Cik interesanti pavērot no malas!

Ļaujiet man runāt

Pagājušajā nedēļā man piezvanīja draudzene un jokoja par to, vai es esmu redzējusi brīnumu: kāda publiska persona mūsu domes sēdes tiešsaistes laikā cenšas norīt pudeli? Sasmējos un domāju, ko nu ākstās, bet, uzmetot aci ekrānuzņēmumam, kas atrodams arī vietnē «Facebook.com» un uzņemts sapulces video laikā, redzu, ka nu patiešām. Liekas, ka cenšas to norīt kā izsalcis pitons savu upuri un ka tas spētu apēst jebkuru kumosu. Paskatījos arī tālāk, patinot video uz priekšu, jo īsti tā spriešana mani neinteresēja, vairāk tik tie gājieni «tiešajā», ko var redzēt visi. Es atradu pat savus favorītus. Īpaši uzjautrinoši izskatījās deputāts, kura mazais profila lodziņš atradās vietā, kur ir uzraksts «zoom», proti, ekrāna labajā stūrī, un tie abi «oo» bieži vien izskatījās kā joku brilles uz viņa acīm. Nu goda vārds, nevarēju nepasmaidīt. Atceros to ākstīšanos, kad modē bija reklāma ar saukli, ka īsti vīri audzē ūsas, un «topā» bija melnās pieliekamās ūsiņas, ar kurām bildējās. Iedomājos, ko visi darītu, ja kāds no deputātiem pēkšņi uzliktu sev tās ūsiņas tiešsaistes laikā, it sevišķi, ja tā būtu daiļā dzimuma pārstāve. Es gribētu redzēt reakciju un to, kā kāds cenšas valdīt smieklus, bet sēdes vadītājam, protams, piere sarauktos dusmīgās rievās, kam sekotu dusmīgs rūciens un nodzīšana no datora monitora. Diez kā viņš teiktu? Varbūt kā dusmīgs tētis: «Ko tu iedomājies? «A nu ka» pazūdi no ekrāna!» Tad savdabīgu simpātijas balvu noteikti es iedotu jau iepriekš pieminētajai kundzei ar amizanto pudeles rīšanas fragmentu, kas, šķiet, ir ļoti punktuāla dzeršanas un ēšanas jautājumos, un ne pa kam nelaiž garām savu vajadzību. Varbūt pat seko līdzi ūdens dzeršanas atgādinājumiem speciālā programmā. Tas ir diezgan apsveicami. Uzreiz atceros savu paziņu, kam no rīta neatņemams un neatceļams bija poda laiks noteiktā stundā. Ja nu tas gadījās autobusā, tad obligāti par katru cenu vajadzēja braucamo stādināt nost, ja ne, mazums kas sanāktu. Kā saka tautā — ej un iepūt tādam. Reiz bija sanākusi tieši tāda situācija, bet kabatā tikai autobusa biļete, ar kuru bija jāizlīdzas zem tālāka krūma vecajos labajos laikos, kad zaļās tualetes patiešām bija zaļas. Kārtībai taču ir jābūt! Bet vispār jau liekas, ka pieklājīgi ir dzert no glāzes, jo diez ko labi no malas neizskatās tās plastmasas tvertnes. Bet, ja glāze netīk, tad nākamajā sēdē, lai pieaugtu spriedze, varētu dzert no plastmasas 1,5 litru minerālūdens pudeles vai lielā «bačoka». Tā teikt — pa pilnu programmu.
Diezgan interesanti, no malas raugoties, izskatījās cita daiļa dāma, kura laikam bija diezgan nogurusi un nonīkusi, bet kura pēc dabas nenoliedzami ir lauva. Un draudzene lauva šoreiz izskatījās arī mazliet izspūrusi, un diez ko priecīga neizskatās arī par garajām stundām, kas jāpavada pie ekrāna. Iesākumā pamana arī pati, ka viens sāns mazliet papūris un to piekārto, bet «baigi» necenšas ieņemt Bārbijas imidžu un atstāj visu tā, kā ir, jo tāds jau ir kādai citai kolēģei, par kuras smukumu nemaz arī nestrīdos. Ko tu smukam padarīsi? Un no glāzes arī prot dzert. Bet matu burzīšana un «kužināšana» ir kaut kāda sociāla parādība, ko var novērot itin bieži. Pavērojiet! Varbūt tas ir aiz gara laika.
Bet izteiksmes balva pienākas diviem kungiem — viens sapulces beigās novelk savu literārās valodas «manteli» un sāk runāt tā, kā pie mums jārunā, bet otrs tik jauki saka «vempadsmit» un «tomērt». Biju dzirdējusi diezgan izplatīto «piepacmit» un «piecpa», bet skaitļa «vienpadsmit» tādu variāciju ausis baudīja pirmo reizi. Kādreiz gan dzirdēts bija «viempa», kas laikam ir piedevis tos pipariņus jaunajam darinājumam. Vai nav jauki? Mūsējie kā varavīksne — katrs ar savu «odziņu».

Maigiņa