Arī saimnieko kā viens vesels

Uzņēmējdarbība

Aldoņa un Dzintras ģimene, kuras laulība nākamajā gadā tērpsies rubīna godā, ir īpaša ar rosīgumu, idejām un darbošanos roku rokā. Viņi viens bez otra ikdienu nemaz nevar iedomāties, un tā ir bijis vienmēr. Gluži kā tai dziesmā — «tu kā podiņš, es kā vāciņš, tu kā roka, es tavs cimdiņš». Tā pavisam noteikti varētu būt veltījums tieši Šnoru ģimenes pārim.
Abi nāk no Rīgas puses, bet no pilsētnieku manieres nevienam nav ne grama, jo, aplūkojot to, kā saimnieko viņu mājās Balgales pagastā jau vairāk nekā 30 gadu (no 1988. gada), un paklausoties, kas vispār kopā dzīves laikā sadarīts, atliek vien pabrīnīties.
Ģimene dzīvo mājās, kurās ieradusies, kad tā bijusi gaužām bēdīgā stāvoklī. Aldonis sācis tīrīt grīdu, un izrādījās, ka uz tās biezā kārtā bijuši mēsli. Virtuvē sienā bijis milzīgs vēders. Aldonis gribējis nosist tur apmetumu, un, kā sitis, tā āmurs bijis pagalmā un sienā palicis paliels caurums. Tā iesākusies ģimenes dzīve Talsu novadā. Bet Dzintrai šī vieta iepatikusies, un tobrīd redzamajam vairs nebijusi liela nozīme. Soli pa solim paši saviem spēkiem bez jebkādas iepriekšējās pieredzes darbojušies un remontējuši, un sanācis sarkans ķieģeļu nams, ko no viena sāna ieskauj ābeļdārzs, kas ciemošanās reizē ir vienos ziedos. Kā saka topošā Dzintras un Aldoņa vedekla Kitija — Šnoru ģimenei ir pašiem savs paradīzes dārzs. Ne tikai ābeles liek uzplaukt smaidā, bet arī cālēni, kas izkausē dzīvniekmīļa sirdi. Tie dzīvīgi čiepst inkubatorā nama virtuvē, un viens tiek uzticēts arī apmīļošanai. Dzintra smejot teic, ka viņi ir sirdsmīļi cilvēki un saviem četriem suņiem arī atļauj nakšņot mājās. Tiem kādu reizi sanākot gan savārīt podus, kad iet pie sava četrkājainā drauga kaimiņos, kam nomainījies saimnieks. Bet draugu būšana ir un paliek draugu būšana par spīti tam, ka sanāk rāšanās.
Rīgas puses pavāre un inženieris saimnieko laukos
Kad iepazinušies, Dzintra bijusi restorāna «Rīga» pavāre, bet Aldonis bijis inženieris konstruktors dīzeļrūpnīcā, bet tas, atnākot uz laukiem, nav traucējis strādāt kūtī, kas agrāk bijusi pilna ar lopiem. Aldonis gan jaunības gados teicis, ka ir Rīgas puika un uz lauku pusi pat neskatījies, kaut arī dzīvojis Vecāķos, kur pāri ielai bijusi upe ar laivu. Šī vieta tādi Rīgas lauki vien bijuši. Dzīvoklī dzīvot viņš nevarējis, jo tajā juties kā sprostā. Dzintra piekrīt, ka tagad arī viņa to nevarētu, jo tāda dzīvošana, viņasprāt, vairāk atgādina būri, kaut agrāk tā nemaz nelicies. Ceļš uz tagadējām mājām vedis cauri dažām citām Latvijas pilsētām, kad meklējuši savu ligzdiņu, kas kļūtu par īstām mājām. Meklējuši dzīvesvietu arī Jelgavā un Liepājas rajona Pampāļos, bet Dzintrai iepaticies tieši Balgales pagasta nams.
