Vēlme būt sadzirdētiem

Izglītība

Sociālajos tīklos lielu uzmanību ir ieguvusi studentu rīkotā akcija #GribuStudēt. Talsu 2. vidusskolas absolvente Helēna Elza Smilgaine, kura šobrīd studē Rīgas Tehniskās universitātes studiju programmas «Cilvēku resursu vadīšana» 2. kursā, aktīvi piedalās šajā akcijā, iestājoties par studentu vajadzībām un augstākās izglītības nepieciešamību.
— Kas tev studijās patīk vislabāk?
— Lai cik banāli izklausītos, man vienkārši patīk studēt. Šis ir tas dzīves posms, kurā ieguldīt sevī. Man patīk apziņa, ka es lēnām veidoju savu karjeru, kura ir interesanta, mainīga un inovatīva. Fakultātē katram studentam ir savi mērķi, bet ir forši satikties un redzēt, cik motivēti ir jaunieši un ka mums ir kopīgi temati, par ko parunāt.
— Kā izlēmi iesaistīties augstskolas pašpārvaldes darbā?
— Man vispār nebija divu domu — es tur iesaistīšos. 12. klases beigās biju uz RTU Atvērto durvju dienām, kur satiku pašpārvaldes cilvēkus. Viņi izskatījās tik ģimeniski — cits citu atbalstoši. Es arī tā gribēju. Un ticiet man — pašpārvaldes cilvēkiem ir maģiska spēja ievilkt citus šajos procesos un radīt apkārtējo vidi tādu, kurā cits citam ir draugs, kā arī papildus iespējams rīkot pasākumus.
— Redzēju, ka tev pirmajai no Talsiem bija sociālajā tīklā «Facebook» ievietota bilde ar tēmturi #GribuStudēt. Ko tev nozīmē šī akcija?
— Foto ievietoju, jo zināju, ka man ir platforma, kurā varu pateikt — «tu neesi viens, tādu ir daudz», nebaidies un dalies ar savu stāstu! Man ļoti patīk studēt, un apziņa, ka daudziem tas var tikt atņemts, likās bezgala absurda. Akcija man ir ļoti tuva, un es uzreiz to sajutu kā savu pienākumu — pārstāvēt studentus un cīnīties par atbalstu, jo zinu, ka es to varu, kāpēc man nemēģināt?
— Kā tu kā pilna laika studente izjūti, ko nozīmē «studentu dzīve»?
— Man tas ir piedzīvojums — stāsts par izaugsmi gan profesionāli, gan personīgi. Es to asociēju ar savām aktivitātēm studentu pašpārvaldē, bet pamats, protams, ir studijas un mana karjeras izvēle. Daudzi studentu pašpārvaldi redz kā iespēju izklaidei, draugiem, taču tā ir arī profesionāla izaugsme. Daudziem darba devējiem CV ieraksts par pašpārvaldi ir liels bonuss, jo katrs, kurš piedzīvojis studentijas dāvātās iespējas, zina, ko nozīmē dalība pašpārvaldē. Es domāju, ka mans studentu dzīves moto ir «jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt». Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka es varu tik daudz izdarīt un iemācīties, ka kopā ar fakultātes mācībspēkiem lemšu nozīmīgus jautājumus par studijām vai tikšos ar izglītības un zinātnes ministri, vai stāvēšu pie ministrijas ar sērīgu sejas izteiksmi, pārstāvot visus Latvijas studējošos.
— Ko, tavuprāt, studentiem vajadzētu darīt, lai pievērstu valdības uzmanību studentu dzīvei?
— Es domāju, ka akcija «Gribu studēt» ir pierādījums tam, ka pat šādos neierastos apstākļos var pievērst politikas veidotāju uzmanību. Studentiem jādalās ar savu pieredzi un stāstiem, jo tad studentu pašpārvaldes to apkopos un Latvijas Studentu apvienība, pārstāvot Latvijas studējošos, centīsies vērst politiķu uzmanību un risināt problēmas jau valstiskā līmenī.
