Tajā pavasarī viss šķita melnbalts

Personības

Pirms četriem pavasariem Ieva Brūna, Ernests un Rūdolfs autoavārijā zaudēja Artūru. Drīz pēc tam Ievai nācās krasi mainīt profesionālo jomu: viņa aizgāja no Talsu tautas nama vadītājas amata, ļaujot dzīvē ienākt citiem izaicinājumiem. Par savu lielāko uzdevumu Ieva uzskata divpadsmit gadus vecajam Rūdolfam un desmit gadus vecajam Ernestam palīdzēt iemācīties dzīvi nodzīvot jēgpilni un laimīgi. Un tagad viņa ir sākusi arī sapņot.
— Tava dzīve kopš 2016. gada ir apmetusi pamatīgu kūleni.
— Jā, viss ir mainījies. Ir pagājis laiks, un uz notikušo tagad varu paskatīties no malas. Divas lielās jomas — personīgā un darba dzīve — nobruka līdz ar pamatiem divu gadu laikā. Šķita, kas vēl var notikt?
— Kā atgūties, vai ne?
— Tas ir process, nevar pēkšņi izdomāt, ka tagad sākšu dzīvot no jauna. Tikai laiks spēj kaut ko darīt lietas labā.
— Laiks apvelk sāpes ar putekļa kārtiņu, mazina to intensitāti, bet šīs izjūtas tevī paliek visu laiku. Tas nedziedē, bet notušē.
— Miljoniem reižu uzdevu jautājumu: kāpēc tas notika? Īstas atbildes nav, lai gan esmu to apdomājusi no dažādiem rakursiem. Šādus notikumus nevar saprast. Laiks dziedē, nekas cits nespēj vest uz priekšu. Laiks apaudzē dzīvi ar dažādiem notikumiem un emocijām. Tā turpinās, bet tā nekad nebūs tāda, kādu bijām to kopā izdomājuši un izsapņojuši. Biju uzbūvējusi sapņus uz tā brīža pamatiem.
Lai arī pagājuši četri gadi, tomēr pavasara iestāšanos izjūtu fiziski, emocijas un domas cikliski atgriežas. Tajā pavasarī, skatoties pa logu, viss šķita melnbalts, krāsu nebija, bija tikai melnbalta bilde.
Viss atgādināja Artūru, pat cilvēki, ar kuriem mūs vienoja kopīgi notikumi un stāsti. Mēģināju mainīt apkārtējo vidi, bet sapratu, ka no realitātes nevar aizbēgt. Ir jāsāk ar sevi.
— Tādos brīžos rodas neizpratne, kā pēc tādiem notikumiem vispār pasaule var turpināt griezties.
— Viss apstājās un sabruka. Vienīgais, ko varēju darīt, bija elpot un nest savu ķermeni. Par laimi, mums ar Artūru Dievs devis divus bērnus, kuri mani noturēja pie domas par dzīvošanu tālāk. Bērniem tas ir tāds pats pārdzīvojums kā man, tāpēc bija jābūt stiprai. Arī viņiem pasaule apgriezās ar kājām gaisā, bet es par viņiem nesu atbildību.
Pēc Artūra nāves sastapos ar robežšķirtni — bija jāpieņem lēmums, vai mēģinu darīt vai padodos, kas ir vieglākais ceļš. Tur bija ļoti šaura robeža.
Savu izvēli — iet un darīt — skaidroju tikai ar savu bērnu esamību.
Tobrīd izjutu cilvēku lielu atbalstu. Bija sajūta, ka aiz manis stāv cilvēku mūris, kuri grib palīdzēt. Dvēselē jutos vientuļa, bet fiziski sajutu apkārtējo rūpes. Esmu pateicīga katram, kurš man ir palīdzējis šajā posmā, jo bez viņu atbalsta būtu neiespējami izdzīvot līdz šai dienai.
Tādā brīdī ģimene ir kā vienota šūna, kur visiem ļoti sāp, bet palīdzēt nav iespējams. Var tikai būt kopā.
