«Pārdomas par dzimtas koku»

Viedokļi

Vasara ir tas laiks, kad skolēni un skolotāji izbauda ilgi gaidīto atvaļinājumu. Pie reizes vasara var būt tas laiks, kad cilvēkam ir daudz brīvu brīžu pašizglītībai un ir iespēja pievērsties paša interesēm dažādās jomās. Pagājušonedēļ arī es pieķēros pie sava dzimtas koka zīmēšanas. Tas ir darbs, kuru vienmēr esmu vēlējusies izdarīt, bet nekad kārtīgi nav sanācis, jo vienmēr priekšplānā izvirzījušies citi, svarīgāki darbi.
Aizdomājoties par dzimtas koku, sapratu arī domu cēloni, sakni. Ideja par dzimtas koka izzināšanu man radās pagājušās nedēļas kapu apkopšanas darbu laikā, kur vairākas stundas pavadīju, apcērpot dzīvžogu, ravējot nezāles un nomainot vecos ziedus. Te apglabāti mammas radinieki trīs paaudzēs. Pieļauju, ka daudziem mana vecuma jauniešiem kapu apkopšana nav kā norma, kā pienākums. Tomēr es novērtēju, ka man ir vecāki un vecvecāki, kuri jau no agras bērnības manī ir ieaudzinājuši pienākuma apziņu pret tuvinieku atdusas vietu sakopšanu. Lepojos ar to, ka vecāki man ir daudz stāstījuši par tiem radiniekiem, kurus nekad vaigā neesmu sastapusi. Vienmēr esmu iztēlojusies, kāda būtu bijusi mana satikšanās ar šiem cilvēkiem realitātē un kā es varētu viņus iepazīstināt ar mūsdienās notiekošajiem procesiem un parādībām, kamēr viņi mani varētu pamācīt darīt dažādus viņu dzīves laikā pierastus darbus. Vairāku paaudžu nomaiņas laikā pasaule ir krasi izmainījusies, un tas, pie kā pieraduši esam mēs, šķistu fantastisks un neiespējams agrākajām paaudzēm.
Tuvojošies Līgo svētki latviešu tradīcijās un dainās saistās ar auglības rituāliem, un papardes zieda meklēšana netiešā veidā runā par dzimtas turpināšanu. Turpretī neviļus prātā nāk mūsdienās bieži izskanošais uzskats par to, ka planēta Zeme ir pārapdzīvota un nav nepieciešams radīt tai vēl papildu slogu, turpinot savu dzimtas koku. Arī es uzskatu, ka turpināt dzimtas koku nav katra cilvēka pienākums, jo pienākums nav planētai radīt papildu slogu, bet gan tikt galā ar to, ko mūsu planēta nesusi līdz šim. Tik daudz un bieži pēdējā laikā nācies lasīt par ekoloģiskām katastrofām, iznīcinātām sugām un ekosistēmām, kas zināmā mērā radušās pārapdzīvotības dēļ, ka manī rodas pārdomas. Nezinu, vai tas ir audzināšanas vai vispārpieņemto normu jautājums, bet mana pārliecība par šo sakņojas uzskatā, ka cilvēki nevar veidot savu nākotni, aizmirstot par to, no kurienes paši cēlušies, nezinot savus senčus un necenšoties izzināt savu tuvinieku dzīvesstāstus. Vietas apzināšana un izzināšana, dzimtas vēstures pētniecība mūsdienās kļūst aizvien aktuālāka daļā sabiedrības, jo gandrīz katrā dzimtas kokā ir vismaz viena paaudze, kas savu atzaru veidojusi svešumā, un ir svarīgi apzināties vietu un cilvēkus, no kuriem pats esi cēlies, un tikai tad vari turpināt savu dzimtas koka atzaru.
Šajā nedēļā internetā izlasīju saistošu piedāvājumu, kurš kādam var būt noderīgs atvaļinājuma laikā. Ja kādam ir interese mācīties un izzināt par to, kā pareizi katram pašam veidot savu dzimtas koku, tad Aizputē, «Serdes» rezidenču centrā, ir iespēja pieteikties Novadpētniecības skolā. Pasākums norisināsies no 29. jūnija līdz 3. jūlijam, un ar izzinošām lekcijām piedalīsies Latvijas redzamākie vēsturnieki un novadpētnieki: Juris Urtāns, Agnese Lūse, Ieva Vītola. Es mudinu katru, kuru kaut mazliet interesē personīgā vēsture un kuram ir laiks un vēlme, sākt veidot savu dzimtas koku un cerēt, ka nākamās paaudzes to novērtēs.