Vasarsvētki. Pirms 125 gadiem piedzima Sofija Dravniece

Personības

Viņas vecmāmiņa Marija bija jaunākā meita Jura un Eņģeles Baronu astoņu bērnu ģimenē, Krišjāņa Barona māsa. Jau tajā paaudzē, kopš barona Ostensakena laikiem, dzimtas likteņlīnija iezīmējas Dundagas pusē. Vecāki — Jānis un Anna Dravnieki — bija saimnieki Mežsausteres «Pēterkužniekos», un 1895. gada Vasarsvētku svētdienā dzimusī Sofija bija pirmā meita ģimenē. Pēc tam vēl pasaulē nāks Emma un Vera, katra ar savu likteni.
Sofijas mūžs bija īpaši bagāts,
un man ir bijusi laime kādu laiku būt tam itin tuvu klāt. Vēl viņas simtajā dzimšanas dienā abas ar mammu bijām ciemos. Ne jau akurāt pašā svinību reizē, kad klāt bija pats Valsts prezidents Guntis Ulmanis un citi augsti viesi, bet kādas dienas pēc tam. Mums toreiz apaļš gadu skaits bija visām trim: Sofijai — 100, manai mammai — 80, man — 50. Dundadznieces, kaimiņienes. «Pauliņ, meitiņ!» simtgadniece Sofija ar ciešu apkampienu samīļoja manu astoņdesmitgadnieci mammu. Jā, Brūver Pauliš vairākus gadus bija kalpojusi par meitu «Pēterkužniekos», un to laiku notikumus es zinu kopš bērnības, mamma man ir stāstījusi gluži vai pasaku vietā. Kā uz Sofijas dzimšanas dienu paslepus adījusi jaku, ko viņai dāvināt, kā mammas māsa Almastante cepusi dižkliņģeri un no maizes garozām kannā brūvējusi alu. Agri no rīta uz jubilāres augšāmcelšanu, kā taislaikos bija pieņemts, Stanku Kārlis ar Žani pie Sofijas loga spēlējuši vijoli un mandolīnu. Svinējuši un lustējušies, taču ap govju slaukšanas laiku bija jābeidz. Bet mana Almastante uz saviem «Akmentiņiem» mājiedama vēl savēlusi krustām pāri ceļam grāvmalā savestos telefona stabus, un «Mūrnieku» saimnieks ar pienakannām pilnajiem ratiem torīt līdz pienotavai ticis ar lielu nokavēšanos. Ik reizi zirdziņam «tprū!» saukdams, nopukojies: «Vo nu Grinberķ Alm, vo Būden Kārliš, vens no divem tos bleiņs ir pastrādeš…»
Sofijas simtās dzimšanas dienas reizē to visu un ko tik vēl ne citu gan no veciem, gan jaunākiem laikiem atcerējāmies, smējāmies pusi dienas, kādas piecas stundas pavadījām kopā. Un tad jau satikāmies vēl pēc gada. Atceros, Sofija man piezvana un lūdz, lai aizeju, Andris Priednieks viņu filmēšot, gribot iemūžināt, kā viņa pa dundzniskam runā. «Un es nav muļķs, es tokš pats a sēv nerūns, man vaig, kas ko papras, kād vārd pateic prete.» Man liels gods, jo no šolaik ļoudem laikam paties es tik vens māk pa dundzniskam, vismaz no tiem, kas dzīve Talses. Un tā nu skrēju no Darba ielas uz Brīvības ielu, nosēdos Sofijai pretī, bet tā arī pie vārda netiku. Andris filmēja, Sofija runāja, un es biju tā, kas klausījās, viņa to visu stāstīja man, tas bija galvenais, — ne jau tukšam gaisam runāt. Atceros, ka tajā pašā dienā pie Sofijas ciemos atbrauca arī Ivars Abajs un uzdāvināja viņai pavisam svaigo Kubalu skolas muzeja rakstu 1. burtnīcu — «Sofijas Dravnieces atmiņas». Man šī grāmatiņa, nepārspīlējot, patiešām simts un vienu reizi ir šķirstīta un pārlasīta, radu lokā no rokas rokā gājusi. Labi, ka tai kārtīgi biezas lapas, stingrs un ērts iesējums, ka, vākus tik bieži lokot, nevar saplīst. Nupat, šim rakstam gatavodamās, to paņēmu atpakaļ no brāļa Lenarta, kurš arī bija vairākkārt lasījis, gan par mūsu bērnu dienu zemi domādams un «Kužniekus», kas tolaik faktiski bija tās centrā, atcerēdamies, gan arī dundžiņu valodu gribēdams atsvaidzināt.
