«Ģimenes ārstam jau jāzina viss»

Veselība

Valstī ārkārtējās situācijas apstākļos ļoti pieaugusi ģimenes ārstu loma. Viņi ir pirmie, kuri saskaras ar iespējami «Covid-19» inficētiem pacientiem. Cik tas ir bīstami un kā pielāgoties situācijai, stāsta ģimenes ārste Kristīne Smelte.
— Cik ilgi jūs strādājat par ģimenes ārsti?
— Uz Talsiem atnācu 2005. gadā, pirms tam gadu strādāju Rīgā. Mums Latvijā visur vajag dakterus. Ne tikai ģimenes ārstus. Talsos, piemēram, vajag neirologu, LOR. Labi, ka vismaz tagad uz Talsu veselības centru brauc kolēģi no Rīgas. Jaunieši jau mācās par ārstiem, bet mums jādara viss, lai viņi šeit atgrieztos.
— Vai ikdienas praksē izjūtat, ka šeit trūkst speciālistu?
— Jā, šī problēma ir visur Latvijā. Ir rindas uz izmeklējumiem, pie speciālistiem. Aparāti mums ir, šeit pat, Talsos, varam veikt fibrogastroskopijas, kolonoskopijas izmeklējumus, bet nav pietiekami daudz vietējo ārstu, kas ar šiem aparātiem strādātu. Iespējas ir ļoti labas, tikai nepieciešami speciālisti.
— Kā jums šķiet, kāpēc Latvijā problēma ir speciālistu trūkums?
— Man ir grūti pateikt. Man pašai liekas, kur vēl labāks darbs. Tas ir darbs dzimtajos Talsos par ārstu, sfērā, kas man patīk. Varbūt atalgojums ir par zemu? Nav mums ļoti liela atalgojuma. Varbūt tāpēc, ka esam laukos? Taču, kādas izaugsmes iespējas ir, strādājot ar pacientu! Katrs pacients ir vērtība. Viņš atnāk, un tu vari viņam palīdzēt.
— Kad jūs sapratāt, ka gribat kļūt par ārsti?
— Bērnībā pati vēl nezināju, ka to profesiju sauc par ārstu. Man mamma teica, ka viņa atradusi burtnīciņas no laika, kad gāju pirmajā vai otrajā klasē, kur bija rakstīts, ka lācim ir tāda slimība, lellei ir tāda slimība, un to ārstē tā un tā. Atceros, ka bērnībā man visiem patika «špricēt», bet neatceros, ar ko, jo toreiz jau šļircītes nebija pieejamas. Tas tā vienmēr ir bijis, man pat nav bijis īpaši grūti izvēlēties. Man patika daudzas lietas, un daudz kas arī padevās, izņemot sportu un mūziku. Man ieteica izvēlēties gan mākslas, gan arhitektūras virzienu, taču ārsta profesija man likās numur viens, jo cilvēki vienmēr slimos, un viņiem būs jāpalīdz kļūt veseliem. Jābūt kādam, kurš dod padomu, kurš tevi vada atveseļošanās procesā. Tā ir ļoti svētīta profesija.
— Vai nav grūti strādāt par ārsti, visu laiku taču jāpapildina zināšanas?
— Nē. Tas nav visgrūtākais. Tā nav problēma. Lai mēs, ārsti, sertifikātu varētu uz pieciem gadiem atjaunot, mums ir jāiet kursos, kur jāsavāc 250 punkti. Man katru reizi ir pāri par 500 punktiem. Medicīnā viss mainās. Pirms divām nedēļām biju bērnu infektoloģijas kursos. Mēģinu katru gadu iziet kādus kursus, jo viss mainās, pat pa mēnešiem mainās zināšanas. Ja man būtu tāda iespēja, kursos vien sēdētu. Ģimenes ārstam jau jāzina viss — no cilvēka dzimšanas līdz miršanai. No zīdaiņa saslimšanām līdz vecuma slimībām. Fiziski jau nespēj to visu apgūt, tad ir jāslēdz prakse ciet, un sēžam kursos. Jāatrod balanss, cik tu vari mācīties un cik vari pa naktīm uzņemt zināšanas no interneta, jo kaut kad jau ir arī jāguļ, un cik tu vari pacientiem veltīt laiku. Latvijā tādā ziņā nav nekādu problēmu, mēs varam mācīties, mums ir tāds piedāvājums! Eiropas Savienība atbalsta ļoti daudzu kursu organizēšanu. Man tas ir ļoti interesanti.
