Jānis Strēlnieks — Maskavas CSKA basketbolists

Sports

Pēdējās nedēļās ik dienas kāds no mūsu plašsaziņas līdzekļiem vēsta, ka Maskavas CSKA klubs lauzīs līgumu ar mūsu basketbolistu Jāni Strēlnieku. Tikāmies «Talsu Vēstu» redakcijā, lai viestu skaidrību, cik pamatoti ir šie apgalvojumi, par kuriem talsenieks teic, ka pagaidām uztraukumam nav pamata.
— Kad tu atgriezies Latvijā?
— Mājās, Latvijā, jau biju 27. martā. Klubs mūs palaida uzreiz, tiklīdz sākās ārkārtas situācija. Krievijā sāka parādīties ziņas, ka slēgs visas robežas, bija jākravā mantas, cik ātri vien var. Latvijā atgriezāmies ar savu mašīnu, jo lidostas jau bija slēgtas. Atgriezāmies visa ģimene. Meitai tik garš ceļojums bija pirmoreiz. Emmu cenšamies ņemt līdzi visur, kur braucam.
— Kāda patlaban ir situācija ar CSKA, jo mūsu mediji publicē informāciju, ka klubs ar tevi līgumu lauzīšot? Cik tas ir reāli?
— Pagaidām tās ir tikai baumas, nezinu, no kurienes tās ziņas nāk. Patlaban to raksta «kreisie» portāli. Eiropas lielākie portāli klusē. Kamēr tur nekas nav publicēts, tikmēr viss ir kārtībā. Nekad jau neko nevar zināt, tas vienmēr var būt reāli, bet nezinu, vai viņiem (klubam — M. B.) tas ir izdevīgi, jo mums ir spēkā esošs līgums. Viņi tā vienkārši nevar sūtīt mani projām. Ja tā būs taisnība, tad, pieļauju, ka šīs nedēļas laikā vajadzētu būt vairāk informācijas. Tādas lietas garumā nevelk.
— CSKA ir tavas karjeras augstākais punkts? Sportiskās izaugsmes, finansiālu apsvērumu dēļ?
— Noteikti. Visādā ziņā. Pirejas «Olympiacos» komandā bija laba organizācija, taču šeit ir vēl solis augšup. Te ir jādomā tikai par basketbolu, jo viss apkārt ir nodrošināts, ļoti apčubina, par visu ir padomāts.
— Kāda ir sadarbība ar galveno treneri Dimitrios Itudi?
— Laba. Ja tu esi ticis līdz CSKA, tur visi ir augsta līmeņa spēlētāji. Tev katru dienu ir jābūt gatavam sevi parādīt, jo treneris uzreiz redz, no spēles pirmās, otrās minūtes. Ja neesi kaut ko labu devis komandai, viņš uzreiz nomainīs pret nākamo spēlētāju.
— Vai tas psiholoģiski nav grūti?
— Tas ir darbs ar galvu. Tā ir lielākajā daļā komandu. Ir spēlētāji, kuriem treneris dod lielāku uzticības koeficientu, bet lielākajai daļai spēlētāju tam visam ir jāiet cauri. Tā ir pierasta lieta, un spēlētāji cīnās par savu vietu.
— Kā tu CSKA izjūti savu konkurentu Maiku Džeimsu?
— Viņš nav mans konkurents. Viņš ir saspēles vadītājs, es vairāk esmu otrais numurs. Pārsvarā Latvijas izlasē esmu saspēles vadītājs. Interesantākais ir tas, ka profesionālajā karjerā nekad neesmu spēlējis kā saspēles vadītājs, izņemot Kijevas «Budiveļņikā».
— Kurā pozīcijā jūties vislabāk?
— Man patīk abas pozīcijas. Bet tomēr labāk justos saspēles vadītāja pozīcijā, taču daudz treneru Eirolīgā neredz, ka varētu dot pietiekami daudz labuma kā saspēles vadītājs. Lai gan tagad atšķirības starp abiem numuriem nav tik lielas. Tikpat labi otrais numurs var paņemt bumbu un novadīt uzbrukumu. Latvijas izlasē mums ir pietiekami daudz bumbas grozā metēju, vajag vienu, kurš padalīs bumbu, lai visi var mest.