— Vai, tavuprāt, stipendiju apmērs ir pietiekams un studentu skaits, kas to saņem, pietiekami liels?
— Šobrīd akadēmiskās stipendijas apmērs ir 99,60 eiro. Lai gan man pašai nav šādas stipendijas, ieskatam varu pastāstīt, ka studentu viesnīcas istabiņa mēnesī maksāja 80 eiro. Ja nav ģimenes atbalsta vai citu ienākumu, tas ir kritiski maz. Neminot faktu, ka stipendijas ir tikai izredzētiem izcilniekiem, kuri ir budžetā. Lai arī stipendija ir motivācija, ir vērts atcerēties, ka citiem tas ir iztikas līdzeklis.
— Vai vispār studentiem, mācoties pilna laika studijās, būtu papildus jāstrādā, lai nodrošinātu savu iztiku?
— Šis ir ļoti diskutabls jautājums, kas atkarīgs no katra cilvēka personīgajiem aspektiem. Pie mana šā brīža studiju un aktīvā darba ritma, pieļauju, ka es, iespējams, spētu to apvienot ar pusslodzes darbu, taču «Covid-19» ir ļoti ietekmējis jaunu darba vietu skaitu, un manā nozarē īsti nav jaunu vakanču, uz kurām es varētu pretendēt. Es teiktu, ka tas, cik students ir spējīgs «pavilkt», ir atkarīgs no viņa paša, bet tas nenozīmē, ka ir jāraujas divos darbos, jāiznīcina sava fiziskā un emocionālā veselība, taču tā ir dzīves realitāte. Manuprāt, studentam ir jābūt izvēlei starp, vai un kā izdzīvot studiju laikā. Ir jāpalīdz tiem, kuriem šīs iespējas ir ierobežotas, ne tikai pašiem izcilniekiem, jo dažkārt tieši pārslodze ir iemesls tam, ka students nav izcilnieku sarakstā.
— Kādas bija sajūtas, piedaloties klātienē šajā akcijā «Gribu studēt»?
— Tas bija nogurdinoši, bet ir lepnums, ka esmu viena no tiem, kas neatmeta ar roku un cīnījās par atbalstu studentiem gan tagad, gan turpmāk.
— Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības attieksme pret šo akciju?
— Daļai sabiedrības, tostarp manai ģimenei, universitāšu rektoriem un citiem attieksme ir pozitīva un atbalstoša, kas, protams, uzreiz liek justies drošāk. Bija arī daļa, kura norādīja, ka mums pašiem ir jācīnās par to, kā izdzīvot, aizbildinoties ar to, ka «vecajos laikos» visi strādāja. Protams, ka tas liek justies slikti, jo sabiedrības daļa, kura zaudēja darbu, var iegūt bezdarbnieka pabalstu vai dīkstāves pabalstu. Students, kuram nav pietiekami ilgs kvalificēšanās periods, tādu nevar iegūt. Tāpat studējošā kredītu, kas paredzēts studenta ikdienas tēriņu segšanai, šobrīd var iegūt tikai no augusta. Nav jau nekādu atbalsta sistēmu, kas paredzētu, ka arī šī sabiedrības daļa tiek atbalstīta. Jā, studentu dzīvesveids mēdz būt pieticīgāks, taču tas nenozīmē, ka mēs spējam izdzīvot ar desmit eiro mēnesī. Manuprāt, šī neizpratne par lietām vienkārši jālabo un par šo situāciju ir jārunā, ko centāmies darīt ar šīs akcijas palīdzību. Šobrīd esmu ļoti pozitīvi noskaņota un ceru, ka arī Latvijas politikas veidotāji izdarīs pareizo izvēli, atbalstot studentus, tāpat kā citas sabiedrības grupas, kuras skāris «Covid-19».