— Jūs balsī skan, ka ne velti šo darbu esat izvēlējusies, tas ir jūsu aicinājums.
— Domāju, ka, ja mūsdienās cilvēks paliek medicīnā, tad visiem tas ir aicinājums. Mēs te miljonus nepelnām. Man praksē ir tik fantastiski pacienti, man tiešām ir prieks nākt uz darbu!
— Cik jums praksē ir pacientu?
— Skaits mainās. Vairāk nekā divi tūkstoši — tas ir daudz. Tagad mums nāk ļoti maz pacientu. Pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas bija 20—30 pacientu dienā, plus mājas vizītes. Mums ir pacienti, kuri konkrētajā dienā pierakstījušies, tad vēl arī akūti pacienti, visus nevar saskaitīt. Ja vajag, mēs te esam. Atbraucu uz praksi pēc astoņiem no rīta, vismaz līdz četriem pēcpusdienā mēs te esam, pieņemam visus, kuri ieradušies. Cilvēkiem vajag palīdzību, to nevar atteikt. Bieži ir tā, ka strādājam 12 stundas dienā. Šajā «Covid-19» laikā man ir «daļējs atvaļinājums». Tagad pieņem tikai akūtos slimniekus, aizliegti profilaktiskie izmeklējumi. Mēģinām ar pacientiem vienoties, vai tiešām ir jānāk pie mums uz praksi, jo slimnīcas, benzīntanki, veikali nav tās pašas drošākās vietas cilvēkiem, it sevišķi veciem, slimiem.
— Cik efektīva vīrusa dēļ ir attālinātā sazināšanās, vai tā dod pietiekamu efektu?
— Ir ļoti grūti. Ir ļoti grūti, kad pacients piezvana. Ir tāds teiciens — ārstēt pa telefonu. Es to nevaru izdarīt, jo tu vari uzklausīt sūdzības, bet tu slimnieku neredzi. Mēs mēģinām aicināt visus pacientus, kuriem ir sūdzības. Citreiz ir arī tādi zvani, kad pacienti saka: «Es ilgi neesmu dakteri redzējusi.» Jautāju, vai ir kādas sūdzības, bet atbilde skan: «Nē.» Nepieciešamības gadījumā pie mums nāk pacienti, jo cilvēkiem ir dažādas slimības. Šogad nebija gripas slimnieku, liela daļa cilvēku dzīvoja un strādāja no mājām.
— Vai ir pieredze no šī laika, ko jūs varētu veiksmīgi turpmāk izmantot?
— Sākotnēji lasot informāciju par to, kas notiek Itālijā, Spānijā, cik inficēto, nomirušo, gaidīju, ka situācija pie mums būs līdzīga. Bet Dievs Latviju ļoti mīl un Latviju ir svētījis, ka mums ir tāda situācija, kā pašlaik. Paldies mūsu epidemiologiem un valdībai, kas ieklausījās viņos. Mums ir labi. Kas ir mainījies? Man ir grūtāk, man pietrūkst manu pacientu, jo es pat sapņoju, ka man pacienti sēž koridorā, strādājam kā «vecos laikos». Tagad atnāku, koridors tukšs, katram savs pieraksta laiks, lai pēc iespējas mazāk kontaktu. Dienā atnāk tikai akūtie slimnieki, apmēram trešā daļa no pacientiem, kas pirms ārkārtas situācijas. Tik neierasti! Tu strādā oficiālās četras stundas, man tagad ir grūtāk, jo visu laiku jādomā, kā konkrētajam pacientam klājas. Vai viņam viss ir kārtībā? No otras puses, viņam atnākot šeit, mēs apzināmies arī viņa riskus.
Pie manis var atnākt pacients, kurš pats pat nezina, ka viņš ir «Covid-19» pozitīvs, maskas jau simtprocentīgi nepasargā, un, iespējams, es arī saslimšu, man arī ir hroniskas saslimšanas. Jebkurš no mums domā, kas notiks ar mani, kad dabūšu šo infekciju. Sapratu, ka nevar dzīvot tā, ka tev vēl ir diena, mēnesis, gadi, tu nekad nezini, vai tev būs pat nākamā minūte. Šajā laikā esmu ļoti, ļoti izvērtējusi visas prioritātes — kas dzīvē patiešām ir svarīgākais un kas ir mazsvarīgs, lietas, bez kurām vari iztikt. Ja tagad tu nomirsti, vai tai lietai, ko tu darīji, bija jēga? Tas, ko tu darīji, kādam palīdzēja? Vai tu kādam palīdzēji ar to, ka tu «ņēmies» ar savām puķēm dārziņā? Vajag sakārtot prioritātes un veltīt laiku ļoti svarīgām lietām: cilvēkiem, savam vīram, bērniem. Pateikt vīram, cik viņš ir labs. Tu nezini, cik ilgi vēl varēsi viņu mīlēt, varbūt viņa vairs nebūs. Un tad uz kapiem iet un nest puķes, un teikt visus labos vārdus?