Ilgus gadus fasē un tirgo siena paciņas
Paši smejas, ka tirgo zāli, jo mūsdienās to saprot ar pavisam citu nozīmi. Jautāti, kā iesākuši kaut ko tik šķietami neierastu, Aldonis pastāsta, ka viss iesācies tad, kad jaunākajam dēlam Mārtiņam bērnībā sagribējies jūrascūciņu. Ģimene braukusi uz Rīgu, nopirkusi dzīvnieciņu, un vecāki jautājuši pārdevējai, ar ko dzīvnieciņš jābaro. Tā atbildējusi, ka ar sienu, un pāris ieraudzījis, ka mazā 250 gramu paciņa maksā neadekvāti daudz. Iedomājušies, cik diez tāds siens maksā tonnā, bet vēlāk pašiem dzimusi doma par siena tirdzniecību. Iesākuši ar 15 santīmiem par siena paciņu, kas ir kā papildbarība grauzējiem. Aldonis pagatavojis fasēšanas iekārtu, un viss noticis un notiek joprojām. «Tirdzniecība ir oficiāla ar visām pavadzīmēm,» smej saimnieks. «Aldonis jau ir inženieris. Kas viņam ko neizdomāt. Visas iekārtas mājās viņš pats sameistarojis,» piebilst Dzintra. Abi kopā šajā jautājumā darbojas nu jau 20 gadu. Liela daļa sagatavoto paciņu tiek nogādāta uz Ogres vairumtirdzniecības bāzi, no kuras produkcija tiek vesta pa visu Latviju — gan Rīgu, gan Madonu, gan Daugavpili un citur. Agrāk apkalpojuši lielu daļu Rīgas veikalu, bet tad tie sākuši likvidēties. Dzintra smaidot teic, ka Ogrē ir zināms turīgs vīrs Kubasovs, kuram pieder šī vairumtirdzniecības bāze, kur Aldonis un Dzintra uzticīgi reizi nedēļā piegādā siena paciņas. Iesākuši ar 10—15 pakām, bet tagad jau gandrīz katru nedēļu jāpiegādā 600. Siens iegūts no pašu saimniecības platības.
Medību kluba «Zemnieks B» vadītājs, kurš iesācis kā makšķernieks
Aldonis pastāsta, ka bērnībā aizrāvies ar makšķerēšanu, jo bez tās jau neiztikt, ja dzīvo blakus Vecdaugavai, kas ir ļoti dziļa upe. Ķēris līdakas un līņus. Aizejot dzīvot uz Balgales ciemu, 1992. gadā sācis pievērsties medniecībai. Dibināts jauns mednieku klubs, kad bijis aicinājums atsaukties jauniem medniekiem, lai varētu atdalīties no Laucienes kluba, un Aldonis atsaucies. Viņš ar ieroci pazīstams jau no bērna dienām, jo brālis bijis mednieks. Bijušas arī ģimenes sacensības šaušanā, jo tajos laikos nebijuši tādi ierobežojumi, kādi ir tagad, un tā bijusi laba pieredze. «Man ir neskaitāmas balvas par šaušanu. Un arī 1956. gada gaisene, pneimatiskā šautene, kas ir vecāka par mani,» pastāsta A. Šnore, kurš pēdējos 12 gadus ir medību kluba «Zemnieks B» vadītājs. Aldonis pastāsta, ka 1. jūnijā atļautas stirnāžu medības, kam seko citas, bet «cūciņas, par nelaimi, ir atļauts medīt visu cauru gadu.» Jautāts, kāpēc ar negatīvu pieskaņu, viņš pastāsta, ka tās ļoti izšautas. Liela skāde bijusi jau saucamā cūku mēra laikā, un mednieki gājuši medībās kā uz darbu, jo par katru cūku tika maksāts, kas Aldonim nav bijis pieņemams. Ap šo jautājumu arī presē bijusi liela ažiotāža, un tas šķiet sāpīgs jautājums. Cūku Latvijā palicis gaužām maz. Mednieks pastāsta, ka tagad savukārt brieži esot «kaitnieciski» un postot jaunaudzes. «Cilvēki izzāģē mežus, un viss dabīgais, ko briedis ēd, tiek iznīcināts… Bet blakus ir iesēts, piemēram, rapsis. Tas gan viņam par treknu, bet viņš pagrauž skujas. Tāpēc tagad skaitās postītājs, kurš jāšauj nost. Tas ir tas pats, kas gadījumā, ja nojauktu mūsu māju un pateiktu, lai ēdam, ko gribam, bet blakus būtu uzklāts galds. Un mums nebūtu nekādu līdzekļu. Vai mēs neietu pie tā galda?» problēmsituāciju atklāj Aldonis. Tāpat viņš pastāsta, ka viņu pusē lūši arī nav retums, bet nākamajā dienā atsūta uzņēmumu no medībām, kur patiesi ir redzams lūsis. «Lūsis ir svaigēdājs. Gadoties arī, ka tas uzvelk stirnu kokā un ēd. Iedomājies, kā būtu, ja ej pa mežu un pēkšņi stirna uzkrīt uz galvas,» smej Dzintra. Aldonis pastāsta, ka medībās patiešām esot jautri atgadījumi.