Paši esam seni, un arī mums Sofijas Dravnieces mūžs jau ir vēsture. Bet jādomā, ka jaunākajām paaudzēm varu pastāstīt. 2008. gada rudenī Kubalu skolas muzejā notika Latviešu valodas institūta izdevuma «Sofija Dravniece. Dundagas izloksnes teksti» atvēršanas svētki. Valodniece Brigita Bušmane grāmatas ievadā raksta: «Dundadzniece Sofija Dravniece (1895—1998) nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Viņa ir mācījusies Talsos, Rīgā, Pirmā pasaules kara gadus, tēvoča Friča Dravnieka aicināta, pavadījusi Petrogradā, strādājusi par skolotāju Ventspilī un tās apkārtnē, skaudros izsūtījuma gadus pavadījusi Omskas apgabalā, bet no 70. gadu beigām pēc māsīcas uzaicinājuma dzīvojusi Talsos viņas ģimenē. Tomēr «Pēterkužniekos» viņa aizvadījusi aptuveni pusi mūža un dzimtajās mājās gara acīm atkal atgriezusies mūža nogalē, atsaukdamās uz muzeja darbinieku un valodnieku aicinājumu pierakstīt savu dzīvesstāstu, atmiņas.» Un simts gadu garumā patiesi mūžs piepildījies tik notikumiem bagāts, ka, pat īsumā ņemot, ko stāstīt un stāstīt, rakstīt un rakstīt.
Sofija sāk no paša sākuma.
«Ir ticējums, ka bērni izaug tādi,
kāds bijis viņu dzimšanas laiks. Es esmu dzimusi pirmajos Vasarsvētkos, priekšpusdienā, tas iznāk — «baznīcas laikā». Un tāds svētdienas bērns esot mierīgs — «slinks», kam vairāk nosliece uz garīgo dzīvi. Un man no agras bērnības nepatika saimniecības darbi, kaut gan māte radināja pie tiem. Daudzreiz ar kādu grāmatu nobēgu dārzā un izlikos nedzirdam, kad mani sauca. Par to esmu saņēmusi daudz bārienu, bet tas nelīdzēja — grāmatas vēl šodien daudzreiz novirza mani no darāmā darba.»
Mazās grāmatnieces lielā izglītošanās sākās Kubalu skolā — pavisam netālu no «Pēterkužniekiem». «Man bi 8 gād. Es ju bi emāces grāmat, vare no grāmat norakst, tāpat es bi emāces baušeļs un dziesams, skole man tik iet. Es cit viss lāb zine, tik ar rēķnam negāj lāb, es nezine cik i 3×3. Skol no mūsmājem pa cēļ bi vien vērst, bet taisen gar diže šķūn pa louk, pār akmiņvall un skols aplok bi tujak. Kronberķs man uztaise gult un kast, kur likt maiz, tāpat kok vanniņ priekš māzgšnes. Mēs skole bi kād 80 bērn. Piramdien rītes mēs gāj uz skol uz viss nedeļ. Līdz bi puskukels maiz, sviestalsriš, bļodiš sacept cūkgāļ a toukem, diže krūze brūkliņzapt un krūziņe cukars.»
