Eksāmenu uzdevumos vēl aizvien pieļauj kļūdas

Izglītība

Otrdien, 9. jūnijā, notika valsts centralizētais eksāmens latviešu valodā 12. klasēm. Ar spilgtiem iespaidiem par notikušo intervijā dalās Talsu Kristīgās skolas 12. klases audzēkne Asnate Alma Feldmane.
— Kā tu uztvēri paziņojumu, ka eksāmeni tomēr būs jākārto?
— Diezgan bieži pēdējo divu mēnešu laikā, kad valdība vēl nebija izlēmusi — 12. klases skolēniem būs vai nebūs jākārto centralizētie eksāmeni — biju dzirdējusi vienaudžu viedokli, ka viņi eksāmeniem neesot gatavi, jo attālinātās mācīšanās procesa laikā esot bijis grūtāk sevi piespiest mācībām, kā rezultātā zināšanas esot «ierūsējušas». Tomēr man saglabājās jautājums par to, vai viņi skolā ir mācījušies iepriekšējos divpadsmit gadus, ja reiz divu mēnešu citādā mācību kārtība var likt aizmirst par iemācīto.
— Kā, tavuprāt, tev veicās latviešu valodas eksāmenā?
— Latviešu valodas eksāmens personīgi man šķita vienkāršs, ņemot vērā to, ka dzimtā valoda ir viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem. Šī eksāmena forma ir nemainīga jau kopš 2014. gada, tādēļ zināju, ko aptuveni no manis prasīs, un uz eksāmenu devos bez satraukuma. Savas zināšanas latviešu valodā biju pilnveidojusi arī, gatavojoties valsts olimpiādei. Jāatzīst, ka eksāmenu pat gaidīju, jo, arī pildot iepriekšējo gadu eksāmenus, ikreiz uzzināju ko jaunu — sākot ar iepriekš nedzirdētiem vārdu salikumiem un beidzot ar pašiem vienkāršākajiem likumiem par fonētiku. Valoda jau nepaliek uz vietas, tā mainās un ar katru gadu kļūst aizvien citādāka, tādēļ ir interesanti arī ikdienā sekot līdzi intervijām ar dažādiem rakstniekiem, teātra kritiķiem un citām kultūras jomu pārstāvošām personībām. Šī gada latviešu valodas eksāmena otrajā daļā bija fragments no intervijas ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani par atšķirībām starp dažāda vecuma paaudzēm.
— Kāds tev satura ziņā šķita šis eksāmens?
— Mani pārsteidza tas, ka eksāmena darbā tā veidotāji ir bijuši spējīgi pieļaut diezgan pamanāmas drukas kļūdas — piemēram, uzdevumā, kurā bija prasīts, lai katrai no intervijas rindkopām skolēns formulē galveno domu, vārds «rindkopa» bija uzrakstīts kā «rinkopa». Turklāt šī kļūda bija pieļauta ne vienu, bet trīs reizes! Nodomāju — kāpēc gan skolēnus motivē censties un tiekties uz augstāku rezultātu, ja pašos eksāmena darbos nereti pavīd kāda kļūda, uz ko skolēns pat gribot nevar «piemiegt acis»?
— Ko jaunu uzzināji šajā eksāmenā?
— Atšķirīgs bija trešās daļas uzdevums. Līdz šim vienmēr ir bijušas dotas trīs atziņas vai rakstnieku izteicieni, no kuriem jāizvēlas viens un jāuzraksta pārspriedums 350—400 vārdu apjomā, taču šogad bija dots A. Hermaņa izteiciens, par kuru jāuzraksta viedoklis, iekļaujoties vien 250 vārdu apjomā. Man būtu labāk paticis, ja būtu saglabājies iepriekšējo gadu apjoms, jo izteikt savas domas un tās pamatot ar kultūras vai literatūras faktiem, iekļaujoties tik mazā vārdu apjomā, nebija viegli. Ikvienam radošam cilvēkam, kurš savas domas vēlas uzrakstīt plaši, izmantojot poētismus, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un sarežģītas teikumu konstrukcijas, ir grūti iekļauties viedokļa rakstīšanas principos, tomēr patlaban varu uzelpot, jo abi man svarīgākie eksāmeni ir aiz muguras. Zinu, ka mans sniegums arī šajā eksāmenā būs ļoti labs un būšu ar to apmierināta, jo es savas zināšanas nezaudēju divu karantīnas mēnešu laikā — tas, ko esmu iemācījusies līdz šim, eksāmenos mani nepievīla.