«Esmu dzīvē neglābjams optimists»

Personības

Mūsu nedēļas viesis ir Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais valsts vides inspektors Madars Burnevics. Pirms sarunas kopā izstaigājam Šlīteres bāku, un jau tad jūtu, ka viņš ir īstens dabas draugs. Savā dzīvē dabā daudz redzējis un piedzīvojis, tagad to sargā un aicina arī citus novērtēt zaļo un daudzveidīgo bagātību mums apkārt.
No Dundagas līdz Dundagai
Madars ir vietējais dundadznieks. Dzimis un uzaudzis vienā no mežainākajiem Latvijas novadiem. Gājis vietējā bērnudārzā, pēc tam arī Dundagas vidusskolā. «Esmu līdz matu galiņiem vietējais, bet novada teritoriju tikai tagad tā pa īstam iepazinis. Cik daudz interesanta un vērtīga ir mums apkārt!» viņš saka. Jautāts, vai skolā bijis rātns un apzinīgs, Madars smaidot teic, ka skolotājiem noteikti būtu daudz ko stāstīt. «Biju kautrīgs, bet, kad tiku pareizajā kompānijā, podus gāzām, līdz pat tādai situācijai devītajā klasē, ka gandrīz no skolas izmeta. Reiz stundas laikā knibinoties aizdedzināju pirotehniku. Pēc tā gadījuma sēdēju direktora kabinetā, arī mammai uz skolu bija jāiet skaidroties,» turpina stāstīt mans sarunu biedrs.
Vidusskolā klases biedri palika tie paši, bet liela daļa no tiem, kas gāza podus, aizgāja dzīvē. Arī pats kļuvis vecāks, nopietnāk uztvēris mācības un skolas dzīvi. Tas arī klases audzinātājas Ivetas Kundeckas nopelns, ka izveidojies labs kolektīvs. Piepildītāka kļuva arī ārpusskolas dzīve. Dundaga var lepoties ar tautas dejas un volejbola tradīcijām. Nav tādas reizes, kad skatēs vai šā sporta veida sacensībās pagasta vārds nebūtu lasāms starp godalgotajām vietām. Vēl arī futbola treniņi un nedēļas nogalēs mači. Piektdienas vakaros ar draugiem bija jāatrod laiks kopīgai pirtī iešanai, bet brīvdienās — palīdzīga roka jāsniedz vecvecākiem lauku darbos. «Es dažreiz nesaprotu, ka tagad jaunieši teic, negribu to un šo. Kad augu, visi darījām visu. Bijām nodarbināti no rīta līdz vakaram, septiņas dienas nedēļā,» bilst Madars.
Pēc vidusskolas tālākais izglītības ceļš aizveda uz Latvijas Policijas akadēmiju, kur jaunietis ieguva jurista profesiju. Gadu viņš strādājis arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Taču pēc Rīgā pavadītajiem studiju un darba gadiem sapratis, ka aktīvā lielpilsētas dzīve, cilvēku burz-ma un garās darba stundas, kas jāpavada pie datora, neuzrunā, tāpēc ceļš atvedis atpakaļ uz Dundagu. «Ja man no pusdeviņiem rītā līdz pieciem vakarā ir jānosēž pie datora, tas nav domāts man. Esmu vēl pietiekami jauns, man patīk kustēties un aktīvi darboties. Tāpēc 2011. gada beigās atgriezos Dundagā,» klausos viņa stāstītajā.
Dzīve uz koferiem
Pēc atgriešanās dzimtajā novadā radās piedāvājums braukt strādāt uz ārzemēm, kur arī piecus gadus viņš bija. Dzīve uz koferiem. Lai gan darbs celtniecībā Norvēģijā un Zviedrijā ļāva nopelnīt un reiz ar draugu pat smējušies, ka alga lielāka nekā Valsts prezidentam, pēc vairākiem gadiem sapratis, ka apēstie būvniecības putekļi reiz arī liks par sevi manīt. Laikā, kad strādājis ārzemēs, varējis attīstīt arī vienu no saviem vaļaspriekiem — kalnos kāpšanu. Par šo nodarbi interese radusies jau skolas laikā, apmeklējot tūrisma pulciņu. Tur arī iegūtas pirmās zināšanas par šo nodarbi. Ar kalnos kāpšanu viņu aizrāva arī krusttēvs, kurš jaunības gados daudz braukājis pa Padomju Savienību. Ar viņu arī pirmo reizi kāpts Tatru kalnos. Tolaik gan nebija mērķis sasniegt kādu konkrētu kalna virsotni, bet aizrāvis pats kalnā kāpšanas process. Tagad esot citādāk. «Kad braucam uz kalniem, mums vienmēr ir izvirzīts mērķis — noskatītā kalna virsotne,» atklāj Madars.