Kad 1907. gadā Kubalu skola bija pabeigta, Sofiju tālākizglītoties tūliņ aizsūtīja uz Dundagas skolu, taču tur toreiz, laikam vēl 1905. gada revolūcijas iespaidā, valdīja īsts pretestības gars — neklausīja skolotājus, darīja visu pretī viņu norādījumiem, nemācījās, — nebija nekādas kārtības. Ne jau revolūciju taisīt tēvs un māte savu meitu skolā bija sūtījuši. Kad uzzināja, ka Talsos tiek atvērta Friča Cirkeļa privātā tirdzniecības skola, apspriedē par Sofijas izglītību piedalījās arī no Pēterburgas ciemos atbraukušais onkulis Fricis Dravnieks, un tika nolemts, ka jābrauc uz Talsiem. Tēvs ar māti sarunāja skolu, «rūmi», un Sofijas nākamie pieci gadi pagāja, mācoties šajā izglītības iestādē. Pēc tam V. Olava komercskolā Rīgā, kuru Sofija pabeidza 1915. gadā.
Un bija jau sācies Pirmais pasaules karš.
Rekvizīcija, kad «Pēterkužnieku» saimniekiem bija jānodod gandrīz visi lopi, pavēle pēc pavēles, ka rudzi jānopļauj zaļi, lai tie netiktu ienaidniekam, ka pašiem jādodas uz Krieviju. Sākās bēgļu gaitas, sarežģītais, raibu raibiem piedzīvojumiem pilnais ceļš uz Petrogradu, kā tajos laikos sauca Pēterburgu. Onkulis ar ģimeni dzīvoja Gorskajā, Somu jūras līča ziemeļu piekrastē. Sokolovski, tantes Veras vecāki un māsas, Sofiju uzņēma ļoti sirsnīgi, palīdzēja atrast darbu, kas bēgļu pārpilnajā pilsētā bija gandrīz neiespējami. Sofija strādāja Apdrošināšanas biedrībā, pēc tam — Kooperatīvu sabiedrībā, kādu laiku arī Lugas apriņķī, Mogutovas stikla fabrikas skolā, tur par skolotāju strādāja arī dundadznieks Bankers, ar kura meitu Sofija jau bija pazīstama. Pēc tam — laiciņš par skolotāju kādā arodskolā. Nāca un pagāja 1917. gads, revolūcija, Petrogradu pārdēvēja par Ļeņingradu. Vecāki un māsas gadu bija nodzīvojuši Kijevas guberņā, pēc tam, radinieku aicināti, kopīgi saimniekojuši Igaunijā, netālu no Tērbatas. Mājupceļš no bēgļu gaitām bija līkumu līkumiem, starp sarkanajiem un baltajiem pa vidu un otrādi. Savās atmiņās Sofija Dravniece raksta: «Valkā bija robeža. Aizbraucām uz Rīgu. Palikām Rīgas 1. stacijā, tur uz mantām dabūjām palikt vairākas dienas. Citādas satiksmes nebija, vienīgi kuģis. Kā tikt man līdz Dundagai? Izdomāju braukt līdz Rojai, no turienes pa šaursliežu dzelzceļu līdz Lubei, tur atstāt bagāžu un iet kājām uz «Diļķiem», kur dzīvoja tante un onkulis Krišlauki. No turienes vecais Dravnieks mani aizveda līdz Kalnmuižai, un tālāk taisni pa pļavām gāju uz mājām. Bija neizsakāma sajūta atkal pēc ilga laika, pēc visiem pārdzīvojumiem būt dzimtenē.»
Tūliņ nāca aicinājums uz skolotājas vietu, un Sofija aizgāja strādāt Dundagas skolā, bet nākamajā gadā jau pārgāja uz Kubalu skolu, jo «tā bija mana skola un tuvu mājām». Vecāku padome toreiz ierosināja skolas nosaukumu grozīt un saukt par Dinsberga skolu. Pēc tam sekoja darbs Vārvē un Ventspils 5. pamatskolā. Sofija turpināja mācīties vijoles spēli, apmeklēja Izglītības ministrijas rīkotos mājturības un rokdarbu kursus skolotājiem, vadīja sieviešu kori. Ventspilī pagāja 12 gadi, un Sofijai tur ļoti patika, — bija labi, simpātiski kolēģi, aktīvs sabiedriskais darbs.
