«Ieraudzīt, ka tu patiesībā vari vairāk»

Sports

Valdemārpilniece Kristīna Ēce orientēšanos un rogainingu par savu aizraušanos sauc jau vairāk nekā desmit gadu. Nezinātājam varētu šķist, ka noteicošais šajos sporta veidos ir ātrums, bet Kristīna atklāj, ka tikpat liela loma ir spējai ātri reaģēt un izvērtēt apstākļus. Ja kājas skrien ātrāk par galvu, nomaldīties ir vieglāk par vieglu.
Sapnis par piedalīšanos orientēšanās sacensībās Kristīnai bijis vienmēr. Tā kā viņas vecākiem nebija mašīnas un, dzīvojot Rīgā, ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz sacensību vietai bija sarežģīti, jaunības gados sapni piepildīt neizdevās. Viss mainījās brīdī, kad Kristīna pārcēlās uz Talsu pusi. Uzzinot, ka šeit norisinās orientēšanās sacensību seriāls «Zig—zag», ko organizē orientēšanās klubs «Ziemeļkurzeme», viņa kopā ar kolēģi nolēma izmēģināt spēkus. Drīz pēc tam sekoja arī rogainings. Orientēšanās atšķirībā no rogaininga ir individuāls sporta veids, kurā organizatori nosaka secību, kādā jāatrod kontrolpunkti. Īsā distance parasti notiek pilsētā, bet vidējā un garā — mežā. Rogainings ir komandu sporta veids, kurā tiek dots kontrollaiks un maršruts jāplāno pašiem. Katram kontrolpunktam ir sava vērtība — mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk punktu. Tiem kontrolpunktiem, kas atrodas tuvāk startam un finišam, ir mazāka vērtība, bet tiem, kas atrodas tālāk vai ir sarežģītāki, lielāka vērtība.
Rogainings ar piknika elementiem
«Rogainingā dalībniekiem jābūt daudz maz līdzvērtīgiem — pēc nosacījumiem komandai jāturas kopā vai nu balss, vai redzamības attālumā. Dažkārt tu esi tik biezā mežā, ka jūs stāvat desmit metru attālumā, bet neredzat cits citu, jo viss ir aizaudzis. Īsākais sacensību formāts ir stunda vai divas, bet klasika ir 24 stundas. Pirmajā reizē mums bija rogainings ar piknika elementiem — uzklājām sedziņu, pasēdējām, uzēdām desmaizes… Tie, kuri mums skrēja garām, brīnījās — meitenes, ko tad jūs te? Nu kā, jāpaēd taču! Tagad sen tā vairs nedarām — uz sešām stundām ņemam līdzi tikai dzeramo un batoniņus. Ir vīrieši, kuri ņem līdzi speķi — organismam pēkšņi gribas tādas lietas, kuras nekad nav ēstas. Garajos rogainingos sacensību centrā ir arī ēdināšana. Latvijas čempionātā sacensību centrs bija kartes vienā malā un ēdināšanas punkts — kartes otrā malā. Citreiz ēdināšanas punkts ir kartes centrā, un tad var skriet divus apļus. Centrā var uzēst, pagulēt un tad iet otru apli. Mums ar kolēģi līdz šim nebija labu lukturu, tāpēc pa nakti gulējām. Ilgākais laiks, ko esam gājušas, ir 18 stundas, un lielākais attālums — 70 kilometri.»
Katram no šiem sporta veidiem ir savas priekšrocības — orientējoties sportists pats ir atbildīgs par savām veiksmēm un neveiksmēm, bet rogainingā ir lielāks azarts. «Orientējoties tu nevari nevienu vainot — par savām kļūdām esi atbildīgs tikai tu pats. Rogainingā lielāks uzsvars ir likts uz komandu. Garajā formātā ir ļoti grūti atrast piecus līdzvērtīgus dalībniekus, tāpēc parasti sportisti iet pa divi. Izklaides rogainingos esmu redzējusi arī ģimenes. Kādi nu katram ir mērķi — kādam mērķis ir skriet un uzvarēt, kādam — apskatīt skaistas vietas. Ļoti bieži rogainingi notiek interesantās vietās. Pagājušajā gadā Tukuma apvidū kontrolpunkti bija gan pie Durbes pils, gan Āžu kalnā, no kura varēja redzēt visu apkārtni. Citreiz «Ziemeļkurzeme» ieliek kontrolpunktus pie kāda ezeriņa vai skaista purviņa, kas mežā ir noslēpies. Katru reizi var uzskaitīt — redzētas dzērves, satikta vāvere, izbaidīta stirna. Daba ir ļoti skaista.