— Ja tomēr baumas par līguma laušanu ar CSKA apstiprināsies, kāds ir tavs rezerves plāns?
— Man par to nav jādomā. Tas ir mana aģenta darbs. Domāju, ka vairāk vai mazāk Eiropai esmu sevi parādījis, lai man nebūtu lielas problēmas atrast darbu.
— Kā tev patīk Maskava?
— Man ļoti patīk Maskava, Sanktpēterburga, — tās ir pilsētas, kuras maz atgādina Krieviju. Maskavā tuvu dzīvoju centram. Dzīvoklis, sporta zāle, veikals atrodas 5—7 minūšu attālumā. Klubs uzskata, ka viņi maksā pietiekami lielas algas, kas ir taisnība, lai spēlētāji paši apmaksātu dzīves vietu. Viņi gan palīdz atrast, visu nokārtot. Dzīvoklis ir paliels, trijos stāvos. Turpat ir arī bērnudārzs Emmai. Ģimene visu laiku man ir blakus. Sievai patīk, ka viņa jebkurā laikā var atlidot uz Rīgu. Reisi ir četras reizes dienā. Ievai tagad ir jauns vaļasprieks — fotografēšana, ļoti nopietni ar to aizrāvusies.
— Kur skaitās jūsu mājvieta?
— Dzīvojam pie «Arēnas Rīga», tur mēs vienmēr atgriežamies.
— Kurš ir tas klubs, kurā tu vēl gribētu spēlēt?
— Biju ļoti patīkami pārsteigts par uzaicinājumu no CSKA. Tas bija mans bērnības sapnis. Gribējās kaut vienu dienu tajā spēlēt. Tas zemapziņā bija palicis. Noteikti gribētu palikt šajā komandā.
— Vai piedāvājums no NBA nelika skudriņām pārskriet pār ķermeni?
— Nē. Apdomāju šo piedāvājumu, bet nebija tādas sajūtas, ka man tur jābūt. Tur sevi neredzu. Basketbola stila ziņā tas nav mans basketbols, arī neskatos NBA spēles. Paskatos, kā mūsējiem iet. Finālus, pusfinālus paskatos.
— Kāpēc Latvijas izlase, salīdzinot ar Lietuvu, neparāda labāko sniegumu, kaut gan mums tagad ir izcili NBA, Eirolīgas spēlētāji?
— Mums pietrūkst stabilitātes, gadiem ejot. Lietuva visu laiku ir cīnījusies par augstām vietām. Lietuva katru gadu cīnās tādā līmenī, viņiem tas nav nekas jauns. Mēs tikai pēdējos 6—8 gadus esam augstākajā līmenī. Mums nav pieredzes spēlēt pusfinālos. Izlasē ir daudz citādāks spiediens, nekā klubā spēlējot: tu zini, par ko tu spēlē. Mūsu jauniešiem ir talants, bet nav tādas pieredzes, spēlējot Latvijas līgā. Viņus ieliek izlasē, kur ir daudz lielāka atbildība, varbūt viņi nedaudz pārdeg, nav pietiekami gatavi. Nav viss tik viegli. No malas jau tikai liekas, kā var nevinnēt tos vai tos. Ar šo sastāvu, kāds mēs tagad esam, varam savākties tikai uz čempionātu, bet nevarēs to izdarīt sezonas laikā. Sezonas spēļu grafiks ir tāds, ka tas nav iespējams. Mans piemērs ir arī tāds, ka šo apstākli klubi ņem vērā, jo, spēlējot kopā ar izlasi, dabūju traumu (izšķirošajā Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē pret Melnkalni Jānis guva muskuļu plīsumu, kas liedza turpināt sezonu —M. B.).
— Tava karjera bijusi ļoti izteikta, veiksmīga, gandrīz ik pa diviem gadiem mainot aizvien augstāka līmeņa klubus. Vai tas bijis mērķtiecīgs solis, vai tā bijusi nejaušība?
