«Man patīk minēt cilvēkus»

Kultūra

Talsu novada muzejā 6. jūnijā notika Māras Brašmanes portretu izstādes «Satiktie» atklāšanas pasākums, kas pavadīts draudzīgā atmosfērā ar gardu zemeņogu rokās un sarunām, kad bija iespēja trīs stundu garumā satikt arī pašus māksliniekus.
Māras Brašmanes fotogrāfiju izstāde pati par sevi runā bez vārdiem. Tajā redzamie portreti kā atmiņu nospiedumi tiek paņemti līdzi arī mājup. 1966. gadā uzņemtā fotogrāfija ar izspūrušo puisēnu, kuram rokās piena pudele, neviļus kādam var likt aizdomāties par to, kā diez šis cilvēks izskatās tagad, pēc vairāk nekā pusgadsimta, un vai viņš gadījumā nebija viens no tiem bērniem, kam biezo matu ķemmēšana vienmēr beidzās ar lielu raudāšanu. Tāpat 2005. gadā uzņemtais fotoattēls, kurā redzams mākslinieks Māris Bišofs ar gaismas atspīdumu cauri salmu cepurei, kas bagātīgi krīt uz sejas, uz skatītāju runā īpaši, un tāda pati gaismas spēle redzama arī portretā ar mākslas zinātnieci. Fotogrāfijai ar komponistu Imantu Kalniņu labības laukā, kas tapusi tālajā 1975. gadā, vienaldzīgi paiet garām arī nevar, jo notverts neierasts brīvības mirklis, kas runā, bet citādāk nekā mākslinieces Maijas Tabakas acis 1989. gadā uzņemtajā portretā. Mazās meitenes Kates skaidrais skatiens un 1969. gadā uzņemtā fotogrāfija ar nosaukumu «Logs», kurā skaidrība jāatrod pašam, katra ir ar savu raksturu un izpratni par portretu. Izstāde apmeklētājam varētu šķist īpaša ar to, ka vienkopus mūsu tautā zināmu personību portreti atrodas blakus nepazīstamāku cilvēku fotogrāfijām. Māksliniece Maija Eglīte, mākslinieks Leonards Laganovskis, komponists Imants Kalniņš, režisore Māra Ķimele, baleta kritiķis Ēriks Tivums un daudzi citi iemūžinātā mirklī atrodas līdztekus, piemēram, jāņubērniem un Tukuma puisēnam ar piena pudeli. Ir vienkārši vienlīdz svarīgi satiktie. Kā neprofesionālis, tā arī vērīgs mākslinieks spēj saskatīt dinamiku un kustību Māras Brašmanes portretos. No gleznotāja Andra Biezbārža, kas aplūko izstādi un sarunājas, dzirdama atzinība, ka izstāde ir portretu paraugstunda, un jaunajiem ir ko mācīties.
Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos Guna Millersone izstādes atklāšanā min, ka fotomāksliniece Māra Brašmane ir ar lielu un bagātu pieredzi un ir pienācis briedums, ka var sarīkot izstādes par dažādām tēmām, var atlasīt darbus no arhīva, parādot, ka gadu garumā patiesi ir kaut kas noticis. Un patiesi — izstādē ir jūtama pilnasinīga šī dzīves laika noskaņa. Savukārt fotogrāfs Dainis Kārkluvalks izsaka apbrīnu par mākslinieces tā laika izjūtu, kas lasāma bildēs. Arhitekts un gleznotājs Elmārs Orniņš atceras Māru Brašmani kā priecīgu kora kolēģi. «Kopā ir ceļots un dziedāts, un tev vienmēr bijusi tuvumā kamera un filmiņas,» viņš teic, uzsverot, ka izstāde ir fotomākslinieces tēla un veidola griezums citādā rakursā. «Mēs dzīvojam tādā laikā, kāds nu tas mums ir. Tā dzīvoja kara laikā, tā arī padomju… Neviens nevar izdzīvot, ja blakus nav cilvēku. Un, lai kādu darbu tu dari, tā ir tā palīdzība, tie ir trauki, tie ir vienkārši kolosāli cilvēki. Bez cilvēkiem nav iedomājams izdzīvot dzīvi,» saka pati māksliniece Māra Brašmane, kura ir pateicīga visiem atnācējiem, jo viņi ir tie, kas dod iespēju augt un mainīties. «Man patīk minēt cilvēkus. Es viņus ieraugu, bet tad es domāju, kā viņš runā un kāda ir viņa balss. Gribas viņu noķert. Tās ir tādas mīklas, ko es minu,» atklāj fotomāksliniece.