Kad sirdī vēlme pēc tīrām un svētām attiecībām

Personības

Monta un Eliass Lagzdiņi ir laulāts pāris kopš šā gada februāra beigām un pašlaik dzīvo Rīgā. Kāds bijis viņu ceļš līdz brīdim, kad satikās un cik ļoti Dievs ir palīdzējis un bijis uzticams tam, ko apsolījis Savā Vārdā — Bībelē, sarunā pastāsta jaunā sieviņa, kas vienmēr īpaši izceļas ar sirsnīgo smaidu. Patiešām — Monta vienmēr smaida, un tagad it īpaši, jo atbildētas ir viņas lūgšanas, un veids, kā Dievs to dara, nekad nebeidz pārsteigt.
Jaunā pāra stāsts par Dieva brīnišķīgajiem darbiem un to, ka pilnīgi noteikti vajag uzticēties Viņam līdz galam, nenomaldoties velna piedāvātajos variantos, nav izraudzīts nejauši, jo abu saknes no Talsu puses izraut nav iespējams. Monta ir dzimusi stendeniece, bet Eliass nāk no Talsiem. Jau no mazām dienām krustmāte Montu ņēmusi līdzi uz dievkalpojumiem un svētdienas skolu, kas meitenei ļoti patikusi, un šīs dienas viņa ar lielu nepacietību arī gaidījusi. Izaugot no bērna vecuma, bija jāsāk apmeklēt pieaugušo dievkalpojumus, jo jauniešu kalpošanas draudzē īsti nebija. Monta atzīst, ka tad zudusi interese, jo nebija vairāk tā, kas bērnu nodarbībās, tādēļ, pavisam nemanot, acis vērsušās pasaulīgu vērtību virzienā. Pie atziņas par to, kā Dievs īsti grib, lai dzīvojam, un kas viņam ir tīkams un kas ne, Monta īsti šajā laikā nebija nonākusi, bet ir priecīga par to, ka spēcīgi sirdī bija ierakstīta pērle, ka vēlas tīras un šķīstas attiecības ar fizisko pusi tikai pēc laulības noslēgšanas.
Ilgi turējusies pie apņemšanās, bet…
«Man draugs bija jau salīdzinoši ātri, jau 15 gados, bet es biju nospraudusi mērķi — nepārkāpt robežas un turēties pie šķīstām attiecībām, jo zināju, ka tas ir Dievam tīkami, un pašai sirdī tas arī ļoti atsaucās. No piecu gadu attiecībām četrus gadus arī noturējos, bet tomēr salūzu, ko pēc tam ļoti arī pārdzīvoju. Ja otrai pusei ir citi principi, viņš, protams, mani nespēj saprast, un ir jūtams spiediens. Manī kaut kas tobrīd salūza,» pastāsta Monta, piebilstot, ka nelabā sajūta bijusi sākumā, bet pēc tam tā klusā balstiņa, kas brīdina par to, ka dari nepareizi, ar laiku tiek noklusināta. Grēks tad ievelk arvien dziļākā tumsā. Sākās ballītes, tusiņi, alkohols, un nemaz nepamani, cik tālu esi aizgājis no visa, kam sākumā ticēji un pie kā turējies. Šīs attiecības galu galā izbeigušās, un sanācis puisi ļoti sāpināt, jo galvenais bijis tas, kā jūtas viņa pati. Monta jutusies tik slikti un licies, ka otrais puisis, ar kuru iepazinusies tad, kad pirmajām attiecībām līdz galam nebija pielikts punkts, būs tas lielais glābējs, ar ko visa dzīve sakārtosies. Bet otrās attiecības arī nebija sapņu un cerību piepildījums. Vislielākais prieks bijis tas, ka puisis viņu aizvedis uz draudzi, kuru Monta ļoti iemīlējusi un kas ir viņas garīgās mājas un ģimene arī tagad. Kad abi apmeklējuši dievkalpojumu un pēc tam gājuši mājās, viņai vienkārši bieži birušas asaras. «Es sapratu, ka attiecības ārpus laulības ir kaut kas netīrs. Es patiešām tāda jutos un sapratu, ka tā savu dzīvi turpināt negribu. Es jutos ļoti slikti, un nekāda prieka un gandarījuma no tā visa nebija. Kā gan, dzīvojot grēkā, tas varētu būt? Ne jau tas cilvēks tāds, bet grēks,» atklāti savos pārdzīvojumos dalās smaidīgā stendeniece, piebilstot, ka tas viss noticis tieši sirdī un no ārpuses nekāds nosodījums netika pienests.