— Vairāk sliektos uz mērķtiecību. Nekas gluži nav nejaušs. Tā kā mums visiem profesionāliem sportistiem ir aģents, tad vienmēr ar savu aģentu Artūru Kalnīti ir sarunas, kurš solis būtu labākais. Viņš ir aģents man, Dairim Bertānam, Dāvim Bertānam, Rodionam Kurucam, viņš vairāk vai mazāk zina, ko mēs gribam, kā mēs spēlējam, un viņš mums palīdz, mēģinot parādīt virzienu, taču beigās tas ir mūsu lēmums, vai piedāvājumu pieņemt. Atceros, spēlējot Kijevas komandā «Budiveļņik», nāca piedāvājums no Vācijas komandas, un tad likās, tas ir solis atpakaļ, tur nevajag iet, bet tas izrādījās pareizais solis: piedalījāmies Eirokausos un pēc tam ar to pašu komandu divus gadus Eirolīgā. Tur vairāk vai mazāk sevi uz lielās skatuves vēl vairāk parādīju.
— Kurā klubā esi juties viskomfortablāk?
— Noteikti, ka Vācijā. Komanda, spēlētāji, savstarpējās attiecības, tie bija trīs skaisti gadi. Mums bija daudz pieredzējis grieķu spēlētājs Nikos Zisis, kurš teica, ka mums esot jāizbauda tas, kas mums Vācijā ir, jo nekur citur tā nebūs. Tā arī bija. Nav tā, ka citur būtu stipri sliktāk, nē, bet tas bija kaut kas īpašs.
— Sekoja Pireju «Olympiacos» posms, kas izraisīja lielu ažiotāžu medijos.
— Tas bija lielāks solis uz priekšu. Man ļoti pietrūkst Atēnu, patika tur. Sportiskajā ziņā līdz galam nesanāca tā, kā bija iecerēts. Pirmajā gadā jau izkritām izslēgšanas spēlēs, otrajā gadā nepabeidzām sezonu klubu savstarpējo nesaskaņu dēļ, kā arī Latvijas un Melnkalnes spēles laikā biju satraumējis kāju, tā ka nespēlēju sezonas beigās. Ar to brīdi man arī sākās traumatisks periods, tagad visu laiku jādomā līdzi par savu veselību. Fiziskās sagatavotības treneris seko līdzi, bet visiem vajag rezultātu, visi cer, ka tu pēc iespējas ātrāk būsi atpakaļ. Pats gribu spēlēt, bet ir jābūt veselajam saprātam.
— Kādu tu plāno savu nākotni?
— Vēl pāris gadu noteikti plānoju spēlēt. Kamēr veselība ļaus. Laiks rādīs. Noteikti plānojam dzīvot Latvijā. Daudzās vietās ir būts, bet ne lai tur dzīvotu. Braucot no Rīgas uz Talsiem, vienmēr ar sievu runājam, cik te ir skaisti. Ļoti patīk Latvijas daba.
— Talsu Galvenajā bibliotēkā pie sienas uz dekoratīva dēļa ir tavs vārds, blakus rakstnieku, dzejnieku, mūziķu vārdiem.
— Vakar braucām garām šai atjaunotajai ēkai, apjuku, nezināju, ka tur ir bibliotēka. Jā, izrādās, ka mans vārds arī tur ir. Esmu ļoti pārsteigts, būs jāaizbrauc pašam paskatīties. Man Talsi vienmēr ir bijuši ļoti tuvi sirdij.
— Tev Latvijā ir piešķirti tituli — «Gada basketbolists», pagājušajā gadā biji izvirzīts nominācijai «Paraugs sportā». Vai tas uzliek kādu pienākumu?
— Savā ziņā tas noteikti ir pienākums, jo jaunieši skatās. Ir jādomā līdzi, ko es daru ikdienā, ko daru laukumā, jo viss tiek atkārtots. Tā savā ziņā ir ļoti liela atbildība.
— Tu laukumā vienmēr izskaties nosvērts, aukstasinīgs, ja citi spēlētāji diskutē ar tiesnešiem, tu nekādās pārrunās neiesaisties. Vai tas ir tava rakstura vai dzīves, spēles stila dēļ?