Žēlošana nepalīdz, palīdz klātbūtne, saimniecisko lietu, elementāru sīkumu nokārtošana. Katra šāda cilvēka pieskāriens ļāva saņemties. Pēc šādiem notikumiem vajadzīgas tikai primārās pamatvajadzības, tad nekādas vēlmes nav būtiskas, kas ikdienā šķiet vajadzīgas.
— Vai piekrīti apgalvojumam, ka šādus smagus pārdzīvojumus uzliek tikai tiem, kuri to var nest?
— Esmu par to domājusi. Iespējams, lai gan brīžiem šaubījos, vai tas man ir pa spēkam. Šis apgalvojums ir viens no mierinājuma veidiem. Izmēģināju dažādus, cerot, ka tie palīdzēs turpināt dzīvot. Tā robeža patiešām ir ļoti nemanāma, izšķirošs brīdis, kad izvēlies, uz kuru pusi doties.
Tikai nesen sapratu, ka ir svarīgi ļauties visām emocijām: sāpēm, bailēm, dusmām. Drīkstu būt vāja, drīkstu izskatīties «nekāda». Cikls ir jāiziet, bet es to pilnībā neizdzīvoju, jo bija jādara viss nepieciešamais gan kā sievietei, gan kā mātei. Pret bērniem bija jāpilda šīs lomas, jo dzīve neapstājas, tā turpina savu ikdienas ritējumu.
Tēva lomu bērniem nekad nespēšu sniegt, nav jācenšas to pat darīt. Šobrīd šo lomu izcili pilda vectēvs. Pagājušajā gadā nokristījām dēlus, viņiem bija svarīgi, lai ir krustvecāki, kas dod drošības izjūtu, jo no vecākiem ir palicis tikai viens. Un sajūta: kāds stāv aiz muguras, ka ir uz ko balstīties, paļauties, ir cilvēkam ļoti svarīga.
Ar bērniem ļoti daudz runājām un runājam vēl šobrīd par visu, kas saistās ar Artūru. Pārdzīvojam kopā un neizliekamies, ka nekas nav bijis vai ka viss ir beidzies.
Nāve izdara savu darbu, tas ir lemts mums visiem, bet tā nav ļauna. Aiz tās ir turpinājums un gaišas emocijas. Cilvēks pārdzīvo sevis un sava ego dēļ, tomēr ir jādomā arī par aizgājēja dvēseli. Katram sastapšanās ar nāvi notiek citādi. Tas notika tik strauji un negaidīti, domāju, ka Artūra dvēselei tas bija liels trieciens.
— Vai arī pirms traģēdijas viens otram tik ļoti uzticējāties?
— Jā. Pēc Artūra nāves bērni gāja uz smilšu terapijas seansiem. Psiholoģe atzina, ka bērniem līdz četru gadu vecumam ģimenē tiek ieliktas pamata vērtības un ka mēs to bijām veiksmīgi izdarījuši. Ar Artūru kā mamma ar tēti paspējām ielikt viņos pamatlietas.
Man jāpalīdz bērniem nostāties uz kājām, bet arī tas šo notikumu nekad no mūsu dzīves neizdzēsīs. Tas ir jāpieņem un jāiemācās ar to dzīvot. Artūrs vienmēr būs mūsu sirdī.
— Arī praktiskās lietas pēc Artūra zaudējuma bija izaicinājums.
— Finanses ir primārais, lai bērnus pabarotu, palaistu skolā, nodrošinātu ikdienas dzīvi, kas turpinās kā ierasts. Tām seko tehniskās lietas, piemēram, automašīnas uzturēšana, saimnieciskie darbi. Apzinājos, ka man apkārt ir cilvēki, kam palūgt palīdzību, tikai vajadzēja to iemācīties. Esmu to apguvusi, un nav man bijusi situācija, kad kāds teiktu «nē».
