«Tā bija dīvaina diena»

Personības

1941. gada 14. jūnijs nākamajā gadā sasniegs astoņdesmit gadus kā diena, kad no Latvijas 15 424 cilvēki tika izsūtīti jeb deportēti uz Sibīriju. Meklējot kādu dzīvu liecību mūsu pusē, kas varētu dalīties pieredzētajā, neklājas viegli, ko var arī saprast, jo neviens negrib uzplēst vecās rētas un iet pa atmiņu takām, kas mirkušas asarās. Sarunai galu galā piekrīt Lībagu puses iedzīvotāja Astra Dzirnkalne, ko īpaši paskubina mazdēls.
Astras kundze tikšanās reizē ir manāmi satraukusies, bet pārsteidzoši žirgta un dzīvīga, ka grūti pat noticēt, ka pēc diviem gadiem viņai gaidāmi apaļi simts. Vairākkārt sarunā izskan vārdi, ka viņas dzīvei vienmēr pāri bijusi Dieva roka un vienmēr viņa īpaši pasargāta. Un, jā, patiesi, kad Astras kundzes ģimene izsūtīta uz Sibīriju 1941. gadā, viņa nebijusi mājās, bet skolā, un tas viņu paglābis. Meitene palikusi viena ar savu vecomāti un vecāsmātes māsu 19 gadu vecumā un centusies rūpēties par saimniecību, bet nepavisam negājis viegli. Mazdēls piebilst, ka vecmamma Astra agrāk stāstījusi, ka viņa staigājusi no vienas mājas uz otru, pie viena kaimiņa, pie otra. Nebijis arī, ko ēst. Vēlāk arī pati Astras kundze piemin klejošanu, kad ar riteni vai vilcienu no «Cīruļiem», mājām Dundagas pusē, braukusi uz Slīteri. Tas bijis vācu laikā, bet, kad otro reizi atnākuši krievu laiki, tad klejot nevajadzējis. Vācietis esot bijis tāds, ka, ienākot mājā, pat ar šokolādi cienājis, bet krievs visus konservus apēdis. «Vācietis pa skapjiem nelīda. Apbrīnojami! Bet krievs neko nelaida garām. Visu apēda,» salīdzina Astras kundze.
No izsūtīšanas paglābusi skola
Vecāmāte Astra sarunu iesāk ar vārdiem, ka daudz ko neatceras un gadu skaitļos arī nav liela zinātāja, jo nu jau viss sajucis un aizmirsts, bet noteikti ir arī daudz lietu, ko cilvēks ieslēdz visdziļākajā kambarī un apņēmies nekad nevērt vaļā tās durvis, ko sarunas noslēgumā saviem vārdiem arī apstiprina kundze. «Tā bija dīvaina diena. Es jau klāt nebiju. Man Rīgā tante paziņoja, ka pie onkuļa atrodas zīmīte, ko mamma bija uzrakstījusi vēl pēdējā brīdī ar lūgumu, lai labie ļaudis, kas atrod to, nosūta onkulim un paziņo. Onkulis dzīvoja «Cīruļos». Es biju pie tantes Rīgā, jo gāju tur skolā. Tā mēs arī dabūjām zināt par to, kas noticis mājās. Es pati brīnos, ka visu tik ātri uzzinājām. Telefons jau pastā it kā bija, bet, kā tik ātri ziņa atnāca līdz mums, īsti nezinu. Pēc dienas es braucu uz savām mājām. Nu kāda man tā māja Rudē nu bija. Tā nebija mūsu personīgā. Mežniecības. Tur atradās mana vecāmāte, kuru vai nu nebija pamanījuši, vai vienkārši nepaņēma. To es nezinu. Viņa dzīvoja atsevišķā istabiņā, kas ir nost no ieejas… Tā es Rudē dzīvoju līdz pat rudenim. Bija lopi, apsēti lauki. Pienāca rudens, un tos novācām. Onkulis no «Cīruļiem» palīdzēja. Es viena neko nebūtu izdarījusi. Un tad es pati pārcēlos uz «Cīruļiem»,» atminas Astras kundze, kuras mamma, tētis, māsa un brālis tika deportēti. «Vai laime, vai nelaime, bet man bija jādomā par saimniecību un lopiem, un arī nebija viegli. Pārvācām visu no Rudes uz «Cīruļiem» un pamazām lopus likvidēja,» piebilst vecāmāte. Ģimeni pēc atgriešanās Latvijā skārusi arī otrā izsūtīšana 1949. gadā, bet brālis bija sācis strādāt Stendes dzelzceļa stacijā par mašīnista palīgu, un tas viņu paglābis. Astras mamma palikusi dzīvot Rīgā. Tēvu un māti pirms izsūtīšanas 1941. gadā Stendē atšķīruši, viņš bijis baltvācietis un izsūtījumā nošauts.