Līdz šim ir būts trīs kontinentu augstākajās virsotnēs, augstākā no tām — Akonkagvas virsotne Andu kalnos, kas atrodas 6962 metrus virs jūras līmeņa un ir Dienvidamerikā. Uzkāpts arī Kilimandžāro Āfrikā, plānā ir līdz galam uzkāpt Ziemeļamerikas augstākajā kalnā Denali Aļaskas štatā. «Kalnos parasti kāpjam divatā — es un mans bijušais klases biedrs Toms Zoss. Tā ir drošības izjūta, ka ir otrs cilvēks. Tā arī sākām kāpt kalnos. Vispirms Tatros, tad Kaukāza kalnos. Sekoja Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika. Arī Ziemeļamerikā kāpām augstākajā kalnā Denali. Šim piedzīvojumam varētu veltīt vakaru, lai stāstītu par iekrišanu plaisā, apsaldētiem pirkstiem, par cilvēku, kurš neizturēja kāpienu kalnā. Tur līdz pašai virsotnei neuzkāpām, jo pietrūka simts vertikālo metru,» stāsta M. Burnevics.
Kāpšana kalnā esot interesants process, arī gandarījums par pārvarētajām grūtībām. Ir iespēja vērot skaistu dabu, sastapt interesantus cilvēkus. «Kāpjot kalnos, nesastapsi cilvēkus, kuriem viss ir slikti un nekas nepatīk. Cilvēki ir smaidīgi, sveicinās, pozitīvi noskaņoti. Jo augstāki kalni, redzi, ka arī cilvēki savā būtībā paliek dziļāki un patiesāki. Nenoliegšu, arī skarbie apstākļi, kādos nākas atrasties, vilina. Tas ļauj pierādīt, ka arī mēs no Latvijas varam sasniegt šādas virsotnes,» teic M. Burnevics.
Pirms kāpšanas kalnā viss rūpīgi esot jāizplāno. Jautāts par bīstamību, viņš teic, ka, kāpjot kalnos, par to cenšas nedomāt. «Tas ir nevajadzīgi, jo tā ir pietiekami daudz lietu, par ko domāt! Par to ir jāsatraucas, esot mājās. Ja, braucot uz kalnu, ir domas, ka varētu atpakaļ neatbraukt, tad nevajag braukt, jo jau pašā sākumā kaut kas nav pareizi. Jābrauc ar domu, ka gūsi piedzīvojumu, pozitīvas emocijas, nevis — iztērēšu lielu naudu un varbūt pat atpakaļ neatbraukšu!» smejoties saka Madars.
Izjūtas, sasniedzot kalna virsotni, esot fantastiskas. Neaprakstāms ir brīdis, kad kāpēji viens otram paspiež roku, virsotnē iesprauž Latvijas karodziņu, uzņem pirmo bildi atmiņām. Tad vēl pāris desmit minūtes uzturēšanās virsotnē, lai apskatītos apkārtni. «Tu saķer sevī visu, kas ir redzams apkārt. Kalna virsotnē skābeklis ir retināts, tāpēc ilgi uzturēties augšā nemaz nevar. Seko ceļš lejup,» piedzīvotajā dalās Madars.
No dzirdētā sarunā jaušams, ka kalni bija un būs viņa aizraušanās. Kā nu ne, jo gads jau esot nosaukts, kad augstākā virsotne Denali Ziemeļamerikā tomēr būs jāsasniedz. «Ir skaidrs, kas jāizdara, lai kāpiens šoreiz būtu veiksmīgs. Arī Aļaska ir sirdī iekritusi. Turp noteikti kaut reizi vēl jāaizbrauc!» pārliecināts ir M. Burnevics.
Jukonas upes valdzinājums
Brīdī, kad pirmo reizi nokāpuši no Denali kalna, radusies doma arī par laivu braucienu pa Jukonas upi, kas atrodas turpat Aļaskā. Sekojis pamatīgs sagatavošanās darbs, un 2018. gada vasarā četri draugi arī devušies divu mēnešu ilgajā braucienā. Tam gatavojušies apmēram gadu. «Sapratām, ka šoreiz gan vajadzētu braukt vairākiem, ne tikai divatā. Pierunājām vēl vienu savu bijušo klasesbiedru — Gati Ratkeviču. Lai gan šķita, ka arī ceturto dalībnieku būs viegli sameklēt, jo piedzīvojums būs varens, tik viegli nevedās. Darba devēji nebūtu gatavi tik ilgu laiku darbiniekam dot atvaļinājumu — šī bija visbiežākā atruna, lai gan neviens no uzrunātajiem tā arī nebija savam darba devējam to pavaicājis. Tas šķiet dīvaini, jo neviens nav neaizstājams. Ja darbinieks ir vērtība uzņēmumam, darba devējam, nebūs grūtību samierināties, ka darbinieks var divus ar pusi mēnešus nebūt. Pabrīdinot darba devēju laikus, var sagatavoties un saplānot, lai darbi neapstājas un aizbraukušo darbinieku no atvaļinājuma sagaidītu apmierinātu un smaidošu. Beigās Toms pierunāja savu draugu Mārtiņu Kānu. Tā 2018. gada 28. maijā iesēdāmies lidmašīnā, bet Latvijā atgriezāmies 9. augustā,» par sagatavošanos braucienam stāsta Madars.