— Kā tu spēji saglabāt sevi un palīdzēt bērniem?
— Antidepresantus neesmu dzērusi, lai gan šodien šķiet, ka vajadzēja. Tad likās, ka pašai jātiek galā, ka es taču varu. Kādu laiku jau var, bet rezerves izsīkst. Tās neatjaunojas, ja dod tikai vienā virzienā. Paliku kā tukšs trauks, bet nepadevos. Ļoti palīdzēja pirts rituāli, meditācijas, sarunas.
Tikai pēc gadiem parādījās problēmas ar nervu sistēmu, atklāju veģetatīvo distoniju. Ķermenis fiziski jutās kā ar elektrību dabūjis. Manī bija trauksme, iekšējs saspringums, sākās psihosomatiskas problēmas. Šķita, ka nepārvaldu savu ķermeni. Gāju uz darbu, veicu ikdienas pienākumus, sev neatļāvos neko. Vienu vakaru atnācu no darba un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Visu atstāju un braucu uz jūru staigāt. Naktīs nevarēju gulēt, līdz tas izpaudās neiroloģiskās problēmās.
— Ajūrvēda joprojām ir ar tevi?
— Jā, ik dienas. Ajūrvēdu izmantoju sev un bērniem, dalos zināšanās ar tiem, kuriem interesē. Arī psihoterapeits palīdz sevi sakārtot, bet tas nav viegli: sevī jāiedziļinās, jāieskatās, jārisina. Bet rezultāts ir tā vērts. Pagājušajā gadā pabeidzu jogas skolu.
— Tu vari uztaisīt špagatu?
— Jau par tradīciju ir kļuvis, ka Ziemassvētkos neskaitu dzejoli, jo man ir dzimšanas diena un arī vārda diena, bet taisu špagatu. Tāds stīvāks varbūt ir, bet cenšos. Joga man nepieciešama no cita aspekta — sevis sakārtošanai, ne tikai fiziskajā plānā.
Mācīšanās bija vajadzīga, lai izrautos no ierastās vides. Baidījos, bet tas bija ļoti svētīgi.
— Jo nevar visu laiku būt tas tukšais trauks.
— Pēc notikušā par saviem sapņiem nedomāju. Labākajā gadījumā izvirzīju mērķus, lai ietu uz priekšu, dzīvotu. Domāju, ka cilvēks pats var daudz ko paveikt, bet ir arī apstākļu sakritība, noteikts laiks, vieta, satiktie cilvēki, kuri nejauši paver citas iespējas.
Esmu piedzīvojusi laiku, kad metos virpulī, lai noslāpētu emocijas, bet tas ir postoši, turklāt bez pievienotās vērtības.
Cilvēkam dienā vajadzīgas 15 minūtes, lai sevi sadzirdētu, apzinātos ne tikai ķermeniski, bet arī domās un izjūtās.
— Ir viegli apstāties?
— Nē, ir jāpiedomā. Dienā ir tikai 24 stundas, astoņas no tām ir jāguļ, vēl jāstrādā, un nekas vairāk nepaliek. Ir bērni, kuriem jāvelta laiks, jo viņiem ilgi vairs nevajadzēs manu tiešo klātbūtni, jau jūtu, kā viņi lēnām attālinās. Man ir ļoti mīļi dēli, ļoti forši. Dievs man viņus ir devis vislabākajā izpildījumā.
Bērniem ir sava dzīve un plāni, savas izvēles. Mans uzdevums ir viņus atbalstīt, protams, turot sakarīgā rāmī. Vecāku virsuzdevums ir nesalauzt personību, kas ir ļoti grūti. Jābūt blakus un jāpalīdz izprast vērtības. Tad, kad viņi aizies savā dzīvē, varēšu būt tikai līdzās.
— Tā jau saka: neaudziniet bērnus, audziniet sevi!