Vēl dziļāks purvs, kam seko jauns iesākums
Kaut gan jaunas attiecības parasti dod cerību, ka viss mainīsies, patiesībā Monta jutās arvien nelaimīgāka. «Man negāja nevienā dzīves sfērā, un es alkoholu sāku uztvert kā mierinātāju. Pēc darba viena vīna glāze, tad otra un beigās saproti, ka vajag jau pudeli. Tad, kad slepus vakarā ej izmest atkritumus, kuros ir pudeles, tad saproti, ka nav kaut kas kārtībā. Bet to pamani tikai tad, kad esi jau galīgā grāvī. Otrā puse arī jautāja, vai nav jau par traku, bet es pateicu, ka tā relaksējos un kas tad tur slikts. Tās attiecības, protams, tā ilgi nevarēja vilkties un izjuka. Es biju saukusi uz Dievu, ka nespēju tā dzīvot, un naktīs raudāju spilvenā, lai Viņš mani no tā visa izvelk ārā. Pagāja viens mēnesis, otrs, bet nekā. Tad lūdzu, lai Dievs izdara kaut ko tādu, lai izmainās mana dzīve. Tad patiešām pienāca moments, kas bija kā punkts uz «i», kad es sapratu, ka attiecības ir jāpārtrauc un nav cita ceļa. Vai nu nodzeršos, vai sajukšu prātā,» pieredzē dalās Monta, piebilstot, ka lietojusi arī antidepresantus, bet nekas nav palīdzējis. Bieži bijusi paaugstināta temperatūra, trauksmes sajūta, trūkusi elpa, bet analīzes bijušas labas, ko nekā citādāk kā veģetatīvo distoniju izskaidrot nemaz nevar.
«Biju lielā depresijā. Kad izšķīrāmies, sapratu, ka gribu savu dzīvi pilnībā atdot Dievam, bet, tā kā biju ar vienu kāju pasaulē, vasarā izklaidējos un pēc katras reizes, kad piedzēros, jutos slikti. Es zināju, ka tas bija grēks, bet ar to nevarēju tikt galā. Es lūdzu Dievam, lai man tas viss būtu tik pretīgs, jo sapratu, ka tas dod tikai īslaicīgu apmierinājumu, bet es gribēju mieru un patiesu prieku. Rudenī pieņēmu kategorisku lēmumu, ka sākšu jaunu dzīvi. Aizgāju arī no darba un nolēmu visu sākt no nulles. Man beidzot vissvarīgākais bija sakārtot savas attiecības ar Dievu,» turpina stāstīt Monta. Tad arī iesācies nopietns dievkalpojumu apmeklēšanas laiks, kad viņa bija gatava no Stendes uz Talsiem ar autobusu braukt uz draudzi, nemaz nezinot, kā tiks atpakaļ, jo bijušas lielas slāpes pēc Dieva tuvuma. Viņas sirdī vienmēr bijusi liela vēlme kalpot Dievam, kaut izmazgājot draudzes zāli vai kafijas krūzītes, un Monta beidzot bija tur, kur Dievs viņu bija aicinājis.