Mammas rokdarbi ļāvuši izdzīvot izsūtījumā
«Mammu aizveda prom otro reizi, jo viņa bija nelegāli atbraukusi,» turpina Astra Dzirnkalne. Ar savu vīru viņa iepazinusies 16 gados, desmit gadus draudzējušies, bet 1947. gada decembrī arī apprecējušies un sākuši dzīvot «Līdumos», kur kundze dzīvo joprojām. Jautāta, ko radi stāstījuši par dzīvošanu izsūtījumā, vecāmāte teic, ka to labāk varot izstāstīt māsas meita Rita, jo viņa tur dzimusi. Bet mamma bijusi liela adītāja, kuras rokdarbi palīdzējuši izdzīvot izsūtījumā, jo viņa darinājusi skaistas jakas un visu, ko vajadzējis, ko bartera veidā mainījuši. Bet dzīve bijusi grūta. Ģimene izsūtīta uz Krasnojarsku. «Vācu laikā, kad braucu uz Slīteri, iepriekšējā dienā žandarmērija mani meklēja un gribēja aizsūtīt uz Ventspili un tad uz Vāciju. Vai nebija Dieva griba, ka mani pasargāja un es tieši tad atkal nebiju mājās? Tā kā par visu savu mūža gājumu varu pateikties Vadītājam, kas mani vadījis visos ceļos,» aizturot asaras, turpina Astras kundze. Jautāta, vai sūtīt uz Vāciju viņu gribēja tādēļ, ka tēvs bija vācietis, Astras kundze bilst, ka tad daudzus vervēja un sūtīja visbiežāk strādāšanai. «Es skaitījos kā bēgle. Man pieraksts bija Rīgā. Un bēgļus vāca kopā. Man bija arī vācu uzvārds,» piebilst vecmamma, pasmaidot, ka viņai ir arī otrais vārds — Veronika, kas visai labi patīkot.
Astra Dzirnkalne, kurai gan garo dzīves gadu laikā palikusi vāja redze un dzirde, ejot un darbojoties joprojām, ka varot vien pabrīnīties. Jautāta, vai jūtas, ka bez mazas kripatiņas jau simts gadu, viņa teic, ka tas jau ir par traku. «Tur mani vēl neņem pretī,» smej vecāmāte, kas visu dzīvi strādājusi fizisku darbu. Mazdēls piebilst, ka arī vecāmāte ada un nevieni Ziemassvētki nav bez omes zeķēm paciņā. «Es esmu ļoti nervoza. Par visu ko nervozēju. Un tā man dienas paiet. Tagad tā slimība, kas izplatījusies. Ne jau par sevi baiļojos, bet par radiem,» teic kundze, kura ir cītīga radio klausītāja un uztraucoties par notiekošo pasaulē. Tajos laikos arī bijušas lielas bailes un pārdzīvojumi netrūkuši, bet tos viņa īsti negrib atcerēties. Salīdzinot ar to, kā bijis agrāk, tagad ir labi. Ir paēdusi, ir siltums, un nekā netrūkst. Jautāta, vai skatās arī televīziju, vecāmāte atplaukst smaidā un teic, ka vienu filmu gan nelaiž garām nekad. Daudzi gadi jau pavadīti, skatoties «Mīlas viesuli». Esot jau jāsmejas par to, kas tur tik nenotiek, bet īsāka laika pēc skatoties. Bet galvenās esot radio ziņas, un tām viņa seko līdzi ik dienas, jo interesē ne tikai tas, kas notiek pie mums, bet arī pasaulē. Mazdēls piebilst, ka ome zina visu.