Bet tad dzīve apmeta kūleni.
Pēkšņi nomira māsa Emma, kura kopā ar vīru Arvīdu pēc vecāku nāves bija galvenie saimniekotāji «Pēterkužniekos», un Sofijai vajadzēja atgriezties mājās par atbalstu un palīgu māsai Verai, kuras veselību bija iedragājusi tuberkuloze. 1937. gadā, atteikusies no skolotājas darba Ventspilī un gadu nodzīvojusies pa mājām visādos saimniecības darbos, 1938. gada augustā Sofija sāka strādāt par pārzini Dinsberga skolā, un tas iekrita akurāt tai laikā, kad pagasta valde taisījās svinēt skolas 100 gadu jubileju. Svinībās, kuras notika 22. oktobrī, ieradušies daudz viesu. Krišjāņa Barona dēls Kārlis Barons, izglītības ministrs Ludis Bērziņš, Dinsberga radinieki, arhibīskaps Teodors Grīnbergs noturēja svētbrīdi skolā un Kužnieku kapsētā.
Un tad jau 1940. gada lielās pārmaiņas ar neparastām prasībām un atskaišu atskaitēm, kad skolas ziņā bija arī tādas lietas, kā, piemēram, armijā iesaucamo jauniešu apsekošana un zināšanu pārbaude. Tos, kuri nebija beiguši četras klases, vajadzēja apmācīt un beigās noeksaminēt. Vajadzēja pulcināt un pa vakariem apmācīt tos ļaudis, kas nemācēja krievu valodu. Tūliņ pēc 1940./41. mācību gada beigām skolotājiem bija jābrauc uz vēstures kursiem. Klīda baumas par izvešanām, daži kursanti bija pazuduši, un, kad ap 17.—18. jūniju Sofija atbrauca no Rīgas mājās, uzzināja, ka izvesti Dīriņi, Tuski, jaunais Balsars un daudzi, daudzi dundadznieki.
Karš, vācu laiks, Kurzemes katls, kad Dundaga un viss apvidus bija pilns ar karaspēku. Arī «Kužniekos» bija vācieši, un skola bija slēgta, bērni dzīvoja pa mājām. Vēlāk klašu telpas sameklēja «Cielavās», «Mazbalsaros» un «Pieņmežos», un tur reizē ar krievu uzvaru beidzās arī mācību gads. Sekoja pirmo pēckara gadu murgs ar tā saukto jauno darba zemnieku rīdīšanu pret kādreizējiem saimniekiem, ar kolhozu dibināšanu, sūdzību rakstīšanu un pārējo komunistiskās iekārtas vājprātu. Līdz 1949. gada 25. martam.
Sofija Dravniece atmiņās raksta:
«1948. gadā Sausterē dibināja kolhozu «Drosme». Tur iestājās arī Vera un onkulis par biedriem. Par to ļoti uztraucās tā saucamie «desmithektārnieki», kuriem zemi iedeva 1940. gadā. Tie bija pret kolhozu un bija domājuši, ka Mežsausteres ciemā, kur ir mazi, akmeņaini lauki, kolhozam nebūs, kur izvērsties, tāpēc te varēs palikt viņu saimniecības. Bet nu Veras solis šos plānus izjauca, Veras 15 hektārus pievienoja kolhozam, un viņu individuālās saimniecības bija apdraudētas. Tādēļ jāgādā, lai Veru aizsūtītu pie «baltajiem lāčiem», kā toreiz mēdza draudēt. Un tā «Pēterkužnieku» jaunsaimnieks nesis plecu cūkgaļas kaktu advokātam, lai raksta sūdzību par Veru. To parakstīja septiņi mūsu ciema «desmithektārnieki». 24. martā onkulis, pārnākot no kolhoza kantora, kur kopš rudens strādāja par grāmatvedi, teica, ka no Dundagas pienākusi pavēle steidzami sasaukt valdes sēdi un izslēgt no kolhoza Veru. Sēde noturēta, pavēle izpildīta. Mēs jau sapratām, kas mūs gaida.»