Pirmie soļi jaunajā dzīvē — arī ne bez velna viltībām
Jaunajā dzīvē arī bija simpātiju izpausme no puišiem, bet Monta kategoriski pauda savu nostāju attiecību jautājumos, sakot, ka Dievs viņai ir pirmajā vietā un attiecību pirms kāzām nekad nebūs. Bija pat puiši, kas bija gatavi nākt uz draudzi, lai tik būtu ar Montu. Bet viņa to smaidot atzīst par brīnišķīgu laiku, kad varējusi sēt Dieva valstības principus, kaut varbūt kāds gaidīja ko vairāk. «Man sirdī vienmēr bija sapnis, ka gribu vīru un lielu ģimeni un negribu būt kā vienkārša blakus piedzīvotāja. Es gribēju būt sieva ar gredzenu pirkstā. Jau astoņu gadu vecumā biju jautājusi savai krustmātei, vai es būšu laba sieva un mamma un kas man būs vīrs. Tas viss man bija sirdī jau no mazām dienām…Tad nu iesākās divi gari gadi manā dzīvē, kad es biju tik ļoti koncentrējusies uz sava cilvēka meklējumiem, ka, braucot uz kādu konferenci, jau ar acīm raudzījos riņķī, un gaidīju zīmes no Dieva par savu īsto. Bija liels izmisums. Es domāju, kurš tad nu tas būs. Laiks jau arī nestāv uz vietas, un mamma grib mazbērnus… Tagad par to, protams, jāpasmaida, bet tad bija diezgan traki,» smejot atceras Monta, atzīstoties, ka it kā savu lūgšanu par vīru bija atdevusi Dievam un centusies uzticēties Viņam, bet tajā pašā laikā uz to tā iespringusi, ka sapratusi, ka joprojām visu tur savos grožos. «Man vajadzēja nonākt līdz tam brīdim, kad visu patiešām atlaižu un pasaku: «Pat, ja Tu man viņu nedosi, es Tev sekošu un kalpošu šā vai tā.» Kad Monta patiešām savus centienus, pašas izraudzītos iespējamos kandidātus atlaidusi un burtiski nomirusi sev, tad varējusi sākt elpot, bet Dievs savukārt varējis beidzot darboties.
Neredzamā problēma — dvēseles saites
Monta zinājusi, ka ar katru cilvēku, ar kuru bijušas attiecības, veidojas dvēseles saites. Ja attiecības ir beigušās, tad saites jau nekur pašas no sevis nepazūd, it sevišķi, ja tās bijušas ārpus laulības un nesvētas. Tās paliek. Un daļa no bijušā turpina dzīvot otra cilvēka dzīvē, un tas nekādi nevar izlauzties un ieiet savā aicinājumā. Un parasti pirmās fiziskās attiecības ir ar visspēcīgākajām dvēseles saitēm. Monta uzsver, ka Dievs jau nav paredzējis, ka mums būs vairāki, ar kuriem būs fiziskas attiecības, bet grēcīgā pasaulē sanāk visādi un šīs saites var pārtraukt tikai ar lūgšanas palīdzību. Ir veselīgas saites un ir arī nesvētās, un tas viss ir garīgi. «Man likās, ka visas dvēseles saites ir sarautas. Tad parasti pat grūti atcerēties, kas kopā piedzīvots, un nav dzīvas emocijas. Šis jautājums ir ļoti būtisks,» neslēpj Monta. Viņa pamanīja, ka tomēr joprojām kaut kas no pagātnes attiecībām sirdī ir palicis dzīvs, tādēļ lūgusi palīdzību draudzes kalpotājiem ar aizlūgšanu. «Es sapratu, ja tas netiks izdarīts, es nevarēšu ieiet Dieva gribā. Un tas patiešām notika — kļuvu brīva, un manas emocijas un prāts vairs nebija piesiets pagātnei,» pieredzē turpina dalīties viņa, cerot, ka tā kādam lasītājam būs kā atslēga, kāpēc viņam neveicas un ir kādas bremzes.
Dievam ir sava kārtība un laiks
Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, bet tad, kad bija nokārtotas visas darīšanas ar pagātni un iegūta brīvība, Montas paziņa, kas arī ir ticīga, vēlējās viņu iepazīstināt ar savu brāli. «Man likās, ka iepriekš ar mani viss ir kārtībā, no visa liekā esmu tikusi vaļā un dusmojos, ko tas vīrs vēl nenāk, bet viņš atnāk tad, kad patiesi esi brīvs no visa, kas traucējis,» uzsver viņa. Izrādās, ka paziņa jau pagājušā gada maijā bija lūgusi un saņēmusi no Dieva, ka Monta jāiepazīstina ar savu brāli Eliasu, kurš tobrīd bija neticīgs un