Dīvainie aplausi mežā
«Medības jau nav tikai dzīvnieka nogalināšana. Tā ir dabas baudīšana,» atklāj Aldonis. Bijis reiz gadījums, kad viņš gājis uz medībām un vēl nebija ticis līdz savam paaugstinājuma tornītim, kad dzirdējis čabēšanu, un no krūmiem izskrējis sivēnu bars. Pilnīgi ignorējot cilvēka klātbūtni, strīpainie sivēni devušies pie barības un ēduši. Tad pēkšņi Aldonis dzirdējis skaņu, kas atgādinājusi aplausus, kas viņu mulsinājis, jo, kas tad mežā iet un plaukstas sit? Sivēni aizmukuši, un Aldonis uzkāpis tornītī un dzirdējis, ka vēl plaukšķina. Pēc kādām desmit minūtēm iznācis alnis un purinājis galvu, jo odi koduši, bet tam ausis klapējušās plak plak pret galvu, radot to skaņu, kas atgādinājusi plaukšķināšanu. Tāpat bijis tā, ka iets briežu medībās, bet uznākusi tāda migla, ka neko nevarējis redzēt, kā tikai ragus. «Tādi skaisti ragi kā pienā. Skaisti! Bet no medībām nekā,» smej Aldonis, kurš neatbalsta šaušanu uz dullo, lai tikai izšautu, jo jābūt precīzam, lai dzīvnieks tiktu nomedīts, nevis ievainots un pēc tam mocītos. Mednieku klubā kopumā ir mazliet vairāk nekā 30 biedru, un lielākā daļa ir vecāka gadagājuma, bet aktīvi jaunie mednieki ir trīs. Jautāts, kā medībās ir ar izslavēto iedzeršanu, Aldonis atbild, ka par alkohola lietošanu vairs medību vadītājs neatbild, par to atbildību nes katrs pats. Tas jau nav izkontrolējams. Un medību vadītājam jau nav juridisku tiesību likt iepūst saucamajā trubiņā. Vadītājs gan drīkst, ja ir aizdomas par lietošanu, aizliegt piedalīties medībās. «Es alkoholu vispār necienu, un man bija cīņa pret to, kad iesāku vadīt klubu,» nostāju pauž Aldonis, sakot, ka gaidu medības viņam patīk vislabāk, jo tad var izvērtēt to dzīvnieku un saprast, vai šaut vai ne.
Stūrēts arī autoveikaliņš
Kad bijuši lopi, tad savu produkciju veduši uz Kandavas tirgu, kā arī uz kiosku Rīgā. Bijusi liela darbošanās. Mārtiņa bērnībā ģimenei bijis arī autoveikaliņš. Braukuši ar visu kases aparātu pa vietējiem miestiņiem un tirgojušies. «Kaut kā jau ienākumi jānodrošina,» atbild Aldonis, kad tiek jautāts, kur tādas idejas radušās. Bijusi garda maize no Matkules ceptuves, kurai bijusi piekrišana. Bijis busiņš un arī lete, un piedāvājumā bijušas desas, gaļa, piens un viss nepieciešamais. Braukuši pie katras mājas. Kad tas apnicis, pāris pieņēmis lēmumu atvērt kafejnīcu bijušajā «Liesmas» veikalā, ko arī izdarījuši, bet pēc tam arī Dursupes centrā.
Problēmas sākušās ar stiprā dzēriena lietotājiem, jo viņu mammas, kas nav sapratušas to, ka bērns ir izaudzis, tāpēc kafejnīcu vainot bija visvieglāk. Aldonis uzrakstījis arī vairākus projektus, tā ka ne tikai iemēģināta roka uzņēmējdarbībā un busiņa stūrēšanā. Tāpat bijusi arī bioloģiskā saimniecība un arī dažādas neveiksmes, kas nesušas lielus pārdzīvojumus.
