«Vieta zem saules jāizcīna pašam»

Personības

Kamēr daži prāto, kā diennaktij pievienot papildu stundas, lai iespētu vairāk, citi laiku izmanto racionāli. Viens no šādiem cilvēkiem ir talseniece Krista Andersone — izmēģinājusi spēkus radio žurnālistikā, nu studente pievērsusies sabiedriskajām attiecībām un drīzumā plāno uzsākt savu biznesu. Brīvos brīžus Krista velta autosportam, kas ir viņas kaislība jau kopš bērnības.
Intereses, kas Kristu aizveda līdz Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmai «Komunikācija un mediju studijas», iezīmējās jau vidusskolas laikā. Jauniete aktīvi iesaistījās skolas dzīvē, pasākumu organizēšanā un citās aktivitātēs, kur nozīmīga loma bija komunikācijai. Saprotot, ka šī joma viņu interesē, atlika izvēlēties virzienu. Laikam ejot, Krista apjauta, ka virziens, kurā viņa varētu sevi pierādīt, ir žurnālistika.
Studiju laikā, interesējoties par dažādām prakses vietām, jauniete nonāca «Latvijas Radio 5», kas ir izklaidējošs, izglītojošs un informējošs sabiedriskais medijs jauniešiem. Izejot praksi, viņai tika dota iespēja turpināt iesākto nu jau kā vienai no «Latvijas Radio 5» komandas. Jaunietes pienākumi bija veidot raidījumu «Domnīca», vajadzības gadījumā aizvietot kolēģus un lasīt ziņas tiešajā ēterā. Apzinoties, ka tās klausās tūkstošiem cilvēku, nācās tikt galā ne vien ar bailēm un satraukumu, bet arī noticēt saviem spēkiem. Šo pieredzi Krista nekad neaizmirsīs — tā palīdzējusi izkāpt no komforta zonas un sniegusi rūdījumu tālākajam ceļam. Viņa ir pārliecināta: katra vieta kaut ko iemāca — pārvarot grūtības un sastopoties ar šķēršļiem, mēs augam un mācāmies.
Frontes otrā pusē
Šobrīd Krista par savu darbavietu sauc Valsts policiju, kur viņa strādā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Uzsākot studijas maģistrantūrā, viņa sajuta aicinājumu izmēģināt spēkus frontes otrā pusē. Ejot cauri darba sludinājumiem, jauniete nonāca līdz vakancei Valsts policijā. Viņas darba pienākumi ir saistīti ar diennakts atskata sagatavošanu, komentāru sniegšanu, kā arī iekšējās un ārējās komunikācijas projektiem. «Nesaku, ka nekad neatgriezīšos žurnālistikā, bet sapratu, ka man dzīvē jāpamēģina kaut kas jauns. Tas notika dabiski. Par darbu Valsts policijā man kādu laiciņu vajadzēja apdomāties, bet galu galā nosūtīju savu CV un mani uzaicināja uz darba interviju. Šis ir bijis ļoti interesants laika posms, jo sāku strādāt gada sākumā, pastrādāju mazu laiciņu un sākās pandēmija. Gan es, gan mani kolēģi sastapās ar situācijām, ar kurām neviens nekad nebija sastapies. Mazliet saspringti, bet interesanti. Darbs turpinājās pastiprinātākā režīmā, un, ņemot vērā, ka strādāju salīdzinoši neilgi, man tas bija vēl izaicinošāk. Šobrīd esmu frontes otrā pusē — vairs neesmu žurnāliste, kas uzdod jautājumus, bet esmu tā, kas uz tiem atbild,» stāsta Krista.
Vaļasprieks ar darba piegaršu
Jau kādu laiku jauniete darbojas arī Latvijas Automobiļu federācijas Standartautomobiļu komisijā, kur pilda preses sekretāres pienākumus, veido preses relīzes un atbild par sociālajiem tīkliem. Viņa atzīst, ka tas nav darbs, bet gan vaļasprieks ar darba piegaršu. Automašīnas un nedēļas nogales minirallijos, sprintos un citās sacensībās viņai nav nekas svešs. Nedēļas nogales, kuras iespējams pavadīt motoru rūkoņā starp automašīnām, ir jaunietei vistuvākās.
Iesaistīties autosportā Kristu pamudināja tētis, kurš pats nodarbojas ar šo sporta veidu. «Kopš sevi atceros, vienmēr esmu braukājusi uz sacensībām. Pirmajā minirallijā kopā ar tēti startējām 2018. gada 1. septembrī. Līdz tam braucu līdzi un atbalstīju viņu. Kad tētis saprata, ka esmu gatava kļūt par stūrmani, sākām startēt kopīgi. Pirmās sacensības bija neaizmirstamas. Visu nakti nebiju gulējusi, jo biju ļoti satraukusies. Iepriekšējās dienas vakarā tētis man iedeva video, lai es patrenētos un paklausītos, kā tas notiek. Sacensības notika Karostā, līdz ar to cēlāmies agri no rīta. Līdz trases pierakstīšanai un dalībnieku sapulcei viss bija kārtībā, bet pēc tam man iekšā viss sagriezās. Nevarēju ne padzert kafiju, ne ieēst brokastis. Pirmajā pārbraucienā domāju — būs mazākā bedre, un man paliks slikti. Man šķita, ka esmu bāla un neko nevaru. Neatceros, kad pēdējo reizi tik ļoti būtu satraukusies. Kad stāvējām pie starta un mašīna sāka braukt, uztraukums pazuda. Pieslēdzos procesam, parādījās adrenalīns, un uztraukums bija kā ar roku noņemts. Jau pašās pirmajās sacensībās nokļuvām uz pjedestāla — izcīnījām 2. vietu savā ieskaitē,» atminas Krista.
Samazinot ekoloģisko pēdu
Šogad jauniete metusies vēl vienā izaicinājumā — viņa uzsākusi darbu pie stārtapa «Kristas bites». Stārtaps tapis pandēmijas iespaidā, bet ideja virmoja gaisā jau ilgāku laiku. «Kristas bites» ir bišu vaska drāniņas, kas aizstāj pārtikas plēvi, foliju un ir vairākkārt lietojamas. Vēl ir daži sīkumi un nianses, pie kurām jāpiestrādā, lai šo produktu varētu nodot lietotājiem, bet tuvākajā nākotnē Krista cer nonākt pie galarezultāta. Par dabai draudzīgu dzīvesveidu viņa piedomā jau vairākus gadus. «Ir pagājuši divi, trīs gadi, kopš man ir sava kafijas krūze, ūdens pudele un savs metāla salmiņš. Tagad viss ir aizgājis tik tālu, ka lietoju sauso šampūnu un izmantoju citas dabai draudzīgas alternatīvas. Vairs neizmantoju vienreizlietojamās vates plāksnītes, to vietā esmu iegādājusies auduma vates plāksnītes, kas ir mazgājamas un vairākkārt lietojamas. Tādā veidā samazinu savu atkritumu patēriņu jeb ekoloģisko pēdu. Ikdienā, ejot uz veikalu, neizmantoju plastmasas maisiņus, bet gan auduma vai papīra maisiņus. Man ir patiess prieks, ka man apkārt esošie cilvēki ar laiku, to redzot, pavelkas līdzi. Tas ir ļoti patīkami. Nevienam neko neesmu uzspiedusi, bet redzu, ka cilvēki par to sāk domāt arvien vairāk. Ja tev ir mērķis, ideja un vēlme kaut ko darīt, tas vienkārši jādara, neviens cits tavā vietā to nedarīs,» uzsver jauniete.