Atziņu krātuve, kas iedvesmo, uzrunā un izmaina

Personības

21. jūnijā savējo lokā tika svinēti agrākās «Talsu Vēstu» žurnālistes Elīnas Lāces otrā romāna «Taurenis vēderā» atvēršanas svētki. Tie norisinājās lauku īpašumā, kas autorei bijis kā iedvesmas avots abu romānu tapšanā.
Romāns «Taurenis vēderā» ir rakstīts kā turpinājums Elīnas pirmajam romānam «Tas brīdis, kad…». «Pēc romāna publiskošanas lasītāju atsauksmēs izskanēja daudz jautājumu, uz kuriem man tobrīd nebija atbilžu, tāpēc zināms izaicinājums bija otrajā romānā arī pašai saprast, kāpēc manu tēlu dzīvē viss notika tieši tā. No otrā romāna pirmajiem lasītājiem jau esmu saņēmusi apliecinājumu, ka uz viņu jautājumiem tagad patiesi esot atbildēts. Atsauksmes gan liecina, ka viņi aizvien negrib šķirties no trauslā un emocionālā Sofijas tēla! Tas ir ļoti mīļi, tomēr ar otro romānu stāsts par Sofiju beidzas,» atklāj autore.
Objektīvu iemeslu dēļ piedzīvojot daudzus mēnešiem ilgus rakstīšanas pārrāvumus, romāna tapšanas process ilga gandrīz divus gadus. Šo laika posmu Elīna galu galā saredz kā ieguvumu, jo ne tikai romānā, bet arī dabā mainījās gadalaiki, mainījās viņa pati, un tas romānā ienesa daudz nianšu. Šīs nianses un sīkās detaļas rada klātbūtnes sajūtu un iespaidu, ka stāsts ir gluži vai dokumentāls, taču autore uzsver, ka abi romāni ir vien iztēles lidojums.
«Romānu rakstīšana nav bijis mans mērķis vai mana izvēle. «Tas brīdis, kad…» radās, kad vienu dienu manī vienkārši sāka rindoties teikumi, ko prasījās kaut kur pierakstīt. Tā bija negaidīta, ārkārtīgi liela iedvesma, kas ļāva piecu mēnešu laikā līdztekus darba un citiem pienākumiem uzrakstīt romānu. Tā turpinājums sāka raisīties jau pirmā romāna tapšanas laikā, tomēr apzināti bremzēju šo procesu, jo gribēju vismaz otro romānu ilgāk paturēt sev. Tā tas diemžēl ir — kolīdz romāns ir uzrakstīts, tas autoram ir zudis un nu pieder lasītājiem.
Būdama kristiete, es šajā jaunrades lietā saskatu brīnišķīgu Dieva vadību. Ir izjūta, ka visa iepriekšējā dzīves pieredze ir mani gatavojusi uz šo. Kad pēc ilggadēja darba «Talsu Vēstīs» attapos emocionāli izdegusi, nonācu pie atziņas, ka rakstus par notikumiem mūsu pusē labāk, sliktāk vai citādāk var uzrakstīt jebkurš, bet manus romānus varu uzrakstīt tikai es pati. Vai tad mums katram nebūtu jādara tas, ko varam paveikt tikai mēs? Tāpēc tagad vienkārši ļauju romāniem nākt. Esmu gatava ieguldīt milzīgo darbu, ko prasa to radīšana, stundām un dienām sēdēt pie datora, bet ārpus mājām turēt pa rokai kladi un pildspalvu, zinot, ka jauni dialogi un nodaļu aizmetņi var atrast savu ceļu pie manis jebkurā vietā un laikā.»
Ņemot vērā, ka otrā romāna darbība lielākoties norisinās lauku vidē, neaizstājams iedvesmas avots bija lauku īpašums. «Man ir sajūta, ka otro grāmatu esmu nolasījusi no šā īpašuma kokiem un krūmiem, kā citi lasa augļus un ogas, sasmaržojusi to ziedos un zemē un ieraudzījusi to uzmirdzam saullēktos, saulrietos un pat stikla lauskās. Sava loma patiešām ir bijusi arī taureņiem. Man šīs radībiņas ārkārtīgi patīk. Sajūtu tās kā sev radnieciskas. No malas raugoties, liekas, ka taurenis lido kā tāds nervozs cilvēks. Lidojums šķiet haotisks un bezmērķīgs, bet taurenis sasniedz savus mērķus un piepilda to, kā dēļ ir radīts,» pārdomās dalās autore.
Viņa atzīst, ka vienīgā resursa, kā romāna tapšanas procesā ir pietrūcis, ir laiks. «Spēka nepietrūkst, pietrūkst tikai laika — to nākas atņemt ģimenei, un es neapgalvošu, ka manējie ir pastāvīgā sajūsmā par to, cik daudz koncentrēšanās un vienatnes prasa katra romāna uzrakstīšana. Tomēr viņi ir pieņēmuši manu aicinājumu. Vīrs ir manu romānu pirmais lasītājs, bet meita līksmo, redzot, ka mazajā Elizabetē esmu ielikusi kaut ko no viņas teiktā vai darītā.»
Romānu rakstīšanas procesu Elīna sauc par vērtīgu iespēju atrisināt sevī kādus konfliktus, jo beidzot uzmanība tiek pievērsta tam, ko ikdienas skrējienā ir viegli nostumt maliņā. «Viss romāns «Taurenis vēderā» man liekas kā atziņu krātuve, un es esmu priecīga, ka tās ir varējušas vispirms uzrunāt mani. Nupat saņēmu kādas lasītājas vērtējumu, ka mani romāni pašanalīzē un attiecību problēmu risināšanā var izrādīties noderīgāki nekā psiholoģijas teorijas un pašpalīdzības literatūra. Varens vērtējums! Lasītāji atsauksmēs raksta par to, kā lasot ir smējušies un raudājuši, bet nav jau ko slēpt, ka pirmais, kas izsmejas un aizkustinājumā izraudas, ir autors pats.
Abu romānu uzrakstīšana līdzi ir nesusi lielu gandarījumu, tomēr ne tikai to. Ir tāds joks: iedodiet cilvēkam grāmatu, un viņš pavadīs visu dienu lasot; iemāciet cilvēkam rakstīt grāmatu, un viņš pavadīs visu dzīvi, mokoties paralizējošās šaubās par savām spējām! Tā tiešām ir, un šaubas ir arī manas pastāvīgās pavadones, tomēr šopavasar šajā kontekstā ļoti uzrunājošs izrādījās meitas attālinātās mācīšanās process. Viņas klases audzinātāja ļoti bieži mani un meitu stiprināja, vērtējot, ka uzdotie darbiņi ir paveikti izcili. Es no sava kritiskā pieaugušā skatu punkta ne reizi vien nodomāju, ka vispār jau meita būtu varējusi pacensties vēl vairāk, bet tad attapu, ka skolotāja manu meitu nevērtē kā pieaugušo, bet gan kā pirmklasnieci, apzinoties viņas pašreizējo spēju robežas. Tad es sapratu, ka līdzīgi katrs varam skatīties arī uz sevi. Piemēram, es varbūt rakstniecības jomā vēl esmu tikai bērnudārzniece, varbūt — pirmklasniece, bet varbūt otrais romāns jau ir ļāvis mani pārcelt kādu klasi augstāk. Tomēr vienu lietu zinu pilnīgi droši: es neesmu halturējusi. Esmu centusies dot no sevis vislabāko. Esmu darījusi tik labi, cik vien esmu spējusi savu pašreizējo spēju robežās.»