Sadarbība ar arhitektu — kā milzīga evolūcija īsā laikā

Personības

Iesākot meklēt mūsu puses īpašo cilvēku, kas varētu būt laikraksta viesis, pēc neilga laika man pie iespējamo variantu apvāršņa parādījās Elmāra Orniņa vārds. Bez lielas pierunāšanas arhitekts un mākslinieks atsaucīgi piekrīt intervijai, kas vienmēr ir laba zīme, un patiesi — saruna dzīvīga un interesanta kā pats mūsu viesis, pie kura ciemojāmies viņa atjaunotajās vectēva mājās Laucienē.
Ciemojoties pie Elmāra Orniņa viņa gaumīgās un omulīgās ģimenes mājas otrajā stāvā, kur iepriekš bijuši bēniņi, nemaz nerodas jautājums, vai patiešām Elmārs ir sava amata meistars, jo darbi ne tikai dara darītāju, bet arī rāda. Viss patiešām pārdomāts un skaists. Uz galda redzam divus maketus, kas tapuši agrāk, un, izrādās, paša arhitekta vajadzībām. Tos neviens nav pasūtījis. Viņš projektējis attiecīgo māju, un, lai pārliecinātos par to, vai ir tā, kā viņš grib, pats maketu izveidojis savām vajadzībām. Tagad gan esot citi laiki, kad tos neizgatavo.
«Gatavošana ir dārga un laikietilpīga. Tas ilgums ir tikai pusbēda, bet vairāk tas, ka pasūtītāji negrib par to maksāt. Viņi labāk paskatās 3D datorā un ar to apmierinās. Patiesībā jau tad, kad būvēja maketus, tādas datoru ņemšanās nemaz nebija. Nebija citas izejas. Lai telpiski kaut ko parādītu un par kaut ko pārliecinātos, bija jātaisa makets,» skaidro arhitekts. Kā jau vienmēr — gan lieliem, gan maziem, ciemojoties pie kāda un redzot kaut ko jaunu, kad ir iespēja arī salīdzināt, gribas atrast savu favorītu. Elmārs šajā sakarā min, ka neviens stils jau nav slikts. Visi ir cienījami. Galvenais ir attieksme un gaumes sajūta. Bet bieži vien mode tiek jaukta ar stilu. Bet tās ir divas dažādas lietas. Mode mainās ļoti strauji. Tad modē ir tornīši, tad kaut kas cits.
Projektēšanas darbs — smalks un prasa sadarbību
«Projektēšana man ir maizes darbs, kas patiesībā arī tīri labi patīk. Parasti šajā procesā ir iesaistīti daudzi cilvēki, ne tikai arhitekts. Projektēšana pēc savas būtības ir plāna izveidošana. Moderni sakām — uzraksta plānu kādām darbībām. Projekts ir plāns, pēc kura var uzbūvēt māju, materializēt to. Tāda, trijos četros vārdos sakot, būtu tā projektēšanas nozīme. Tā ir vajadzīga tāpēc, lai attiecīgi kāds cilvēks spētu iztēloties, kāds būs rezultāts, un ar zināmiem, nosacītiem kodiem, zīmējot plānus, lapas, griezumus, kas visi ir nosacīti dokumenti vai zīmējumi, celtnieks to materializē dabā. Lai projektētu, jābūt izstrādātai telpiskai domāšanai. Faktiski tas ir tas, ko Arhitektūras fakultātē iemāca, bet daudz ko arī neiemāca. Praktisko projektēšanu nemaz nevar iemācīt, tāpat to, kā ir jāsaprot būve. To apgūst praksē, bet var uztrenēt telpisko domāšanu. Ja nevar, tad, protams, nevar. (Smejas.) Bet, ja ir kaut kādas iespējas un aizmetņi, tad to var. Tāpat kā zīmēt var iemācīt jebkuru cilvēku. Atliek tikai trenēties. Tāpat kā ar balsi. Kāds nu ir tās potenciāls, tā ir cita lieta. Savukārt citreiz ir tā, kā kāds no komiķiem teicis: «Bet, ja nesanāk, varbūt arī labi, ka nesanāk.» Uz jautrākas nots turpina Elmārs Orniņš.