Aļaskā kāpuši divās kanoe laivās, lai nobrauktu trīs tūkstošus kilometru pa leģendāro zeltraču upi, baudot vietējās dabas skaistumu un upes skarbo raksturu. Madars neslēpj, ka šim braucienam varētu veltīt vēl vienu stāstu vakaru, jo tur piedzīvotais nav pāris teikumos aprakstāms. Dundadzniekiem šāda iespēja bija 2018. gada izskaņā, kad ikviens bija aicināts tikties ar brauciena dalībniekiem Dundagas pilī.
Interesanta un piedzīvojumiem bagāta bijusi ne tikai pati braukšana pa upi, bet arī sastaptie vietējie cilvēki. Pabūts gan sudraba ieguves raktuvēs, redzēti lašu rati upē, ar kuriem vietējie iegūst zivis, nobaudīta lāča, aļņa, briežu, bebru gaļa, kā arī roņu tauki. «Tā bija izdzīvošana savvaļā. Arī sava veida pārdomu brauciens. Ja sākumā šķita, ka mums katru dienu ir jānoairē konkrēts kilometru skaits un jādzenas pēc nospraustā mērķa — aizbraukt līdz ciematiņam pie Bēringa jūras, kurā upe ietek —, vienā brīdī sapratām, ka ir jāņem arī atpūtas dienas. Nevar tikai ūdeni un upes krastus redzēt. Valsti var iepazīt, ja izkāpj no laivas un redzi, kas notiek ciematos. Sastaptie cilvēki un piedzīvojumi bija dažādi. Spilgtākais noteikti bija redzētie lāči, lašu rati, sastaptie cilvēki ar savu laipnību, atsaucību un izpalīdzību, kā dažbrīd pietrūkst mums Latvijā. Daba tur ir varena. Sēžot mazā laiviņā varenās upes vidū, saproti, kas tu esi tās priekšā! Tās bija 53 piedzīvojumiem pilnas dienas uz upes, noairējot vairāk nekā 3000 kilometru. Tie bija vairāk nekā pusmiljons airu vēzienu, daudz apēstu lašu un litriem izdzertas kafijas. Pats svarīgākais — kā divās laivās iekāpām četri draugi, tā arī galā izkāpām visi četri un tikpat draudzīgi,» saka Madars.
Lai gan brauciena laikā sastaptie cilvēki bija interesanti, viņš novērojis, ka arī tur vietējā sabiedrība ir modernizējusies un nav vairs tāda, kāda tur mita pirms 30 vai 40 gadiem. «Ir veikali, alkohols, kas daudz ko mainījis ikdienas dzīvē. Piemēram, viņi nevis dzer savu ievākto tēju, bet kolu. Tas ir bēdīgi, jo šie cilvēki ir kļuvuši par daļu no patērētāju kultūras, aizmirsdami savu vēsturi, tradīcijas. Latvieši ar savām tradīcijām, piemēram, Dziesmu svētkiem ir daudz tuvāk tam, kādi bijām agrāk,» uzskata mans sarunu biedrs.
Kad pēc brauciena atgriezies Latvijā, viņš sapratis, ka darbu vēlas saistīt ar dabu. Jukonas upe Aļaskā tecēja gar vairākiem nacionālajiem parkiem, kur arī redzēts, kā strādā dabas sargi jeb reindžeri. Tie ne tikai uzmana aktivitātes parkā, bet veic arī daudz citu funkciju. Šķitis saistoši. «Redzēto esmu pārņēmis arī savā ikdienas darbā. Ja manu, ka ir ceļotāji Slīterē, kas kaut ko nezina vai ir apmulsuši, stāstu, dodu bukletus, lai cilvēki jūtas gaidīti un no šeit redzētā gūst baudījumu,» stāsta Madars.
Sargā dabu
2018. gada izskaņā radusies iespēja pieteikties vakancei Dabas aizsardzības pārvaldē, ko Madars arī izmantojis. Kopš 2019. gada sākuma viņš ir Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais valsts vides inspektors. Darbu šajā amatā atvieglo atsaucīgais un zinošais kolektīvs. «Kad sāku strādāt, mans kolēģis Valerijs teica: atceries, šeit nav tāds «nē, nevaru, negribu, nepatīk, netieku». Darbs ir darbs, un tas ir jāpadara,» teic mans sarunu biedrs.