— Ja jautāsiet Latvijas Jaunatnes līgas tiesnešiem, viņi noteikti tā nedomās. Tas ir noticis laika gaitā, nācu pie apziņas, ka diskutēt ar tiesnešiem nav jēgas. Ne viņi mainīs lēmumu, ne palīdzēs. Esmu runājis, bet mierīgi. Eirolīgā vairāk vai mazāk tiesneši visi ir atvērti, komunikabli, ja tu ar viņiem komunicēsi. Man neliekas, ka tā vajag darīt, jo man tas par labu nenāk. Vienmēr atcerēšos, kad Agris Galvanovskis (bijušais BK «Ventspils» treneris — M. B.) mani nolika pie vietas, no tā brīža ļoti reti kuram runāju pretī.
— Kā tu uztver galveno treneru aso reakciju spēles gaitā, kad viņiem pat piešķir tehniskās piezīmes? Īpaši izteikti pamanāms lietuviešu treneris Šarunas Jasikevičs, Stambulas «Fenerbache» treneris Želko Obradovičs. Tev tas netraucē?
— Nē. Treneri to dara spēlētāju labā. Profesionālajā sportā treneri tehniskās piezīmes dabū tad, kad tas ir plānots. Viņi ļoti reti piezīmes saņem kā pārsteigumu. Viņiem ir savs plāns, viņi skatās spēli un redz brīdi, kurā vajadzētu dabūt tehnisko piezīmi. Vai nu lai sapurinātu spēlētājus, vai pievērstu tiesnešu uzmanību. Eirolīgā tas viss ir izplānots. Pēc tehniskās piezīmes piešķiršanas tiesneši ir daudz maigāki. Š. Jasikevičs un D. Itudis ir Ž. Obradoviča skola. Viņiem ir savs funktieris. Man pirmā saskare ar bļaušanu no trenera puses bija, kad pārcēlos uz Sanktpēterburgu. Tad bija slovēņu treneris Jures Dots. Pēc tiem diviem gadiem tas likās dabiski, pierod pie tā.
Basketbols ir ļoti mainījies. Kļuvis izteikti taktisks. Kad spēlēju «Olympiacos», «Žalgiris» mūs izslēgšanas spēlēs taktiski apspēlēja. Š. Jasikevičs zināja visas mūsu vājākās vietas, lai gan mums tajā gadā bija ļoti laba komanda. Basketbols nav tikai: vidū iemet bumbu un spēlē, kurš spēcīgāks; ļoti svarīga ir taktika, protams, arī spēlētāja individuālās spējas.
— Tu kādreiz gribētu kļūt par treneri?
— Nē. Esmu pārāk mierīgs. Negribētu sabojāt savu mieru. (Smejas.) Treneris nevar strādāt bez bļaušanas. Ja būsi pārāk mierīgs, nekad nebūsi augsta līmeņa treneris. Neviens tevi neņems nopietni. Tu spēlētājiem nevari būt čoms. Tev jābūt labām attiecībām ārpus treniņiem. Es varētu būt konsultants, asistents, bet ne galvenais treneris.
— Kādi tev plāni vasarai?
— Divas nedēļas atpūšos, Rīgā atsākšu trenēties kopā ar izlasi. Divas reizes nedēļā būs basketbols un trīs reizes — fiziskie treniņi. Tā arī sākšu gatavoties nākamajai sezonai.
— Vai ar veselību viss ir kārtībā?
— Jā. Muskuļu plīsumi nāk uz kaut kāda noguruma pamata. Tāpēc vienmēr pēc treniņiem ir pareizi jāatjaunojas, tas ir svarīgi, vajadzīga neliela atpūta. Par visu jāpadomā.
— Basketbolu jau spēlē 24 gadus, vai ne reizi neesi sajutis, ka tev tas apnicis?
— Nē. Tagad arī sieva smējās. Pirmais, ko darīju, kad atbraucu uz Talsiem, kādu stundu mētāju bumbu pa grozu. Pirms tam bumbu nebiju turējis rokās divus mēnešus. Pietrūka tās. Tā ir vieta (basketbola laukums — M. B.), kur jūtos ērti. Kad apniks basketbols, pievērsīšos tenisam (smejas), man ļoti tas patīk.