniem tepat blakus ir vecvecāki.
— Kā sākotnēji iejuties skolā?
— Sākums bija grūts, jo bija dienas, kad aizgāju mājās un visu laiku domāju par notikušo. Ar laiku iemācījos atslēgties. Bija labās dienas, bija sliktās dienas, bet notika arī ļoti daudz kas labs. Vēlāk ir gandarījums par to, kas ir izdevies. Pēc tam, kad atgriezos no dekrēta, man tika piedāvāta iespēja vadīt kulturoloģijas stundas — pēc izglītības esmu kulturoloģijas skolotāja. Priecājos, ka šī joma man iet līdzi un nekur nepazūd. Sākumā biju uztraukusies, jo man nācās strādāt ar vidusskolēniem, bet viss izdevās. Nu jau būs otrais gads — izejot cauri vidusskolas posmam, pamatskola tik ļoti vairs nebiedē. Cenšos panākt, ka bērni paši nonāk līdz rezultātam. Lieku uzsvaru uz radošumu — taisām iestudējumus, ejam uz izstādēm un darbojamies komandās. Nākamgad pasniegšu arī latviešu valodu, literatūru, kultūras teoriju un beidzot būšu klases audzinātāja. Savu klasi gribēju jau pāris gadus — man tas liekas kaut kas ļoti īpašs. Žetonvakarā vai izlaidumā mani parasti pārņem nostalģija — kaut arī neesmu klases audzinātāja, atskatos uz aizvadīto gadu un saprotu, ka mums kopā ir bijis labi. Bērnībā un vidusskolas laikā nekad nebūtu domājusi, ka es varētu strādāt par skolotāju, bet tagad saprotu, ka neko citu darīt es negribētu. Skolēni, viņu vecāki un situācijas ir dažādas, bet tā tas ir bijis vienmēr. Ikviens pedagogs ar to ir sastapies. Māksla ir atrast vidusceļu tā, lai tu varētu darīt savu darbu, nevienu neaizvainojot un nepazemojot. Cenšos akcentēt bērnus, kuriem nav augstu vērtējumu, bet kuri nāk uz skolu un nepadodas. Mēģinu visus uztvert vienādi un ieinteresēt arī tos, kuriem vērtējums nav tik svarīgs.
— Esi arī Rojas vidusskolas arodkomitejas priekšsēdētāja un mazpulka vadītāja.
— Nu jau gadu esmu Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāve. No Rojas vidusskolas organizācijā darbojas 43 biedri. Atbalstām streikus, piketus, veidojam kopīgus pasākumus, 1. septembrī aicinām pensionētos skolotājus uz pasēdēšanu, sūtām kartītes, organizējam saliedēšanās pasākumus un cenšamies uzturēt tradīcijas.
Mazpulks manā vadībā ir jau otro gadu. Iesāka mana mamma, bet, tā kā viņa ir arī vides pulciņa vadītāja, laika trūkuma dēļ šos pienākumus pārņēmu es. Izgāju mazpulka vadītājas apmācības un, satiekot skolotājus no dažādām Latvijas vietām, sapratu, ka man šīs idejas interesē. Pagājušajā gadā vēl taustījāmies, jo Rojā nekad nav bijis mazpulks un mums tas ir kaut kas pavisam jauns. Tā kā reti kuram ir dārziņš vai lauki, uzsvaru liekam uz mežu un jūru. Iesaistījāmies visos iespējamajos «Latvijas Valsts mežu» piedāvātajos konkursos, konkursā «Tīrai Latvijai» un piekrastes vērotāju piedāvātajās aktivitātēs. Tāpat ļoti daudz darbojamies radoši. Es pati mācos, un tad mēs kopā visu ko veidojam, taisām un eksperimentējam. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija ekskursija uz Džūksti. Ciemojāmies pie Džūkstes mazpulka vadītājas, kurai ir bioloģiskā saimniecība. Kaut arī mēs esam lauku skola, ļoti daudzi bērni bija šokā, ka var paglaudīt teliņu. Mums liekas, ka bērni visu ir redzējuši, bet tā nav. Mums parādīja, kā rodas piens, un pēc devāmies ekskursijā uz Džūkstes pasaku muzeju. Bērni bija ļoti apmierināti. Interesants notikums bija arī «Clean Games» talka Zvārdes poligonā, kur mums, vācot atkritumus, izdevās izcīnīt 2. vietu. Bijām stāvā sajūsmā, jo konkurence bija liela — talkā piedalījās komandas gan no Ventspils skolām, gan Talsiem un Mērsraga. Nākamgad brauksim atkal.
— Kāda ir skolēnu interese par šo jomu?
— Šogad mums ir vairāk nekā 20 dalībnieku. Rojas vidusskolā tiek piedāvāti daudzi pulciņi, un citreiz vecāki savas atvases piesaka vairākās vietās. Ir grūti salikt nodarbības tā, lai bērns fiziski varētu paspēt visur. Ir reizes, kad kāds netiek, jo viņam ir sporta vai mūzikas skola. Esmu atvērta komunikācijai, bet nevienu speciāli nemeklēju un pakaļ neskrienu. Pēc trim mēnešiem audzēkņi izsijājas un paliek tie, kuri šeit vēlas būt. Pēdējo trīs mēnešu laikā ārkārtas situācijas dēļ netikāmies, bet parasti tiekamies reizi nedēļā. Diemžēl vairākas idejas palika neīstenotas, bet atstāsim tās uz nākamo gadu. Projekti tika pabeigti, un viss tika veiksmīgi atrisināts.
— Kur tu smelies spēku un kā atgūsties pēc nogurdinošas darba nedēļas?
— Mans lielākais atbalsts ir ģimene. Ir daudz lietu, ko es vēlētos apgūt un attīstīt, bet šobrīd tam neatliek laika, jo bērni vēl ir salīdzinoši mazi. Dažkārt cilvēks ir izdedzis un dara lietas tikai darīšanas pēc, tāpēc ir svarīgi izvērtēt, vai esi īstajā vietā. Ja pedagogs jūtas labi, arī klasē viss ir kārtībā. Ja kāds tevī klausās, uzdod jautājumus un domā līdzi, tas rada pārliecību, ka esi savā vietā. Vēl viena lieta, ko esmu sapratusi, ir tas, ka rītdiena nav apsolīta. Jo vecāka kļūstu, jo biežāk redzu, ka dzīvē notiek visādi. Ir ļoti jānovērtē tas, ka ar tuvajiem viss ir kārtībā. Ja tev ir ģimene un darbs, ko tu mīli, pārējais sakārtosies pats no sevis.

— Kādas īpašības sevī jāattīsta, lai varētu strādāt par skolotāju?
— Pacietība, humors, sapratne un spēja pieņemt to, ka bērni ir dažādi. Ar katru gadu bērni paliek arvien dažādāki, un tas ir redzams jau no pirmajām klasītēm. Skolotājam jābūt ļoti elastīgam, lai varētu iet līdzi. Metodes, kas tika izmantotas pirms desmit gadiem, šodien vairs neder. Skolotājam jāspēj mainīties un vajadzības gadījumā pasmieties pašam par sevi.