17. jūnijs

Viedokļi

Jūnija svētku, atceres un atzīmējamo dienu sarakstā ir vismaz divas dienas (agrāk bija pat trīs), kad valsts karogs jāizkar sēru ietērpā — ar melno lentīti pie kāta. Viena no tām ir 17. jūnijs. Diena, kad pirms 80 gadiem — 1940. gada 17. jūnijā — Latvijas robežu šķērsoja Sarkanā armija, ievadot vēsturē labi zināmos «baigās vasaras» vai tā dēvētā «baigā gada» notikumus — Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS. Šodien mēs zinām, ka šim solim padomju vara bija rūpīgi gatavojusies un visu sīki un smalki izplānojusi — kur armijai doties vispirms, ko ieņemt vēlāk un kā rīkoties iespējamās pretošanās gadījumā, kad nāktos rēķināties ar lielāku upuru skaitu un zaudējumiem. Nav šaubu, ka vismaz teorētiski Latvijas armijas vadība un pats Vadonis šādu iespēju pieļāva, jo to zināmā mērā diktēja daudzu valsts neatkarībai lojālu virsnieku un kareivju gods. Bet nez vai šodien ir lietderīgi plašāk apspriest šīs iespējas varbūtējās sekas, ņemot vērā tā laika politisko situāciju Eiropā un tīri skaitliskos abu pretspēku samērus. Nē, tik bezatbildīgi un neapdomīgi valsts Vadonis rīkoties nespēja, lai nebūtu jāpieredz sava mūža galvenā veikuma saplosīšana gabalos. Labāk tad palikt savā vietā līdz galam, kopā ar visiem, ar savu tautu, par kuras labumu gādājot viņš bija izšķīries par tik striktu rīcību 1934. gada 15. maijā, vienā naktī pārvēršot demokrātisku, Satversmes noteiktu valsts iekārtu autoritārā, ierobežota personu loka pārvaldītā, nedemokrātiskā režīmā. Tomēr tas būtu vairāk vai mazāk vienpusējs, pārāk vienkāršots skatījums uz tik nopietnu lietu kā mazas valsts un tautas liktenis lielvaru spēlēs. Un te atkal nāk prātā un lieku reizi jāpiesauc daudzkārt minētais Molotova — Ribentropa pakts un tā slepenais protokols, noslēgts 1939. gada 23. augustā. Tas pats, kura 50. gadadienā Baltijas republiku iedzīvotāji sadevās rokās, veidojot nepārtrauktu cilvēku ķēdi no Tallinas līdz Viļņai 1989. gada 23. augustā. Tas bija viens no visciniskākajiem paraugiem pasaules vēsturē, kad lielvalstis pie sarunu galda pārdala pasaules karti un miljoniem cilvēku likteņus. Bet, visticamāk, ne pirmais un vienīgais, jo vēsturē jau zināmi citi līdzīgi gadījumi, kad tikušas sadalītas un no Eiropas kartes izdzēstas daudz plašākas valstis par Latviju. Bet arī 1940. gada 17. jūniju ne visi Latvijas pilsoņi uzņēma ar līdzīgām domām un izjūtām. Starp viņiem neapšaubāmi bija tādi, kuri šos notikumus uztvēra pozitīvi. Varbūt naivi, dzīvē nepieredzējuši ideālisti, margināli grupējumi un pagrīdes organizācijas, kurām sabiedrībā nebija gandrīz nekādas ietekmes, varbūt ļaudis, kas bija netaisni cietuši savas pārliecības vai principu dēļ? Bet varbūt viņiem tā bija paša likteņa radīta iespēja mainīt savu dzīvi uz labāku, perspektīvāku un cienījamāku citu un pašu acīs? Viņi šos notikumus nepavisam neuztvēra kā drāmu, bet drīzāk kā taisnības uzvaru zem Sarkanās armijas kareivju karogiem, ko citādi pienāktos uzskatīt kā svešas valsts bruņotu iebrukumu, pastāvošās iekārtas un valsts varmācīgu izpostīšanu. Bet viņi nāca no paaudzes, kas bija dzimusi pēc Latvijas Neatkarības kara un augusi brīvās Latvijas valstī, tomēr neuzskatīja to par savu. Jādomā, ka daudzi no viņiem, iespējams, vēlāk sāpīgi vīlās, redzot, cik milzīgs bezdibenis šķir vārdos sludināto no reālās dzīves īstenības.