Otrā ģimenes izsūtīšana nevis martā, bet pirms Ziemassvētkiem
Tā kā Astras kundze piemin māsasmeitu Margaritu Savicku, kas dzīvo Jaunjelgavā, jautājot viņai par dzīvi Sibīrijā un atgriešanos, sieviete pastāsta, ka ir izsūtīto bērns. Viņas mammai, kad izsūtīta, bijuši sešpadsmit gadu, bet mammas brālim — četrpadsmit. Krustmāte Astra palikusi Latvijā, bet viņai tie arī nebija viegli laiki, jo nācies staigāt no mājas uz māju un slēpties, lai viņu neatrastu. Ģimene pirmajā izsūtījumā bijusi no 1941. līdz 1946. gadam. Drīz pēc atgriešanās Margaritas mamma El-frīda Mērija mācījās māsiņu skolā Talsos, ko pabeigusi un sākusi strādāt Talsu slimnīcā par medicīnas māsiņu. Otro reizi daļu no ģimenes neizveda vis 1949. gada martā, bet pirms Ziemassvētkiem. Tā kā krustmāte tajā laikā bija jau apprecējusies un citā uzvārdā, kā arī dzīvoja citur, tas viņu paglābis, bet mammas brālis Helmuts strādājis dzelzceļā, un tos strādniekus parasti neaiztika. Otrajā izsūtīšanā izvesta Margaritas mamma Elfrīda un vecāmāte. Vieta, kur Sibīrijā piedzimusi Margarita, latviešu valodā sauc par Ezeriem, jo tur bija un ir ļoti skaists ezers. Latviešu kopiena tur bijusi saliedēta un liela. No turienes 1960. gada beigās Margarita ar mammu, vecomāti, brāli un tēti, kas pēc tautības ir ukrainis, atgriezušies Latvijā. Izsūtījuma vietā gan iesākta 1. klase, kas nepabeigta, bet no tā laika palikušas draudzenes, ar kurām sarakstījušās kādu laiku. Jaunības gados sarakste pārtrūkusi, bet apmēram pirms pieciem gadiem, brīnumainā kārtā atkal sanācis sazināties, pateicoties režisorei Dzintrai Gekai un Tālim Veismanim, kas devies uz Krasnojarsku un citām vietām ekspedīcijās. Margarita atklāj, ka viņas mammai pirmajā izsūtījumā bijis smags un bīstams darbs, jo bijusi pie pludināšanas darbiem Manas upē, bet otrajā reizē jau bijis citādāk, jo strādājusi par medicīnas māsu. «Gan mana mamma, gan vecāmāte, gan arī es ticu Dievam, un es bieži dzirdēju liecības, kā Dieva palīdzība ir bijusi viņām klāt. Tas viss palīdzēja izdzīvot un izturēt,» atzīst Margarita un piebilst — lasot vecās vēstules, sapratusi, ka dzīve bijusi grūta arī Rīgā. Tajos laikos grūti bijis visiem. Krusttēvs Helmuts pēc daudziem gadiem rakstījis savas atmiņas, kas nekur nav publicētas, par to, kā braukuši vagonos. «Pati esmu skolotāja. Kad ir piemiņas dienas, es saviem skolēniem arī stāstu un liecinu par to, kā Dievs ir darbojies manas ģimenes dzīvē, manu vecāku ģimenē un kā mums gājis. Kad man bija pieci gadi, visas slimības, kādas vien varēja izslimot, bija sakritušas uz mani… Nevarēju ne pastaigāt, ne ko citu, biju sadurstīta no visām pusēm, bet Dievam noteikti bija citi plāni, un es nenomiru,» sarunu noslēdz skolotāja Margarita Savicka.