vēl ceļā pie Dieva. Šķitis pat, kā gan kristietis var piedāvāt iepazīties ar cilvēku, kas vēl nav savu dzīvi atdevis Jēzum. Sākumā Montai iepaticies Eliasa vārds, bet pats puisis īsti nebijis viņas gaumē. Tagad viņa atzīst, ka dzinusies pēc vizuālā un tas bijis kā elks, kas ir pavisam aplams motīvs. Viņa uzbūrusi savu ideālu, kas traucējis ieiet Dieva plānā. Eliasa māsa tik Montai pateikusi, ka viņai tikai jāsatiekas un nav jau jāprecas. Savukārt tad, kad viņa pastāstījusi brālim par draudzeni un to, ka viņa ir brīva un ticīga meitene, Eliass bijis skeptisks, sakot, ka, gaidot līdz kāzām, jau nomirt varot, uz ko māsa atsmējusi, sakot, ka Dievs pieceļ arī no mirušajiem. Tad nu pagājis kāds laiks un pienācis brīdis pēc pāris mēnešiem, kad Eliasam bijušas 48 garas darba stundas un pēkšņi iedomājies par meiteni, par kuru stāstījusi māsa. Kad viņš iemidzis, pamodies un domājis, kur tā Monta un diez vai viņa joprojām brīva. Kā smejas pats Elisass, tā bijusi tā reize, kad Dievs miegā varējis izņemt viņa ribu un no tās radīt sievu. Monta pastāsta, ka Dievs visu šo laiku strādājis gan pie viņas, gan pie Eliasa. «Es par to arī visu laiku biju lūgusi. Es lūdzu par savu vīru un svētīju viņu, kaut nezināju, kas viņš ir. Es vēl kādu reizi pasmējos, ka neesmu satikusi viņu, jo viņš noteikti nemaz vēl nav atgriezies pie Dieva, un izrādās, ka tā arī bija,» atklāj Monta. Eliasa māsa neko viņai nebija teikusi, bet zinājusi jau, ka abi būs kopā. Sanāca tā, ka Eliass sāka rakstīt Montai un pēc laika viņa sapratusi, ka šis puisis ir cilvēks pēc viņas sirds. Montai bezgala svarīgi bijis tas, lai viņas īstajam būtu laba humora izjūta. Arī Eliasa sirdī bija sapnis par sievu un ģimeni. Bet tad, kad sācis ar Montu veidot attiecības, arī nebijis rožu dārzs, jo sātans visādā veidā centās ienest šaubas un izspēlējis no savas melnās kāršu partijas negaidītus gājienus.
Un tā dzima Lagzdiņu ģimene
Eliasa atgriešanās pie Dieva bija liels brīnums Montai. Viņš pats bija meklējis Dievu un mājās pieņēmis Jēzu par savu glābēju. Monta nekad nebija spiedusi, bet sirdī viņam pašam bijusi vēlme atdot savu dzīvi Jēzum. Daudz bija runājusi arī māsa, sakot, ka varbūt beidzot ir jāizdara tas lēmums. Lai cik jocīgi neliktos, māsa bija aizsūtījusi video, kā pieņemt Jēzu par savu personīgo glābēju, un Eliass, kā tehnisks puisis, to arī tā izdarījis un piedzīvojis pārdabisku Dieva pieskārienu. Tas licies neticami, jo bieži gadās redzēt, ka ilgi jāstrādā pie cilvēka, lai viņš atsauktos Dieva aicinājumam, bet ar Eliasu viss bijis neticami viegli. Monta neslēpj, ka ar Eliasu patiesībā Dievam gājis daudz vieglāk nekā ar viņu pašu, un visā tajā redz to, cik Dievs pacietīgi darbojies, jo ir uzticams un gaida, kad Viņam pieķersimies no sirds. Tas bijis tāds brīnums! Viņš ieradies pirmoreiz dievkalpojumā un nevarējis atraut acis no starojošās un pozitīvisma pilnās Montas, kura pielūgsmes grupā spēlējusi basģitāru. Eliass skatījies un sapratis, ka viņa ir tā īstā, ko sirdī īpaši tad ierakstīja Dievs. Eliass bildinājis Montu jau decembra beigās, sagādājot īstu pārsteigumu, to darot namiņā, kur notiek draudzes mājas grupiņas tikšanās, kas vienmēr ir kaut kas brīnišķīgs un īpašs. Monta teic, ka viņai vēl īpašākas vietas nemaz nav. Bet jau februāra beigās abi kļuva par vienu ģimeni, kad visa draudze īpaši parādīja savu mīlestību un sveica jauno pāri lielajā notikumā, veltījot īpašu dievkalpojumu laulības tēmai. Monta smejot teic, ka nebeidz brīnīties par to, ko un kā dara Dievs, jo zīmes no Dieva par savu īsto gaidījusi viņa, bet Dievs vispirms savu nodomu atklājis Eliasam.