Kaut tu lepns…

Viedokļi

«Kaut tu lepns paliktu!» — tādu teicienu kā nolādējumu lietojot čigānu tauta. Daļēji atziņa aizgūta no kristietības septiņu izplatītāko grēku saraksta (lepnība), daļēji nepārprotami izsāpēta, garajos gadsimtos pārdzīvojot nievas un atstumšanu no «civilizētajām» sabiedrībām.
Lepnums ir tāds savdabīgs jēdziens, ko pat valodnieki skaidro ar pretstatiem: pašcieņa, prieks un pārākuma apziņa. Lepnums un lepnība, spožums un posts. Kā cieņa un gods, kas izklausās tik līdzīgi, tomēr cieņa drīzāk ir no sevis paša — pašcieņa, sevis apzināšanās, attīstīšana, sirdsapziņas nelaišana gulēt, bet gods ir tas, ko saņem no citiem, attieksme par labi padarītu darbu sabiedrības labumam. Sabiedrībā vērtības un jēdzieni sajaukušies kā «rosolā», vai kā «tartarītī» kādas apnicīgas reklāmas tekstā.
Vai lepnība, tā kas iedomība, var būt postoša? Varbūt ne tik daudz katram atsevišķi, cik līdzcilvēkiem un galu galā sabiedrībai kopumā. Sevis pacelšana pāri citiem, līdz pārējie kļūst mazi kā skudriņas, pazaudē individuālās iezīmes, tad viņus var vieglāk neievērot, izlikties neredzam, lūkoties pāri mākoņiem, izgaisināt realitātes sajūtu, pazaudēt saknes. Iedomība līdzcilvēkus sāpina. Lepnība bieži ir par to, kas nav paša nopelns: es vīrietis, tu sieviete, es bagāts, tu nabags, es ienesīgā amatā, tu krāj savus nabaga grašus, es hetero, tu homo, man ir bērni, tev nav, man sieva, tev nav, es baltais  — tu melnais, es jauns — tu vecs. Nē, mīļie, lepnība uz sociālo, dzimuma, vecuma identitāti ir nevietā. Lepnumam vajadzētu būt par paša paveikto, izcīnīto, izsāpēto. Par sūros treniņos gūtiem panākumiem sportā, par ziedotām stundām sabiedrībai noderīgas izglītības un prasmju iegūšanai, par bezgalīgu pacietību, lai izaudzinātu kārtīgus bērnus, rūpētos par bezcerīgi sirgstošiem tuviniekiem.
Dzīve rada situācijas, kad pārņem patiess lepnums tikai par piederību kādai grupai — valstij, jā lepojos par mūsu veiksmi cīņā ar vīrusu, kaut lēmumu pieņemšanā nav nekāds mans nopelns, par sportistu, mākslinieku panākumiem. Tas ir iedvesmojošais, nekaitīgais, ceļošais kolektīvais lepnums. Grūtāk ir tad, kad gribētos noslēpt piederību. Piemēram, nepieminēt savu mīļo pilsētu, bet publiskot pasē ierakstīto dzimšanas vietu Rīgā. Vēl gadus piecus pēc Talsu traģēdijas jebkurā visas valsts skolotāju pasākumā, zinot, ka esmu no Talsiem, ikkatrs sarunā pieminēja abu vārdu salikumu. Skaistie Talsi saistījās tikai ar sāpēm un ciešanām. Diemžēl atkal ir pamats nelepoties. Šķiet, nekas vairs nevedas, iebuksē viens projekts pēc otra, paklūp viena amatpersona pēc otras. Paldies Dievam, nekas traģisks un nelabojams, tomēr, ņemot vērā atpakaļgaitu lieliem soļiem un, kā mediķi teiktu, «slimības ielaišanu», sakārtot visu būs ļoti grūti.
Vienmēr vieglāk norādīt uz vienu vainīgo. Deputāte, kura cilā nesmukumus, cits, kurš darījis pretējo, mēģinot noslēpt problēmas. Amatpersonas, kurām kādi deputāti «traucējot» normāli strādāt, kādēļ darbs jāuzteic. Patiesībā izskatās, ka leknā nekārtību un haosa alkšņu krūmāja asniņi parādījušies jau stipri pirms tagadējā deputātu sasaukuma. Šobrīd pienācis likumsakarīgais lūzuma brīdis. Kaut arī interneta komentāros par kārtējām nebūšanām Talsos bieži atsaucas citu novadu ļaudis, paužot — «nu gluži kā pie mums» vai arī «pie mums vēl trakāk!», tas nemierina, jo tie taču mūsu Talsi, mūsu novads. Kur vairums strādā pēc labākās sirdsapziņas, tomēr nespēj lepoties, jo «Tukums, Kuldīga, Ventspils, Kandava, Roja utt. sakoptāka, vairāk saistošu pasākumu, interesantāki rotājumi svētkos utt.».
Amatu prasībām neatbilstoši «speciālisti», kuri vietās nonākuši vai tās saglabājuši, partijām tirgojoties ar ietekmi. Tūkstoši un atkal tūkstoši, kas izmesti, lai apmierinātu kāda ambīcijas, «vieglu rokas vēzienu», kā no senās krievu komēdijas «ļjoghim dvižeņijem ruk» populistiski iztērēti projektos, kas nav un nekad netiks īstenoti, kas pārmaksāti. Kā no visa izķepuroties? Neticu, ka deputāti būtu tik nesaprātīgi, lai nespētu atšķirt apmānu — nekompetentus speciālistus, neuzticamus uzņēmumus, nelietderīgus tēriņus. Varbūt tik vienkārši — sākt no sākuma un vienmēr vadīties tikai no sirdsapziņas, lai strādātu kopēja labuma vārdā, nevis savu paziņu, draugu, radu utt. interesēs.
Nezinu, kāda ir sajūta, lūkojoties uz 200—300 «ieplusojumiem» vēlēšanu sarakstā, nezinu, kā ir redzēt tikpat daudz mīnusu iepretim savam uzvārdam. Vai tas ir tas čigānu lāsts — lepnība, kas sākas ar apsēšanos baltajos krēslos pie domes deputātu galda? Kad sajūties lepns par krēslu un aizmirsti, ka tas nav tavs nopelns, tā nav goda vieta, bet tā ir vieta pazemībai. Nav tikai ironijas par deputātiem kā tautas kalpiem. Deputātiem ir jākalpo tautas labumam. Tas ir tas gods un lepnums: strādāt tautas labā, palīdzēt šo vietu darīt labāku, godīgāku, taisnīgāku, skaistāku, kaut arī būtu jārunā, jābalso pret, nevis pa straumei.