Mežā neviens nav palicis
«Ziemeļkurzeme» ir ļoti draudzīgs klubs un pieņem visus. Dažreiz cilvēks kautrējas — ko es tur iešu, visi skatīsies! Mežā neviens neredz, vai tu ej, vai tu skrien, un, pat ja tev izdodas apmaldīties, distances atšķiras, un tas ir pilnīgi normāli, ka dalībnieki iet dažādos virzienos. Orientēšanās ir ļoti demokrātisks sporta veids — tā ir iespēja pabūt dabā un izkustēties. Arī par apmaldīšanos nav jāuztraucas — organizatori zina, cik cilvēku iegāja mežā un cik cilvēki jādabū no meža ārā. Mežā neviens nav palicis. Vēl man ļoti patīk tas, ka orientēties var iesākt ar pavisam vienkāršām lietām. Atrodi visvecākās skriešanas čības, treniņbikses, kuras nav žēl saplēst, nopērc lētāko kompasu, un aiziet! Ar laiku, ja tas iepatīkas, var iegādāties speciālos orientēšanās apavus, kājsargus, speciālas bikses, kuras tik ātri neplīst, neilona kreklu, labāku kompasu un pulksteni, kas reģistrē GPS, bet sākumā tas ir ļoti lēts sporta veids.
Tu atklāj, ka vari izdarīt daudz vairāk, nekā esi domājis. Ikdienā liekas — ārā līst, ko es tur darīšu! Ja mežā uznāk lietus, tu iznāc ārā, pārģērbies, un viss ir kārtībā. Izej cauri purvam, ūdens līdz potītēm, bet tu esi izgājis, un nekas taču nenotika! Tas palīdz ieraudzīt, ka tu patiesībā vari vairāk,» iespaidos dalās Kristīna.
Aizrautības un pazemības elements
Viņa atzīst, ka ik pa laikam nākas saprast — kaut arī pieredze ir pietiekami liela, uzmanību nedrīkst novērst ne uz mirkli. «Protams, dažkārt gadās arī apmaldīties — tas ir aizrautības un pazemības elements. Tikko «Ziemeļkurzeme» bija izveidojusi treniņu pie Usmas. «Ziemeļkurzeme» rogainingus parasti organizē pa nakti. Viss nolasījās, bet vienā brīdī vairs nesapratām, kur atrodamies. Iznācām pie grantēta ceļa un pieņēmām lēmumu doties uz dienvidiem, jo dienvidos ir Usmas ezers. Sākām iet, un pēc 500 metriem viss kļuva skaidrs. Izrādījās, ka taku krustpunktā viens ceļš bija izzudis un mēs bijām nedaudz pagriezušās.
Pagājušā gada Latvijas čempionātā piedzīvojām fantastisku rītu Inčukalna pusē — putniņi dzied, saulīte lec, un mēs savā starpā runājām — redz, cik labi, ka uz savu plānu esam ieekonomējušas stundu. Bijām izplānojušas iet pa skaistu priežu mežu uz vistālāko kontrolpunktu, kas atradās gravā. Ko var neatrast gravā? Kontrolpunktam tur jābūt. Ejam, pēc kartes viss sanāk, atrodam gravu, noejam lejā, bet kontrolpunkta nav. Paejam pa labi, paejam pa kreisi, nav! Kāpjam atkal augšā, liekam kompasu un nonākam tajā pašā vietā, bet kontrolpunkta nav. Beigās ieraudzījām stigu un sapratām, ka esam nepareizajā gravā. Kad atradām kontrolpunktu, stunda bija pagājusi un mūsu prieks par ieekonomēto laiku pagaisa. Liekas smieklīgi — mums ir dotas 24 stundas, ko var nokavēt 24 stundās? Rogainingā tev jābūt atpakaļ precīzi kontrollaikā. Par katru nokavēto minūti tiek atņemti punkti, un pēc pusstundas diskvalificē. Zinājām, ka 200 metru attālumā ir vēl viens kontrolpunkts, bet mums vairs nebija laika. Ieradāmies divas minūtes pirms kontrollaika beigām! Sākumā liekas — vai, cik daudz laika! Ir bijis arī tā, ka tu aizej līdz kontrolpunktam, bet priekšā ir liels grāvis. Grāvis izrādās lielāks, nekā tu esi domājis. Ko darīt? Karti augšā, kompasu augšā un līdz jostasvietai iekšā! Pāris reizes esmu paviesojusies purvā ar visu somu, bet kārtīgie skrējēji ir gatavi arī peldēt!»