Bez iepriekšēja nodoma — atpakaļ Talsu pusē
Arhitekts atklāj, ka dzimis Talsos, Padomju ielā, tagadējā K. Mīlenbaha ielā, un varējis izmantot to privilēģiju, ka mājas atrodas turpat pie skolas, toreiz muzejā. Tad pēc 8. klases mācības turpinātas 1. vidusskolā, kam sekojušas arhitektūras studijas Tehniskajā universitātē, kas tolaik bijis Rīgas Politehniskais institūts. Studijas ilgušas piecus gadus. «Tajā laikā pastāvēja sadale — visi studējošie bija angažēti, katram tika kaut kas piedāvāts. Nebija tā, kā mūsdienās. Man piedāvāja palikt strādāt Rīgā, ko es ar prieku arī pieņēmu, jo uz Talsiem doties nebiju plānojis. Tur arī uzturējos un strādāju ilgus gadus. Tad arī sākās jaunie laiki, kad atguva neatkarību, atguva īpašumus, un man bija kaut kāds klikšķis vectēva mājas sakarā. Tur neviens nedzīvoja, tā bija sabrukusi, un kāds māju bija noskatījis. Tad nolēmu, ka nē, ir jāmēģina atjaunot, bet bez jebkāda nodoma nākt šeit dzīvot,» dzīves fragmentos dalās Elmārs, kurš nenoliedz, ka arī paša dzīves pavērsieni un mammas aiziešana mūžībā devusi zaļo gaismu, ka mājā patiešām varētu palikt. «Kaut kā dzīvē notiek tādas šķirtnes. Es jau Rīgā biju iekārtojies, bet atnācu uz šejieni. Un patiesībā par to esmu ļoti laimīgs. Es ļoti izjūtu to mazpilsētas ritmu un dzīvesveidu. Atšķirīgo. Rīgā esi pilnīgi bezpersonisks. Tur ir pilnīgi citādākas cilvēku attiecības. Kā indivīdam tur ir pilnīgi atšķirīgāka sajūta nekā mazpilsētas vidē, kur visi visus pazīst. Tur ir gan pluss, gan mīnuss. Televīzijā kādreiz bija seriāls «Midsomeras slepkavības». Es domāju, ka tas tak ir tikpat kā par Talsiem. Nu tieši tās cilvēciskās attiecības,» smejas Elmārs, piebilstot, ka nav īsti atšķirības, vai dzīvo Laucienē vai Strazdē, vai Ģibuļos, jo attālumi no Talsiem ir vienādi, kas ir kā pilsētas reģioni.
Jauno tehnoloģiju laiks — neviennozīmīgs
Elmārs sarunā par dzīvi nomaļus no pilsētas, kad iespējas strādāt arī attālināti, tomēr neslēpj savu skeptisko un noliedzošu attieksmi pret jaunajām tehnoloģijām un interneta lietderīgumu. «Tur noteikti ir daudzi un būtiski mīnusi, bet viens no tiem praktiskajiem plusiem, kas ir, — iespēja strādāt attālināti. Attālumam vairs nav praktiski nekādas nozīmes. Arī visu projektu dokumentācija būvvaldēs ir jāiesniedz elektroniskā veidā, un visa komunikācija notiek interneta vidē. Vai tas ir labi, vai tas ir slikti — to parādīs laiks. Vienkārši tāds laiks. Vai tas ir ērti? Pats jēdziens «ērti» ir laika diktēts, jo tas, kas šodien ir ērti, no cita redzes leņķa raugoties, ir absolūti nelietderīgi,» teic Elmārs Orniņš. Lai gan arhitekta un mākslinieka ģimenes nams atrodas Laucienē un kāds reiz izteicis komplimentu par brīnišķīgo mieru un klusumu visapkārt, arhitekts teic, ka klusums jau ir pazudis līdz ar automašīnu skaita pieaugumu, kas brauc arvien ātrāk. Efekts esot tāds — ja kāds brauc no pansionāta puses, viņš rada turbulences efektu. «Patiesībā jau nedzirdam te pašu automašīnu, bet tādu kā lidmašīnas šņākoņu. Bet, protams, miers un klusums jau te ir. Putni un arī stirnas apkārt, lapsas, āpši, zaķi,» piebilst arhitekts.
