Divas dzimtenes — Sibīrija un Latvija

Personības

14. jūnijs Latvijā ir sēru diena, kad pieminēsim upurus, kuri cietuši no Staļina režīma deportācijām 1941. gadā. Tāpat mēs atceramies 25. marta izsūtīšanu, kad no Latvijas 1949. gadā vardarbīgi lopu vagonos tika deportēti vairāk nekā 14 000 nevainīgu cilvēku. Šīs atceres dienas latviešiem ir kā brūces, kuras sūrst un ir grūti kopt. Mēs šodien tikai varam iztēloties, kādas emocijas valdīja izsūtīto cilvēku prātā. Nedrīkstam aizmirst vēsturi, kura ir mūs veidojusi un audzinājusi, tāpēc šie traģiskie notikumi ir jāstāsta jaunajām paaudzēm, lai vairāk nekā tāda neatkārtotos. Kādā lietainā dienā tiekos ar Alisi Miltiņu, kuras māte ar diviem bērniem ir piedzīvojuši šos notikumus. Viņi tika izsūtīti uz Tomskas apgabalu Sibīrijā. Alise piedzima Sibīrijā, bet tagad dzīvo Talsos un strādā par sākumskolas skolotāju.
— Kad un kādēļ izsūtīja jūsu māti?
— Manu mammu ar maniem diviem brāļiem izsūtīja 1949. gada 25. martā no Stendes stacijas. Mana māte strādāja pie saimnieka — viņa bija kalpotāja. Izsūtīja pārsvarā turīgus un ietekmīgus cilvēkus, bet mana māte tāda nebija, tāpēc mēs ticam, ka viņa tika izsūtīta cita vietā.
— Vai ceļš nebija pārāk smags mātei ar diviem maziem bērniem?
— Māte ir stāstījusi, ka ceļš bija grūts un smags. Uz sliedēm viņa pavadīja vairāk nekā mēnesi necilvēciskos apstākļos un ar diviem bērniem. Mans vidējais brālis Imants ceļā saslima un, nonākot galapunktā, nomira. Tāpat vecākais brālis saslima, bet izdzīvoja un vēl šodien pavada mūžu Krievijā.
— Kā tas bija jūsu mātei — tikt izmestai nepazīstamā vietā bezpalīdzīgai?
— Tas bija ļoti smagi. Mātei bija līdzi, cik viena sieviete spēj paņemt pāris minūtēs, — pāris apģērbu gabalu, nedaudz ēdiena un pilna sirds drosmes. Viņiem tika ierādīta istaba kādā noplukušā mājā ar vēl vienu ģimeni no Latvijas. Pirmos gadus māte ar manu vecāko brāli dzīvoja badā un bez nekāda siltā apģērba, bet ar laiku iedzīvojās un aprada ar apstākļiem.
— Nonākot galā, kāda bija vietējo attieksme pret jūsu ģimeni?
— Vietējie iedzīvotāji mūs, izsūtītos, sākumā vēroja ļoti uzmanīgi, jo PSRS acīs mēs tomēr bijām noziedznieki, bet, laikam ejot, mēs sadraudzējāmies un sapratām, ka vietējie ir ļoti sirsnīgi ļaudis.
— Kur un kad jūs piedzimāt?
— Es piedzimu jau izsūtījumā Sibīrijā, Tomskas apgabalā, 1957. gadā, kad māte bija iedzīvojusies un apprecējusies ar manu tēvu. Jāteic, ka es nepiedzīvoju tās šausmas, ko mana ģimene, — mana bērnība bija gaiša.
— Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas vai notikums no bērnības Sibīrijā?
— 1961. gadā mans tētis bija uzcēlis māju un mums jau bija neliela saimniecība ar vienu govi, kura ik pa laikam man bija jāgana. Ganīšanas vieta atradās patālu no mūsu mājas, tāpēc, lai īsinātu laiku, ar jauno kleitu uzrāpos uz ievas zara, lai noplūktu ogas, bet, kad lecu zemē, aizķēros aiz žoga malas un saplēsu jauno kleitu. Tā es gāju ganīt govi ar saplēstām drēbēm, un, kad pārnācu mājās, māte ieraudzīja saplēsto kleitu un izteica rājienu.
— Kādi bija jūsu pirmie skolas gadi Sibīrijā, vai skolotāji un klasesbiedri bija atsaucīgi?
— Mani pirmie skolas gadi piecgadīgajā skolā tika aizvadīti ļoti jauki un sirsnīgi, skolotāji bija iecietīgi un atsaucīgi, tāpat skolēni. Domāju, ka, pateicoties savai pirmajai skolotājai, arī izdomāju kļūt pati par skolotāju.
— Vai māte jums bija stāstījusi par Latviju un radiem dzimtenē?