— Tikai ar piemēru. Bērniem nedrīkstu kaut ko slēpt, viņi mani uzmana un kontrolē. Man nav nepieciešamības dēliem melot vai izlikties, vienmēr atklāti pasaku, ko darīšu, kur braukšu, kad būšu atpakaļ. Viens otram uzticamies. Tad viņi jūtas droši. Ja pasaku, ka mājās būšu deviņos, tad man arī ir jābūt mājās deviņos. Tētis aizbrauca un tā arī neatgriezās, tāpēc šīs bailes viņos ir visu laiku. Vienmēr ir jābūt sasniedzamai, jo vienīgais, ko varu iedot, ir drošības izjūta. Ir pagājuši četri gadi, bet, kad man zvana nepazīstams telefona numurs, sirds vienmēr apmet kūleni.
— 2017. gadā pameti darbu Talsu tautas namā, tagad strādā valsts AS «Latvijas Autoceļu uzturētājs» Talsu ceļu rajonā.
— Talsu tautas nama laiks bija ļoti radošs, darbīgs un interesants dzīves posms. Tā bija dzīves skola, kur saskāros ar lielas komandas darbu, bet arī ar nodevību. Spēle, kas pieredzei bija ļoti svētīga. Neesmu karjeras cilvēks, bet tobrīd tas bija izaicinājums.
Tagad strādāju valsts AS «Latvijas Autoceļu uzturētājs» Talsu ceļu rajonā. Esmu ļoti pateicīga, ka tur strādāju, man ļoti patīk. Tas ir liels uzņēmums ar spēcīgām iestrādnēm un noteiktu sistēmu. Tur redzamas vērtības, virzība un izmērāmi mērķi. Darba intervijā man palūdza sarindot prioritātes: ar kādu atzīmi es novērtētu darbu desmit ballu skalā. Desmit es dodu ģimenei, deviņi dodu laikam, ko pavadu kopā ar ģimeni, astoņi — darbam. Esmu pārvērtējusi savu dzīvi, vairs nešaubos par savām prioritātēm. Mans virsuzdevums ir būt līdzās saviem bērniem un palīdzēt viņiem iemācīties dzīvi nodzīvot jēgpilni un laimīgi.
Man vienmēr ir paticis vērot cilvēkus un to, kā viņi rīkojas kādās situācijās. Tas ir jautājums par izvēli. Protams, vienmēr var teikt ko pretī un argumentēt savu rīcību, bet vai to vajag? Vai man kādam kaut kas ir jāpierāda? Nevienam patiesi neinteresē, kas notiek un notiks ar manu dzīvi, tas ir svarīgi tikai maniem tuvākajiem cilvēkiem. Protams, ja notiek liela nelaime, tad šo atbalstu sajūti, bet ikdienā tas ir citādi.
— Visi mēs piedzimstam mazi un nevainīgi zīdainīši. Kurā brīdī maināmies un kļūstam tik dažādi, pat ļauni? Kā šādā pasaulē izaudzināt savus bērnus par labiem un laimīgiem cilvēkiem?
— Tā var būt apstākļu sakritība, bet svarīgi ir bērnam dot tīro un patieso beznosacījuma mīlestību. Cilvēkam vajag justies piederīgam un vajadzīgam. Ja ir šī sajūta iedota, ka pasaule nav slikta, ka nav jāprotestē, ka esi pieņemts un mīlēts, ka ir vieta vai stūrītis, kur vienmēr esi gaidīts un drošībā, tad esi izdarījis visu, kas bijis tavos spēkos.
Vakaros pirms gulētiešanas pārrunājam nozīmīgas lietas mūsu dzīvē. Ernests un Rūdolfs ir ļoti atšķirīgi, ir vajadzīga pacietība, lai viņi atklātos. Ja jūtu, ka kaut kas ir uz viņu sirsniņām, tad uzreiz ķeru ciet, tieši tajā mirklī, neko negaidot. Svarīgi nepalaist garām brīdi, ļaut izrunāt un saprast. Jaunākais dēls ir pateicis, ka esmu vienīgais cilvēks, ar kuru var izrunāties. Tā ir liela vērtība, ko gribu saglabāt arī turpmāk.