Ne vienīgais arhitekts ģimenē
Sarunas laikā atklājas, ka arī Elmāra brālis ir arhitekts. Vai dzimtas saknēs arī kādam iepriekš bijušas šādas intereses vai talanti, viņš gan neprot sacīt, bet nenoliedz, ka vecākā brāļa izvēle ietekmējusi pašu. «Es esmu par to domājis. Bet man liekas, ka tieksme uz zīmēšanu man pašam bija jau no bērna kājas. No bērnudārza vecuma. Kaut ko šajā sakarā es noteikti būtu darījis. Bet man reiz pazīstama māksliniece teica: «Baigi labi, ka nestudēji to mākslu. Būtu izstudējis par mākslinieku, stāvētu pie baznīcas ar kuli.» (Smejas.) Kaut kāds kods jau ir katram cilvēkam… Man bija arī tāda iespēja un tāda laime piestrādāt pie mākslinieces Lidijas Auzas. Vecajā ugunsdzēsēju klubiņā, kur viņai bija darbnīca, viņa dienu un nakti gleznoja. Pēc skolas es tur gāju un ko piepalīdzēju, bet lielāko tiesu klausījos, ko viņa man netieši stāstīja par attieksmi pret lietām, kad strādāja un darbojās. Viņa jau man nepasniedza nekādas mācību stundas. Viss notika netieši. Tad nu es arī kādas atziņas no viņas uzsūcu… Lai varētu iekļūt arhitektos, gāju arī mācīties pie Jēkaba Spriņģa. Ne tad, ne šodien bez augsta līmeņa zīmēšanā nemaz cauri netikt. Tur ir samērā augstas prasības. Ir jāprot ne tikai zīmēt, bet konstruēt zīmējumu. Zīmējumam arhitekta izpratnē jābūt ļoti konstruktīvam un telpiski pamatotam. Pamatā jābūt ģeometriskai izpratnei par priekšmetu, dimensijām, augstumu, platumu, dziļumu… Tas bija jātrenē, un Jēkabs Spriņģis bija lielisks pedagogs un cilvēks. Patiesībā viņš man pamatskolā bija arī zīmēšanas skolotājs, un mēs viens otram arī ļoti tuvu dzīvojām — burtiski pāris mājas tik starpā. Pa vakariem pie viņa gāju zīmēt,» atceras arhitekts, piebilstot, ka viņa profesija no vienas puses ir inženierspecialitāte, bet no otras puses — māksla.
Spēja uztvert cilvēka patiesās vēlmes
Projektēšanas darbā Elmāram vislielākais gandarījums ir pats process un komunikācija ar cilvēkiem. «Man kaut kā vienmēr paticis ir tas, ka es kaut kā spēju uztvert to, ko cilvēks grib un jūt, bet varbūt nevar noformulēt. Un, ja es viņam tajā jomā varu palīdzēt un atvērt tās neizteiktās vēlmes, tas ir liels gandarījums. Es nekad neesmu tiecies uz kaut kādām mega būvēm un visvairāk apmierināts esmu bijis tieši ar to cilvēcisko momentu, kad sadarbojos ar pasūtītāju. Tas ir forši, ka varu pa gadiem ne mazums apgūto ieteikt un izskaidrot… Lielākā daļa cilvēku māju būvē vienreiz dzīvē, un tās būvēšanas process ir pietiekami sarežģīts. Tur ir ļoti daudz nezināmu lietu, kurās var kļūdīties. Tajā īsajā posmā, kamēr cilvēks sadarbojas ar arhitektu un izstrādā mājas projektu, viņam notiek milzīga evolūcija. Ja par māju iepriekš domāts tikai pasīvi ar domu, ka to vienkārši gribētos, tad brīdī, kad sāk tajos jautājumos iedziļināties, cilvēkā notiek tāda pastiprināta attīstība. Tad ļoti bieži ir tā, ka tie priekšstati, kas bijuši ļoti