— Vai šajā laikā ir mainījusies pacientu attieksme pret ārstu? Vai viņi ir saprotoši un iejūtīgi?
— Mums ir ļoti saprotoši pacienti. Pašā sākumā, martā, kad mēs vēl nezinājām, kā Latvijā būs, mūsu prakses medicīnas māsiņām zvanīja un vienkārši pajautāja: «Kā jums iet? Vai jūs esat veselas?» un novēlēja, lai turas veselība. Tas mums ir tāds novērtējums! Mēs jutāmies ļoti mīlētas no mūsu pacientu puses.
— Kuras slimības šodienas cilvēkam ir raksturīgas, vai pacienti ņem vērā jūsu rekomendācijas?
— Domāju, ka mana prakse īpaši neatšķiras no citām. Tad, kad mums nāk cienījamākie gadi, raksturīgas saslimšanas ir sirds slimības, hipertensija, diabēts, paaugstināts asinsspiediens. Daudz cīnāmies ar mūsu pacientiem par holesterīnu. Kā pacientam ir 50 gadu, mēs obligāti pārbaudām cukura līmeni asinīs, holesterīnus, jo tas mūs tālāk var novest pie infarkta vai insulta. Un redzu, ka man ir diezgan grūti iestāstīt pacientiem, ka tas nav tikai cipars. Stāstu un rādu bildes. Lielākā problēma manā darbā ir tā, ka gribētu, lai mēs visi Latvijā saprotam, cik svarīga ir profilakse. Darīt pirms tam, lai tev tā slimība neizveidotos. Tad, kad tu būsi vecs, būs jau par vēlu, slimība būs tevi ietekmējusi neatgriezeniski.
— Vai cilvēki izmanto valsts apmaksāto profilaktisko izmeklējumu iespējas?
— Mēs aicinām, bet ne visi cilvēki atsaucas. Varējām noteikt konkrētas grupas cilvēkiem risku dabūt infarktu, cilvēki nebija atsaucīgi. Tajā pašā laikā, ja pie mums atnāk gados vecāks cilvēks ar citām sūdzībām, neskatāmies noteikto gadu skaitu, kad tikai paredzētas šīs profilaktiskās pārbaudes, bez cukura un holesterīna analīzēm, bez pilnās asins ainas analīzes, bez sonogrāfa, plaušu rentgena, kardiogrammas mums neviens pacients no kabineta neiziet. Vairums tomēr šos izmeklējumus veic. Tas nekas, ka pacientam nav sūdzību. Bet mums nevajag gaidīt, lai tās parādītos.
— Kāpēc gadu desmitiem nedarbojas veselības aprūpes sistēma?
— Es skatos mazliet citādāk, kaut vai ar «Covid-19». Cik Latvijā mēs esam priviliģēti! Mums ir infektologi, anesteziologi, slimnīcas, elpināšanas aparāti, gudri dakteri. Āfrikā, iespējams, no tā nav nekā. Domāju, ka mums iet ļoti labi. Salīdzinoši labi. Pēdējā laikā neesmu daudz ceļojusi, skatījusies, kāda citur ir veselības aprūpe. Bet mana vīra māsa strādā Amerikā par medicīnas māsu, viņiem medicīnas māsas dara daudz ko no tā, ko pie mums dakteri. Kad salīdzinu, ko mēs darām un ko viņi dara, praktiski tas ir viens un tas pats. Viņa strādā Atlantā, lielā, ļoti labā hospitālī; mums nav slikta medicīnas aprūpe. Neredzu mums ļoti lielas problēmas. Nedomāju, ka kaut kādu veselības aprūpes sistēmas problēmu dēļ būtu cietis kāds mans pacients. Mūsu ārsti ir ļoti pretimnākoši. Latvijas līmenī nemācēšu pateikt.