Ar vijoli uz pūtēju orķestri
Mājās Aldonim ir klarnete un sintezators, bet vijoli nesen uzdāvinājis cilvēkam, kas to labprāt spēlētu. Dzintra smej, ka tagad vīrs atkal sācis vingrināties taustiņspēlē un liekot viņai un topošajai vedeklai dziedāt. Bērnībā Aldonis gājis mūzikas skolā vijoles klasē, kur obligātā stunda bijusi arī klavierspēle. Savukārt beidzot mācību iestādi mehānikas jomā, aizgājis strādāt uz kolhozu «9. maijs» Mangaļsalā. Tolaik bijis pūtēju ansamblis «Vecdaugava», kura vadītājs meklējis jauniešus, un Aldonis galu galā ļāvies pierunāties. Vadītājs teicis, ko tad viņš ar vijoli darīs pūtēju orķestrī un lai tak labāk ņem klarneti. Viņš iedevis mācību grāmatu, un Aldonis pēc mēneša sācis jau pūst 3. klarneti, bet pēc pusgada — pirmo. Gunārs Ordelovskis, kas tolaik bijis Rīgas pūtēju orķestra vadītājs, pat pārņēmis no Edgara Zariņa vadītā pūtēju orķestra «Vecdaugava» pieredzi, savam orķestrim pievienojot arī basģitāru. Nomainot darbavietu un aizejot strādāt uz dīzeļrūpnīcu, tur bijusi estrādes grupa, kas bijusi krievu, bet mazpamazām atdalījusies arī latviešu grupiņa. Aldonis, atceroties jaunības laikus, smaidot piemin, ka no sākuma grupas nosaukums bijis «Andromeda», kur Dzintras draudzene, kas abus savedusi kopā, bijusi soliste, bet vēlāk grupu pārdēvējuši par «Elfiem». Tā spēlējusi ar rūpnīcas aparatūru un īsti nevarējusi pēc sava prāta izpausties, kad un kur grib, bet tad sarunājuši ar sargiem un varējuši muzicēt. Sanācis arī spēlēt Zelta kāzu jubilejā pie Sasmakas ezera un arī citur. «Bija foršas kāzas, bija arī draņķīgas. (Smejas.) Bija kāzas, kur pie alus pielēja arī spirtu… Un, kad nāca iekšā, katram bija jāizdzer pa kausam. Ar mūziku man vairāk jautru atgadījumu nekā ar medībām. Bija, piemēram, atgadījums ar kūpinātām vistiņām. Grupas joku Pēteris Brunis atnācis un teicis, ka ir redzējis, kur noliek katlu ar vistām, sakot, ka jāiet fenderēt, jo muzikantiem nedodot ēst. Viņam mugurā bija baltais krekls, un viņš bāž roku katlā un grābs nu vistu, bet katlā — štovētie kāposti… Ansamblis izjuka, jo puišus paņēma armijā. Grupa bija liela. Bija seši septiņi cilvēki,» jautro ansambļa dzīvi atceras A. Šnore.
Avenes melnajā šokolādē un dzidrais bazilika sīrups
Saimniecei Dzintrai neatņemama sirdslieta ir gatavošana. Kā saka Aldonis: «Viņa mums te taisa visādus brīnumus — kečupus, saldās čili mērces, kur vajadzīga paprika un tomāti pārstrādei, un daudz ko citu. To varētu plašāk, ne tikai audzēt savām vajadzībām. Pašreizējā siltumnīca ir maza. Doma ir par lielu un plašu. «Ir arī hektārs ar avenēm,» teic Aldonis. Avenes ar tumšo šokolādi esot kaut kas brīnišķīgs. Saimnieks smej, ka virtuves plaukts ir pilns ar kulinārijas grāmatām, ne jau ar traukiem. «Pati gatavoju aveņu etiķi, ko liek pie svaigajiem salātiem, un bazilika sīrupu, kam ir ļoti īpatnēja garša, un to lieto pie limonādēm. Pašiem ir vīnogu, plūmju un ābolu sulas,» turpina Dzintra. Saimniece mūs pacienā ar pašu spiestu vīnogu sulu un cepumiem no gurķu marinādes, par ko sākumā pabrīnāmies, domādami, ka tas kāds joks, bet tad saprotam, ka Dzintra runā nopietni, un tā esot sena recepte. Dzintrai sanākuši gardi un bezgala kraukšķīgi cepumi. Liekas pat, ka tik kraukšķīgi nekad nav ēsti. Izrādās, ka Šnoru ģimenes mājā saimniecei ir daudz recepšu un reti kad kaut kas ir pirkts jau gatavs. Jaunākais dēls Mārtiņš, kas palīdz vecākiem saimniekot, arī esot liels pavārs. Gatavo gan suši, gan picas un visu ko citu. Katram ir sava sirdslieta, bet visi visu dara kopā. Aldonis, jautāts par lielāko sapni, neslēpj, ka vēlētos, lai visi trīs dēli neatrastos nekur tālu un visi varētu darboties un saimniekot kopā.