Sezonā — ap 20 startiem
Pērn Kristīna vairākas reizes ir kāpusi uz pjedestāla, bet lielāko prieku viņai sagādā tas, ja izdevies pieturēties pie plāna un īstenot iecerēto. «Kad tu dabū karti, tu nezini, kas tur būs. Apmēram vari iedomāties — tur ir pauguri, tur ir mežs, bet tev pašam jāzina, vai tas būs skaists priežu mežs vai aizauguši džungļi, un tad ātrumi ir pavisam citādāki. Lielajos čempionātos plānošanai ir dotas trīs stundas laika. Jums jāzina, cik ātri skriesiet, ko gribat izdarīt un kāds būs ēšanas un gulēšanas režīms. Dāmas cienījamos gados paņem līdzi folija sedziņas un guļ mežā — viņām ir pieredze un ekipējums. Tagad arī mēs nedaudz ieguldījām ekipējumā, cerot, ka pa nakti būs labāka redzamība. Lielajos Latvijas čempionātos mans mērķis ir nepalikt pēdējai, labi pavadīt laiku, kā arī daudz nekļūdīties jeb kā orientieristi saka — daudz nenorakt. Ja izdodas, tad ir labi. Orientieristu leksikā cilvēki dalās divās kategorijās — tie, kuri punktus apmeklē, un tie, kuri punktus meklē, jeb iesācēji. Nu jau es pārsvarā punktus apmeklēju, bet gandrīz katrā distancē ir kādi, kas tomēr jāpameklē. Izņemot Latvijas čempionātu un Eiropas čempionātu, ko šogad pārcēla uz augustu, pārsvarā piedalāmies sacensībās pa Kurzemi. Ja iznāk būt Rīgā, piedalos arī orientēšanās sacensībās «Magnēts». Vasaras laikā tās ir otrdienas, trešdienas un ceturtdienas, bet ziemas sezonā — sestdienas, svētdienas. Ja saskan laiki un Latvijas čempionāts nenotiek gluži Daugavpilī, braucu arī uz to. Sezonā sanāk ap 20 startiem. Rīdziniekiem, kuri piedalās «Magnētā», sanāk ap 50, 60 startiem gadā.
Pieņemt izaicinājumu un baudīt procesu
Ja gribas kaut ko vairāk, protams, jāpatrenējas un jāpaskrien tāpat. Tā kā esmu par slinku, lai skrietu tāpat, man vajag citu motivāciju. Tā iesākās mani pusmaratona skrējieni. Esmu noskrējusi desmit pusmaratonus un divus maratonus. Pusmaratonus sāku skriet pirms septiņiem gadiem. Mana motivācija bija iegūt lielāku izturību. Atšķirībā no skriešanas rogainingā un orientēšanās sportā smadzenēm ir vajadzīgs skābeklis. Ja kājas skrien ātrāk par galvu, beigās tu atkal esi apmaldījies. Lai galva varētu strādāt un smadzenēm būtu pietiekami daudz skābekļa, tev jābūt pēc iespējas labākā fiziskajā formā. Domāju, ka tas ir iespējams katram. Protams, ja cilvēks nekad neko nav darījis, varbūt nevajag uzreiz skriet maratonu. Ja ikdienā nākas sēdēt pie rakstāmgalda, arī pusmaratons var atspēlēties. Maratonā vai pusmaratonā tu redzi — līderi ir aizskrējuši un tu viņus vairs nenoķersi, bet orientēšanās sportā un rogainingā var notikt viss. Pat lielie kļūdās. «Ziemeļkurzemes» sacensībās orientēšanās karte tiek iedota pirms starta, bet lielajās sacensībās — tikai pēc starta. Pirmajā brīdī gribas skriet līdzi citiem, bet ir ļoti svarīgi nekrist kārdinājumā un neskriet pakaļ, kamēr tu neesi sapratis karti. Bieži vien drošāk uz pirmo kontrolpunktu ir iet lēnāk. Pats galvenais ir pieņemt izaicinājumu un baudīt procesu,» uzsver Kristīna.

Orientēšanās — skrējiens šķēršļotā apvidū ar uzdevumu pēc kartes un kompasa atrast iezīmētos kontrolpunktus.

Rogainings — apvidus orientēšanās komandu sporta veids. Komandai (2—5 dalībnieki) noteiktā laika posmā jāsavāc pēc iespējas vairāk punktu, atrodot kontrolposteņus, kuriem ir dažāda vērtība.