— Ģimenes ārsti sūdzas par atalgojumu, rīkoja piketus…
— Mēs nestreikojām. Varu tikai nojaust, cik «Top!» veikalā vai «Rimi» maksā pārdevējai. Es nevaru sūdzēties, man arī toreiz sirdsapziņa neļāva piedalīties streikā. Man varbūt ir viegli runāt, jo vīrs atbalsta, bet ir sievietes ārstes, kuras vienas audzina bērnus…
— Vai e-veselības pakalpojums sevi ir attaisnojis?
— Man ļoti patīk, ka viss ir e-vidē. Man liekas, e-medicīna ir ļoti laba lieta, ja tā darbotos tā, kā mēs bijām iedomājušies. Kādreiz pēc receptēm bija jānāk uz praksi. Un, ja nu pa koridoru iet kāds «Covid» pacients? Ļoti jāslavē valdība, ka mums ir e-veselība. Arī nosūtījumus pēdējā laikā varam uzrakstīt uz visiem izmeklējumiem. Ja darbotos viss pārējais, es būtu pilnīgi «par», tas atvieglotu darbu. Ceram, ka mums šo sistēmu pilnveidos. Arī vecākajiem pacientiem nav nekādu problēmu, ir bērni, kaimiņi, kas palīdz, aptiekārs palīdz. Sākumā bija grūti, kad e-veselība nedarbojās, tagad tādu dienu ir arvien retāk. Ikdiena ir ērtāka.
— Kādu jūs prognozējat mūsu nākotni saistībā ar «Covid-19»?
— Grūti pateikt. Man nav epidemiologa izglītības. Redzu, ka pašlaik mums katru dienu inficējušos nāk klāt mazs skaits. Savukārt saslimušie infekciju «uzdāvinās» savam radam, draugam, kolēģim, kaimiņam, mēs varētu lēnām, ļoti lēnām, laika ziņā ļoti izstieptā posmā visi izslimot. Tās ir manas domas. Mums šo laiku vajadzētu mēģināt izstiept pēc iespējas garāku, jo kaut kad jau parādīsies vakcīna un zāles. Ja mēs atļaujam tā, kā Zviedrijā, Itālijā, Spānijā, visam notikt strauji, tad mums mirušo būs vairāk. Ja mēs visam ļaujam notikt lēni un sabalansēti, lai arī ekonomika kaut cik turētos un nesabruktu, tad domāju, ka lielākā daļa vakcīnu varētu sagaidīt. Man ļoti jāslavē savi pacienti, viņi ievēro to, ko saka valdība.
— Kāpēc Kurzemē ģimenes ārsti savās praksēs nepiekrīt veikt «Covid-19» testus?
— Es arī nepiekritu, pat biju dusmīga, jo pēdējos infektoloģijas kursos mums mācīja; ja pie manis atnāk «Covid» pacients, tad, viņam elpojot, kabinetā vīruss būs trīs stundas. Ja viņš noklepojas, vīruss paliks šeit uz virsmas, uz papīra trīs stundas, uz metāla — ilgāk. Mēs pēc katra pacienta dezinficējam kabinetu, taču visu tehniski nevaram nodezinficēt, tas ir, griestus, sienas, tādā gadījumā man pēc katra iespējama «Covid» pacienta, kuram taisu testu, šeit viss būtu jādezinficē, te viss kabinets būtu slapjš. Riskam ir pakļauts nākamais cilvēks, kurš te ienāks. No sirds paldies valdībai, ka nodrošina mums katrai sešus septiņus respiratorus mēnesim, kaut gan respirators darbojas astoņas stundas. Respirators aiztur 95% procentus to, kas ir gaisā. Vīruss iet respiratoram cauri un, ja māsiņa veiks testu, tas apdraud arī viņu. Tad mums vajag arī aizsargtērpus, «skafandrus», un tajos jāsēž visu dienu. Ar šo tērpu nav iespējams izklausīt citus pacientus. Negribu apdraudēt citus pacientus, tas ir vienīgais iemesls, kādēļ atteicos, nevis tāpēc, ka mums pašiem būtu bail. Tad mēs jau sen nestrādātu, no gripas varam nomirt, no jebkura cita vīrusa. Dievs mani ir sargājis jau 16 gadus. Jāturas, pacientu dēļ jāturas.
Ļoti svarīgi, ka ģimenes ārstam ir palīgi medicīnas māsas, ja viņu nebūtu, mēs netiktu galā ne pirms «Covid», ne tagad. Man ir neaizstājamas medicīnas māsiņas Oksana Spruģevica un Vita Silinga.