«Atkal, atkal ir debesis pušu, atkal ielāpi jāuzliek tām». Mārim Čaklajam Rojā atzīmēja 80 gadu jubileju

Kultūra

«Atkal, atkal ir debesis pušu, atkal ielāpi jāuzliek tām», «Pilsēta, kurā piedzimst vējš», «Starp mašīnām motoriem, meitenēm, Uz ielu stūriem, kas salst», «Ja četri balti krekli ir jaunam cilvēkam», «Es esmu bagāts, man pieder viss» skanot šīm Māra Čaklā dzejas rindām mūzikas pavadījumā, raisījās dzejnieka 80 gadu jubilejai veltīta pēcpusdiena Rojā.
16. jūnijā Latvijā izskanēja Māra Čaklā vārds, bet jo īpaši Saldū, kas ir dzejnieka dzimtā vieta, atgādinot piemirstas lietas par dzejnieku, it īpaši viņa dziesmas. Atkal sev varam pavaicāt: «Kā, un tā arī ir Čaklā dzeja?» Tāda pati gaisotne šajā datumā, dzejnieka 80 dzimšanas dienā, valdīja Rojas kultūras centrā.
Ar rojeniekiem tikās Māra Čaklā personības cienītājs aktieris Mārtiņš Vilsons. Viņš bija izvēlējies M. Čaklā dzejoļus, lai klausītājus iepazīstinātu vai viņiem atgādinātu tēmu daudzveidību, par kurām runāja dzejnieks. Īpaši emocionāli skanēja aktiera un viņa dēla izpildītās visiem zināmās Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā dzeju, kad klausītāji nekautrējās dziedāt līdzi, raisot īpašu, vienojošu, sirsnīgu noskaņu.
M. Vilsons sarunā iesaistīja rojeniekus, priekšplānā izvirzot jautājumu, kas ir svarīgāks dzeja vai mūzika. «Kas ir svarīgāks: melodija vai vārdi, man nez kāpēc liekas, ka vārdi ir svarīgāki, vienmēr, jo, ja tie ir štruntīgi, arī melodija neskan. Reizēm ir tā, ka kaut ko dzied, bet, kas tie par vārdiem, man vienalga. Māra dzeja tāda nav. Esmu nonācis pie jaukas atziņas, jo, ja es kaut ko smuku sadzejošu, tas paliks.
Braucot domāju: kā tas ir: cilvēks piedzimst, kaut ko dara un aiziet. Laikam svarīgākais ir tas, ko viņš atstāj. Ja mēs pieņemam to, ka dzīve ir riņķis, visa mūsu dzīvošana ir viens liels, milzīgs riņķis. Nav svarīgi, kad mēs esam dzimuši, svarīgi, ka mēs ejam pa šo riņķi, esam šajā vietā, tā ir mūsu pasaule, atstājam to un aizejam tālāk. Ejam pa riņķi un atkal atnākam. Vai viņš (Māris Čaklais — aut.) atnāks pirms mums vai pēc mums, to mēs redzēsim. Varbūt viņam vajag pasēdēt uz mākoņa maliņas un paskatīties, ko vēl pielikt klāt. Arī Māris manā uztverē ir pilnīgi dzīvs. Es viņu atceros. Māris man likās cilvēks, no kura daudz kas ir atkarīgs, bet viņš pilnīgi bija savējais.
Atnāks vēl citas dzimšanas dienas, vai mēs apstāsimies, vai mēs paskatīsimies uz nākotni vai atcerēsimies Māri, vai viņš mums visiem būs tik dziļi sirdī? Man ir aizdomas, ja tu dziedi kādu dziesmu un nezini, kurš ir dzejnieks, bet dziesmu zini, tad viss ir labi, un dzejnieks ir dzīvs.
Mārim Čaklajam ir iznākuši 18 dzejoļu krājumi, piecas dzejas izlases, četras eseju grāmatas, septiņas prozas grāmatas, piecas bērnu dzejoļu grāmatas, 12 atdzejojumu grāmatas un ļoti daudz atdzejojumi, kas ir ievietoti dažādos kopkrājumos. Dzejniekam iznākušas grāmatas angļu, armēņu, lietuviešu, tadžiku, uzbeku, vācu un krievu valodā. 63 dzīves gados — 67 grāmatas. Vai tas nav bagāts mūžs!? Viņš dzimis Dziesmu svētku gadā 1940. gadā un aizgājis Dziesmu svētku gadā 2003. gadā,» svarīgas pieturzīmes salika M. Vilsons.