Dzīvē var būt dažādi pagriezieni, kad bērns jūtas nepieņemts un nesaprasts, viņš nezina, kā rīkoties un ko darīt. Vienmēr esmu teikusi, ka nedrīkst neko slēpt, jo citādi nevarēšu palīdzēt. Tikai kopā varēsim to atrisināt. Nevaram bērnu vietā dzīvi nodzīvot.
— Vienīgais, ko vari darīt, ir viņus mīlēt, bet pasargāt no pasaules nevari.
— Nedrīkst radīt priekšstatu, ka pasaule ir ļauna, slikta, atriebīga. Tomēr arī ne tik labās lietas te notiek: tas ir jāsaprot un jāpieņem. Nevajag domāt, ka visu dzīvi dzīvosim saules apmirdzēti, ir jāiemācās risināt dažādas konfliktsituācijas, ko pastarpināti arī mācu.
— Iemācīt dzīvot bez tevis.
— Neradīt atkarību, ka bez mammas neko nevar paveikt.
— Tu tici augstākam spēkam?
— Baznīca man nav nekas svešs, un ticu, ka pastāv kaut kas vairāk. Ir likumsakarības, notikumi, ko nevaru ietekmēt. Arī Artūra nāvi nevaru izmainīt. Protams, vairākkārt esmu uzdevusi jautājumu, kāpēc tā notika. Liktenis, apstākļu sakritība, sauc to, kā gribi, bet tā tas vienkārši ir.
Šie notikumi, lai arī tas izklausīsies savādi, daudz man ir devuši. Joprojām mācos ar to sadzīvot, katrs pavasaris mani ierauj tajos atpakaļ, tomēr negribu visu laiku dzīvot ar smaguma izjūtu. Manā dzīvē ir tik daudz kā skaista bijis un ir joprojām! Arī ar Artūru kopā pavadītais laiks. Ja teiktu, ka mana dzīve ir smaga, tad es aizslaucītu visus skaistos notikumus, kas ir bijuši, ir un būs.
Katram ir paredzēts savs ceļš un stāsts. Vislielākā svētība ir atrast to, kāpēc es esmu šeit un kas man ir jāizdara. Ne jau visiem jākļūst par miljonāriem vai tiem, kuri aizlido uz Venēru. Lielākā vērtība ir atrast to, kas jādara: kad pašam dvēsele gavilē, kad vari dot daļiņu no sevis saviem tuvajiem, kuri tālāk to nodod citiem. Būtiskas nav zināšanas, bet gan izjūtas, ko varam sniegt: pieskarties dvēselei, likt aizdomāties. Vai esmu to iemācījusies? Nezinu, bet es uz to tiecos.
Esmu ļoti izvērtējusi, ar ko un kā pavadīt laiku, jo apzinos tā ierobežotību. Nezinām, cik dienu mums ir dots. Man ir ļoti svarīgi bērniem parādīt pasauli, lai viņi saprastu, ka pasaule negriežas tikai te. Iedot lieluma sajūtu, dziļo elpu, paplašināt apvāršņus, lai viņi nebaidītos. Manos spēkos ir iedot tikai tik, cik varu, bet to varu izdarīt tikai tad, ja es jūtos labi, ja brīžos pati jūtos laimīga. Laime nav konstants stāvoklis, ir laimes brīži. Lai to sevī izkoptu, ir jāpacenšas, to nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Bet tagad esmu sākusi sapņot. Jo atkal cilvēki, apstākļu sakritības un laiks man to ir devis. Tas ir neizsakāmi daudz.
— Par ko tu sapņo?
— Te ir atšķirība. Mērķi ir izmērāms lielums, bet sapņi dod iespēju pacelties virs realitātes, un, ja tie piepildās… Gribu izgaršot dzīvi, to baudīt. Biju aizmirsusi, ka man tas ir ļauts.