Madara ikdienas pienākumos nākas sargāt pašu vērtīgāko, ko iepriekšējās paaudzes mums atstājušas. Viņa pārraudzībā ir Slīteres nacionālais parks un citas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, piemēram, dabas liegums «Ģipka», «Ģipkas lankas», «Kaltenes kalvas», Kaltenes krasta veidojumi, Talsu pauguraine, Abavas senleja. Lielāks uzsvars uz pārraugāmajām teritorijām tiek likts uz Slīteres nacionālo parku, bet tas nenozīmē, ka netiek apsekotas arī pārējās teritorijas. Kontrolētas tiek arī mazās upītes zivju nārsta laikā. Tad inspektoru darbs ir arī naktī. Šogad aktīva rosība devusi rezultātu, jo par nelikumīgu zivju ķeršanu nārsta laikā ierosinātas vairākas lietas. Lielākie pārkāpumi aizsargājamās dabas teritorijās saistīti ar kāpu izbraukāšanu, nelegālu apmetņu būvēšanu, atkritumu izmešanu un koku ciršanu. «Ja gribam staigāt un baudīt neskarto dabu arī nākotnē, mums visiem kopā par to ir jāiestājas, tā jāsargā. Sabiedrībā ne vienmēr ir šāda izpratne. Arī vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem jāsaprot, ka neviens tūrists pie mums nebrauks skatīties izbraukātas kāpas un nocirstos mežus. Pie mums brauc baudīt mūsu skaistās, neskartās dabas vērtības,» saka M. Burnevics.
Vīlies atsevišķos cilvēkos
Madars 2017. gadā Dundagas novadā startēja arī pašvaldību vēlēšanās. Pēc nostrādātajiem trīs gadiem pašvaldībā esot savi secinājumi. Startam vēlēšanās uzrunājušas visas trīs vēlētāju apvienības — kāda tieši, cita pastarpināti. «Mana vēlme bija būt sarakstos pirmajos numuros, jo jaunajiem ir jānāk, nevis caur pēdējiem saraksta numuriem, bet pirmajiem. Zināju, ko vēlos izdarīt pašvaldībā. Biju pārsteigts, ka mani ievēlēja domē, bet kopējais rezultāts neapmierināja. Absolūtais vairākums ir absolūtais vairākums, un tas ne pie kā laba nekad nav novedis. Tas nozīmē, ka vari nerēķināties ar citiem un darīt lietas, kā vēlies, daudzmaz likuma ietvaros. Esmu dzīvē neglābjams optimists, tāpēc nesaku, ka ir slikti. Ja man par politiku tagad jārunā, es izvēlētos to nedarīt, jo pa šiem gadiem uz gaišāku nākotni Dundagas novads nekur nav ticis. Solījumi, kas bija pirms vēlēšanām, līdzīgi kā lielajā politikā, aizmirstas. Neredzu, ka no solītā kaut kas būtiski būtu padarīts, lai gan vienai vēlētāju apvienībai ir absolūtais vairākums un nevienam nav nekādu iespēju patraucēt realizēt pirms vēlēšanām solīto. Neesmu vīlies pēc tā, kas noticis Dundagā, bet vīlies atsevišķos cilvēkos, kuri ir domes sastāvā. Tā arī šo trīs gadu laikā neesmu sapratis, kāpēc viņi kandidēja vēlēšanās. Vai es sevi redzu kandidējam pašvaldību vēlēšanās nākamgad, pašlaik atbildētu, ka nē. Vairāk vēlos savus spēkus veltīt darbam Dabas aizsardzības pārvaldē. Man šis darbs ļoti patīk, un tajā ielieku sevi visu. Redzu, ka tam ir arī rezultāts. Tas ir sabiedrībai noderīgi un sniedz man pašam gandarījumu. Darbinieku viedoklī ieklausās un ļauj īstenot izteiktās idejas,» atzīst Madars.
Jautāts, vai maz atliek laika kādam vaļaspriekam, mans sarunu biedrs teic, ka šajā gadā pievērsies zvejošanai jūrā. Pašam ir laiva, izņemtas vajadzīgās atļaujas, lai jūrā liktu zvejas tīklus. Leģenda — katrs tīkls nes tādu lomu, ka krastā nevar dabūt, — ir tikai leģenda… Arī mūsu sarunas dienā Madars jau agri no rīta bijis jūrā pēc loma. Jautāts, kas tajā, skan atbilde — pāris kilogrami bušu!