Attālinātā mācīšanās no skolotājas skatupunkta

Izglītība

Jau vairāk nekā divus mēnešus mācības notiek attālināti, kas ir jauna pieredze kā skolotājiem, tā skolēniem un viņu vecākiem. Lai noskaidrotu, kā skolotāji uztver šo jauno procesu, sarunājos ar Talsu 2. vidusskolas skolotāju Rasmu Galnieci.
— Kā notika pielāgošanās attālinātajam mācību procesam?
— Sākumā bija milzīga neziņa par to, kā nu būs. Mācību pārzines Liene Katlapa un Evija Ozola ļoti daudz strādāja pie tā, lai nebūtu tā, ka pirmajā mācību dienā ne skolotāji, ne skolēni nesaprot, kas jādara. Protams, ka bija grūti, it īpaši tādiem kā es, kas ar tehnoloģijām ir uz «jūs» (smejas). Skolēnu brīvlaikā mums notika vairākas apmācības «Microsoft Team» vidē, un tad jau viss aizgāja.
— Vai jums pietrūkst skolas un skolēnu?
— Skolēnu noteikti pietrūkst. Bet šo divu mēnešu laikā pie visa jaunā jau tā ir pierasts, ka, ja man teiktu, ka rīt viss atsākas kā pa vecam un jāiet uz skolu, tad atkal, manuprāt, būtu tāda neziņa, kā atgriezties parastajā mācību procesā. Šobrīd jau tas ritms ir tāds, kā ir. Ceļos tā kā parasti, no rīta e-klasē jāievada stundas un jāieraksta darāmie darbiņi katrai klasei, un tad jau sākas stundas.
— Kā, jūsuprāt, šo visu uztver skolēni? Vai viņu attieksme pret mācībām ir mainījusies?
— Man šķiet, ka tie, kuri mācījās pirms šī visa, mācās arī tagad. Un tie, kuri nemācījās, tie arī nemācās. Skolēni vienkārši neapjauš, ka tā patiesā aina pēc tam tik un tā atklāsies, un tad paši sev kodīs nagos. Tajā pašā laikā nav daudz, bet ir bērni, kuri, nezinu gan, kāda iemesla dēļ, skolā mācījās tā, ka cepuri nost, visi darbi izdarīti, atzīmes lieliskas, bet šobrīd ir pilnīgs čušš. Viens darbiņš iekavējas, otrs kavējas, tad jau trešais… Nesaprotu, kāpēc tā, jo gan e-klasē, gan «Team» vidē vienmēr ar mani var sazināties, pajautāt, kas nav saprotams, es vienmēr palīdzēšu! Var kaut piezvanīt, uzrakstīt īsziņu. Jebkurš skolotājs šajos apstākļos cenšas palīdzēt, kā vien prot, un atbildēt pēc iespējas ātrāk. Bērni apjūk, kaunās… nezinu, nemācēšu pateikt, kāpēc tā.
— Kāda ir komunikācija ar vecākiem šajā laikā? Kā vecāki uztver jauno situāciju?
— Kā ar kuru. Personīgi es ar saviem audzināmās klases vecākiem komunicēju tāpat kā iepriekš — pēc vajadzības. Ja vecākiem ir kas neskaidrs, viņi zvana vai raksta man. Ja man ir nepieciešamība, es sazinos ar viņiem. Mums bija arī viena tiešsaistes vecāku sapulce. Tādas organizēja vairākās klasēs. Pirms tam apjautāju vecākus, vai vispār ir vēlēšanās piedalīties šādā sapulcē. Neteikšu, ka bija liela atsaucība, bet aptuveni pus klasei vecāki pieslēdzās šai sapulcei. Ar tiem mēs kopīgi parunājāmies. Mācību pārzine arī piedalījās šajā sapulcē, lai pastāstītu par aktuālo attālinātās mācīšanās procesā, par to, kā vispār viss šis process notiek. Ir jau grūti gan ar bērniem, gan ar vecākiem tieši tas, ka šādā komunikācijā nav acu kontakta, nav tā cilvēcīguma kā tāda. Tagad ir tāds klusums — kāds pa reizei ieslēdz to kameru un mikrofonu, lai ko pajautātu, bet tas ir retums.
— Vai, jūsuprāt, nākotnē būtu iespējams pilnībā nodrošināt mācību darbu attālināti un kādas varētu būt tā sekas?
— Nu, es nedomāju vis. Talantīgajiem, spējīgajiem bērniem varbūt tas būtu iespējams, bet pat viņiem reizēm vajag skolotāju tiešo atbalstu. Bērniem, kuriem ir dažādas mācīšanās grūtības, es domāju, diez vai būtu iespējams ilgstoši attālināti mācīties. Domāju, ka vismaz pāris reizes nedēļā noteikti ir nepieciešams dzīvē vienā telpā tikties. Mēs kā skolotāji jau neredzam, ko tas bērns mājās dara un ko viņš pats var izdarīt. Dažreiz liekas — kuru mēs mānām? Jo tiem bērniem, kuriem jau skolā bija ļoti, ļoti grūti ar mācībām, četrnieciņi kontroldarbos, reizēm kāds trijnieks, tagad visi darbi ir uz astoņi, deviņi, desmit… Nu, kuru mēs cenšamies apmuļķot? Protams, vecākiem ir jāpalīdz savam bērnam, bet nu nevajadzētu izdarīt bērna vietā.
— Ko skolotāji un vecāki būs mācījušies no šīs situācijas?
— Ir vecāki, kas šajā laikā vairāk ierauga savu bērnu, vairāk viņu iepazīst. Manā klasē arī bija vairāki vecāki, kas raksta un zvana ar aptuveni šādu tekstu: «Es nesaprotu, kā jūs skolā varat tikt ar viņu galā, viņš te čammājas un neko nevar izdarīt!» Bet diemžēl ir arī otra vecāku kategorija, kas tagad meklē tikai tos melnumiņus, par ko varētu iekost. Viņi sūdzas, jo tagad jau katrs var uzrakstīt, un, protams, raksta vadībai, nevis man personīgi. Es vienmēr vecākiem esmu teikusi, ka vispirms problēmu ir vismaz jāpamēģina atrisināt ar skolotāju, pirms doties pie mācību pārzines vai direktora. Visu taču var izrunāt! Protams, arī vecāku satraukums ir saprotams, jo visi jau šajā laikā esam nedaudz uztraukti. Bet domāju — ja nāktu vēlreiz šāds vilnis, mums būtu jau daudz lielāka pieredze un mēs daudzas lietas darītu citādāk. Cilvēki jau mācās tikai no pieredzes, paši no savām kļūdām. Un tomēr vēlos lielu paldies pateikt gan vecākiem, gan skolēniem par izturību, izpratni un sapratni! Kā arī, sapņojot par lidojumu ar gaisa balonu, novēlu katram piepildīt savu šīs vasaras sapnīti!