kategoriski sākumā, pilnīgi nomainās. Kad cilvēks to uzklausa un ņem vērā, un dažreiz ir arī pateicīgs par to, tās lietas gandarī. Man ir ļoti daudz klientu Rīgas pusē, jo tur es ilgus gadus esmu strādājis, un senākie klienti atražo jaunos. Nāk jaunās paaudzes, draugi. Tagad diezgan daudz saradušies arī Talsos,» pastāsta arhitekts. Sarunājoties par to, cik lielu nozīmi cilvēka dzīvē ieņem māja un cik svarīga ir nama estētiskā puse, viņš teic: «Mājīpašuma jauda ir tik liela, ka tā veido arī pašu cilvēku. Ir jāsaprot, ka «laulība» ar to māju, kamēr tu tur būsi, faktiski ir mūžīga. Nav tā, ka izdomā uzbūvēt māju, un nu tik dzīvosi. Nē. Tā dzīvos ar tevi, un tu dzīvosi ar māju. Tu dzīvosi mājai, un māja dzīvos tev. Vislaimīgākās laulības, ko sen pierādījusi prakse, ir ar prātu izštukotas. Tīri uz emocijām balstītas ir ar augstu šķiršanās procentu… Tas ir tas tavs ieguldījums otrā. Un tā ir arī ar māju. Tu ieguldi mājā, un māja iegulda tevī. Un tā jūs viens otru iemīlat, kaut gan sākumā varēja likties, ka ir baigi nesmukā,» smejas Elmārs.
Gleznošana — vajadzība pēc sava potenciāla realizēšanas
Nevar īpaši nepieminēt Elmāra Orniņa sirdslietu — gleznošanu. Viņš trīs gadus ir Talsu Krūmu mākslas grupas dalībnieks un dalās savā novērojumā, kas pašam šķiet paradoksāls, proti, ka ierobežojumu laikā, kad nav jāstrādā klātienē un vajadzētu būt brīvākam, darba ir daudz vairāk nekā parasti, ka nav atlicis pat nodoties gleznošanai. «Saprotu, ka tas nav normāli. Man vienmēr bijis ļoti jārēķinās un jādozē tā vēlme neizlikt sevi visu tikai pragmatiskās un merkantilās lietās un atstāt kādu proporciju no sava potenciāla arī kaut kam garīgam. Pandēmijas laikā viss kaut kā pārgrupējās. Un nevis ar tendenci samazināties, bet tieši otrādi,» teic E. Orniņš. Viņš smaidot apgalvo, ka pievienošanās mākslas grupai bijis dzīves īpaši gaišais uzplaiksnījums, par ko ir ļoti iepriecināts. «Es esmu priecīgs, ka esmu saslēdzies un iekļāvies krūmistos. Vispirms iepazinos ar Bibiju Millersoni, tad ar Gunu, ar Andri Vītolu biju pazīstams jau sen… Būšana starp līdzīgi domājošajiem ir kā absolūta laime. Vai nu ir, vai nu nav… Mana personālizstāde ir bijusi Rīgas pusē, Berģos, tagad bija plānota individuālā izstāde Kandavā, bet tā pandēmijas dēļ noģība,» smej arhitekts un gleznotājs, kas ar sirsnību un humoru pastāsta arī par mājas četrkājainajiem draugiem, no kuriem viens izdomā piebiedroties sarunai. Bet tagad jaunākais Elmāra plāns ir studijas izveide, jo mākslinieciskais process pašreizējā izpildījumā, kad nav laika domāt par kārtību, kad atbrauc kāds klients, citreiz radot neērtības, tāpēc ir vēlme pēc atdalītas vietas, kas pašlaik ir procesā. «Kad mālē, ir svarīgi, lai viss ir, kā nākas, un studijā tā būs,» teic Elmārs Orniņš, izrādot arī savas ģimenes nama teritoriju, pa kuru priecīgi skraida mazbērni, kas atbraukuši ciemos un mieram piedod citu nokrāsu.