Sibīrijā, Omskas apgabala Moskaļenku rajona Novocaricinas ciema kolhozā «Krasnaja Sibirj» Sofija nostrādāja gandrīz septiņus gadus. Taču par tajos piedzīvoto un vairāku citu kopā ar Veru un Sofiju uz to pašu Krievzemes sādžu izsūtīto dundadznieku likteņiem jau būtu atsevišķs stāsts. Bet mana māsīca Ērika, kura Ventspilī nu jau vada 90. mūža gadu, kad ciemu reizēs iznāk runāties par vecajiem laikiem, vienmēr atceras savus «Akmentiņus» un skolas gadus, to agrā pavasara rītu, kad skolotājai Sofijai Dravniecei bija jāpārtrauc stunda, lai nekad klasē vairs neatgrieztos. Taču es ar Sofiju satikos jau pēc Sibīrijas. «Vaivari», kur tolaik dzīvojām, no «Kužniekiem» bija rokas stiepiena attālumā. Mamma laikam Sofiju bija jau satikusi tūliņ pēc pārbraukšanas, un tad viņa vienudien atnāca pie mums. Godīgi sakot, no šīs tikšanās jau tikvien atceros kā lielo zilraibo zīda lakatu, ko viņa man uzdāvināja. No «Kužnieku» ļaudīm jau zināju Elīzi, Alvīni, Adeli un Kārli Stankes ar Edgaru, Ausmu, Aivaru un Andri. Jā, onkuli un tanti Dravniekus, protams, arī, un nu šaismājās vēl bija Sofija Dravniece. Pojenes, lupīnas un pulkstenītes, kas redzamas man rokā uz Dinsberga skolas izlaiduma bildes, ir no viņas skaistā puķudārza. Gaišajā, glīti iekārtotajā «Kužnieku» augšistabiņā esmu aizvien ar kaut ko garšīgu pacienāta, skatījusies krāsainus žurnālus, ko no ārzemēm atsūtījuši Sofijas brālēni Konstantīns un Andrejs. Bijām gan Veras, gan Friča Dravnieku izvadīšanā turpat Kužnieku kapsētā, un Sofija visiem nesējiem toreiz dāvināja baltus adījumus, tikai es vairs neatceros — cimdus vai zeķes.
Kad jau strādāju redakcijā,
bija citas sarunas, tā sacīt, — priekš avīzes, galvenokārt par mūsu kopējās Dinsberga skoliņas sendienām. Kaut gan arī toreiz, kad es sāku iet 1. klasē, vēl pavisam bijām 124 skolēni, pavisam neticami likās: kādreiz skoliņā nākuši bērni no septiņiem apgabaliem. Taču drīz attapu, ka nav jau ko brīnīties. 1959./60. mācību gada pedagoģiskās sēdes protokols liecina, ka Dinsbergu skolas mikrorajonā toreiz bijušas 137 mājas. Jā, ar Sofiju Dravnieci visi tāspuses ļaudis vēl kopā bijām skolas 150. jubilejā 1988. gada oktobrī. Pēc ilgiem gadiem atkal pirmoreiz zem sarkanbaltsarkanā karoga.
«Pēterkužnieku» vairs nav, — kolhoza laikā tos nodedzināja, tāpat kā ar saknēm gaisā izgāza ziedošo ābeļdārzu. Vēl savā 100. dzimšanas dienā Sofija man pārmeta: «Maijiņ, kāpēc tu par tiem briesmu darbiem neuzrakstīji…» Tagad vien Kužnieku kapsētā uz soliņa varu paklusēt, daudz ko pārdomāt, pamest skatu uz seno Dravnieku dzimtas māju pusi, kur tomēr atkal rādās tāds kā cerīgs gaišums. Ir Vasarsvētku laiks, 3. jūnijā būs Sofijas Dzimšanas diena.
Maija Brūvere