— Jā, mamma stāstīja par Latviju, arī par mūsu radiem, kuri dzīvoja tur. Mēs bieži sarakstījāmies ar mātes brāli, kurš ar savu ģimeni dzīvoja Mazoktē, kā arī vienu reizi viņš mūs apciemoja, un man kā bērnam tas bija ļoti īpaši, jo es piedzimu Sibīrijā un mana ģimene bija tikai mamma, tētis un brālis. Izdzirdot, ka man ir radi ārpus Sibīrijas un manas saknes stiepjas vēl tūkstošiem kilometru aiz Urāliem, bija ļoti saviļņojošs moments. Atmiņā palicis, kā mans onkulis apciemojuma reizē bija atvedis piekrautu čemodānu ar sulīgiem āboliem — kaut vai nedaudz daži iepuvuši, tomēr tā man bija laime.
— Kad bijāt iedzīvojušies Sibīrijā, kāpēc nolēmāt atgriezties un vai lēmums bija viegls?
— Latvijā mēs atgriezāmies 1969. gadā. Šis lēmums nebija viegls, jo Sibīrijā bija mūsu māja ar saimniecību, dārzu, lopiem, un mums šeit arī bija draugi un paziņas. Bet lēmumu atgriezties pieņēma tēvs, jo viņš jau bija diezgan vecs, un savu dzīves nogali nolēma pavadīt dzimtenē. Tas bija skaidrs, ka dzimtenē mums būs jāatgriežas.
— Kādas bija izjūtas pirmo reizi ar savām acīm redzēt Tēvzemi?
— Atbraucot uz Latviju, man tik svešo zemi, bet arī zemi, kura ir manu vecāku dzimtene, — es sajutos gaidīta. Šeit bija ģimeniska sajūta, tieši braucot pie mātes brāļa, kur mani sagaidīja kupla ģimene, kādu vēl es nekad nebiju redzējusi, ar maniem brālēniem un māsīcām. Sibīrijā mums nebija radu, tikai paziņas, draugi un kaimiņi.
— Krasi pamanījāt kultūras atšķirību Latvijā?
— Latvijā bija pavisam citādi. Talsos notika teātra iestudējumi un izrādes. Atceros, nācām no Laidzes kājām uz Sauleskalnu Talsos, lai skatītos izrādes, Sibīrijā nekā tāda pārsvarā nebija. Pats zīmīgākais, manuprāt, bija pirmie Jāņi un Līgo svētki Latvijā, kad visi radi sanāca kopā, iededzot lielo Jāņu ugunskuru. Dziedājām kopā Jāņu dziesmas, dejojām, tā bija neaprakstāma pieredze. Izjutu īsto Latvijas tradīciju garšu.
— Kādi bija jūsu skolas gadi Latvijā?
— Skolas gadi Latvijā pilnīgi citā vidē un valstī bija izsituši mani no sliedēm. Jautājums arī bija, vai es varēšu mācīties latviešu skolā, jo ar to, cik es pratu runāt latviski mājās, bija par maz, lai mācītos latviešu skolā. Sāku mācīties krievu internātskolā, manas sekmes nokritās, un biju ļoti nelaimīga par vecāku lēmumu pārcelties uz Latviju, bet vēlāk, kad paaugos, es apjēdzu, ka tomēr šeit arī ir mana dzimtene un to nevaru iemainīt ne pret ko.
— Vai jums ir saglabājušies kontakti ar cilvēkiem no vietējā ciema Sibīrijā un vai apciemojat paziņas tur?
— Jā, Sibīrijā dzīvo mans brālis, draugi, bijušie kaimiņi un skolas biedri. Katru vasaru braucu apciemot gan brāli, gan paziņas. Parasti tur mūs mīļi sagaida ar siltiem vārdiem un cienastu, jo mūsu vecākus tur atceras kā labus, sirsnīgus un izpalīdzīgus cilvēkus. Šogad vienīgi nesanāks apciemot ārkārtas situācijas dēļ, bet aizbraukšu citu gadu, jo tur tiešām ir skaista daba un tur tomēr pagāja mana bērnība.
— Kā jūs atzīmējat Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu?
— Protams, es izkaru sēru karogu un aizdedzinu svecīti, bet 25. martā katru gadu mēģinu aizbraukt uz Stendes staciju, no kuras izveda manu mammu un brāļus. Tur es aizdedzu svecīti un pieminu šo traģisko notikumu ar klusuma brīdi.
— Tā kā piedzimāt Sibīrijā, bet jūsu saknes nāk no Latvijas, kuru jūs uzskatāt par savu dzimteni?
— Šo jautājumu man uzdod bieži, un es atbildu, ka man ir divas dzimtās valodas — latviešu un krievu, un, tā kā esmu dzimusi Sibīrijā un daļu savas bērnības pavadījusi tur, bet manas vecāku saknes nāk no Latvijas, tad asinīs arī esmu saistīta ar Latviju, tāpēc saku, ka man ir divas dzimtenes — Sibīrija un Latvija.

Raimonds Škapars
Talsos