Bāzt visus vienā maisā

Viedokļi

Lai gan plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk izskan apgalvojums, ka nevienlīdzība pasaulē mazinās, notiekošais mani nebeidz pārsteigt. No sīkām niansēm līdz pat valstiska līmeņa problēmām. Ja rūpīgi ieskatās, sociālā atstumtība, rasu diskriminācija un dzimumu nevienlīdzība parādās ik uz soļa.
Rīgas Stradiņa universitātes ētikas, sociālās antropoloģijas un ekonomikas eksperti norādījuši, ka viena no nevienlīdzības formām ir augstie pacientu līdzmaksājumi par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Vairākus nevienlīdzības riskus radījusi arī ekonomiskā krīze, priekšplānā izvirzot individuālo labklājību. Latvijā bieži novērojamas arī citas nevienlīdzības formas, piemēram, aizspriedumu kultivēšana par dzimumu, rasi vai vecuma grupām, vairojot aizspriedumus par gados vecākiem cilvēkiem vai noteiktas profesijas saistot tikai ar vienu no dzimumiem. Ja palūkojamies uz situāciju pasaulē, nevienlīdzība iegūst vēl izteiktākus apmērus. ASV notiekošie protesti, ko izraisījusi afroamerikāņa Džordža Floida nāve, turpina iet plašumā un pāraugt grautiņos. Protesti sākās pēc tam, kad aresta laikā policijas agresivitātes dēļ aizturētais zaudēja dzīvību. Par policijas agresivitāti ASV sūdzējusies ne viena vien minoritāšu grupa, taču jau vairākus gadu desmitus gadījumi, kad policija aizturēšanas laikā izturējusies ar nevajadzīgu brutalitāti, visbiežāk saistīti ar afroamerikāņiem. Šā iemesla dēļ kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem ASV ik pa laikam notiek protesti un nemieri.
Lai gan Latvijā ar tik spilgtiem piemēriem nesaskaramies, zināma nevienlīdzība tomēr pastāv. Atliek palūkoties uz ienākumu līmeni. Kamēr viens saņem atlīdzību par vairāku amatu pārvaldīšanu, kas liek apšaubīt paveiktā kvalitāti, cits raujas melnās miesās, lai apgādātu ģimeni. Sociālās nevienlīdzības izpausmes ir dažādas. Citkārt tās lec acīs, bet citkārt nemanāmi ložņā mūsu apziņas tālākajos nostūros. Lai lauztu stereotipus, kas mūsos ir dziļi iesakņojušies, jāsaprot, ka bāzt visus vienā maisā nedrīkst. Ja tā labi padomā, veids, kādā sistematizējam cilvēkus, ne vienmēr ir precīzs un atbilstošs konkrētai situācijai. Nereti, ieraugot cilvēku, iebāžam viņu vienā maisā kopā ar pārējiem, bet vēlāk saprotam, ka esam kļūdījušies.
Pirms kāda laika kopā ar draudzeni bijām aizbraukušas uz Māras kambariem — smilšakmenī izskalotu alu sistēmu Abavas labajā krastā. Bez mums baudīt saulaino pavasara brīvdienu bija ieradušies arī citi atpūtnieki. Bērni ar neviltotu aizrautību ložņāja pa smilšakmens atsegumā esošajām alām, un vecāki steidza iemūžināt savas atvases. Liels bija mans pārsteigums brīdī, kad kāda meitenīte, vēloties sekot brālim, no vecākiem saņēma atteikumu tāpēc, ka ir meitene. Uz viņas iebildumiem, ka tas nav godīgi, reakcijas nebija. It kā sīkums, bet tajā pašā laikā šādas situācijas parāda, ka izpratne par dzimumu vienlīdzību pieklibo. Protams, zināmas robežas ir jānovelk, bet vienlaikus jāatceras, ka arī daiļā dzimuma pārstāves ir tiesīgas izzināt apkārtni un ļauties piedzīvojumu garam.
Lai šī sērga, ko saucam par nevienlīdzību, neizplatītos, mums jāuzņemas atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem. Pretējā gadījumā apgalvojums, ka nevienlīdzība pasaulē mazinās, būs nevis reālas darbības atspoguļojums, bet tikai skaisti vārdi. Pūles jāpieliek kā valstiskā, tā individuālā līmenī. Kurš gan cits mūs mainīs, ja ne mēs paši?