Dzimtu pētniece

Personības

Virsrakstam klāt nav ticis drukas velniņš. Stāsts nebūs par vienu no daudzajām savas dzimtas pētniecēm, bet gan par unikālas nodarbošanās sievieti, kura veic dzimtu izpētīšanas pasūtījumus. Novadnieces seja nav tik zināma, kā deputātu vai pārdevēju tēli, ar piedomu «kur es viņu esmu redzējusi?». Tomēr savu vārdu tiešā un pārnestā nozīmē viņa ierakstījusi vēsturē. Daces Alsbergas vārds izlasāms grāmatu «Talsu patērētāju kooperatīvi 1920.—1945.» un «Talsu namu stāsti» titullapās, manīts pamatīgu vēstures pētījumu parakstos «Talsu Vēstu» publikācijās. Paveiktais ir nozīmīga «ielaušanās» līdz šim neizzinātos novada vēstures lauciņos. Viņa ir viena no retajām, no kuras es ne tikvien uzklausītu, bet gribētu dzirdēt komentārus par saviem darbiem, vadoties no atziņas: uzklausi kritiku tikai no tiem, kuriem tu lūgtu padomu!
Dace Alsberga nevar dižoties ar daudziem auguma centimetriem vai svara kilogramiem. Ārēji vienkārša, ar «parametriem» neiederīgu enerģijas lādiņu, runā aizrautīgi, skaļi. Draugi un paziņas zina, ka sarunas mēdz ieilgt. Padomju skolas laikā zināmajās ierindas skatēs balss dotumi bija viens no iemesliem tikt izvēlētai par soļošanas komandieri klasesbiedriem. Kāds leģendārās Talsu pamatskolas vācu valodas skolotājas Ilgas Meņģes skolēns, pavērojot manu sarunas biedri, mīmikā saskatīs izteiktu līdzību. Dace ir viņas meita, labi pārzina pedagogu profesijas ģimeņu specifiku — skolai veltītus vakarus, tomēr novērtē: «Manā ģimenē bija muzeji, kaut kur braukt, redzēt — tas bija fons dzīvei. Pēc tam tu peldies ezerā, bet daudzajos ģimenes braucienos obligāta bija kultūras programma.» Aplūkoju amizantu foto — divi mazie (Dace ar tagad Spānijā dzīvojošo brāli) motociklā ar blakusvāģi vesti pie Liepājas puses radiem.
— Kāda ir tava pamatprofesija?
— Esmu ieguvusi ekonomistes un grāmatvedes diplomu. Dzimusi talseniece, pēc augstskolas nonācu Rojā, pēc tam tuvāk Talsiem. Skatu uz dzīvi 8. klasē paplašināja skolotāja Rasma Sleņģe. Vēsturi stāstīja ar iedvesmu, kā priekšnesumu, kuru tu vizualizē. Viņa lika aizdomāties par cēloņsakarībām. Ja tu mācies, studē vēsturi, tad no «lielās» vēstures ej uz «mazo». Dzimtu pētniecībā ir otrādi, apzini savu dzimtu, notikumus un meklē. Ja «ierakstās», tad ir ļoti labi. Problēmas sākas, ja «neierakstās». Tas ir tā kā atšķetināt samezglotu dziju — tā man saka viena kolēģe, vajag lielu pacietību. Visu nav iespējams atklāt, nav dokumentu un arī nebūs. Ja tev nav zināšanu par vēsturi vispār, tad tās arī nebūs par dzimtas pētniecību.
— Daci Alsbergu gribu nodēvēt par arhīvpētnieci, jo tik daudz stundu kā viņa, droši varu apgalvot, neviens novadnieks arhīvos nav strādājis. Viņa iebilst, jo strādā individuālā uzņēmumā, kas pēc pasūtījuma pēta dzimtu vēsturi, tur ir cita specifika.
— Vienota darba plāna nav. Ir laiks, kad nav pasūtījumu, ir laiks, kad to ir daudz. Uz Rīgas arhīvu es pārsvarā braucu meklēt novadpētniecības dokumentus par Talsiem, dzimtu pētīšanai ne tik daudz. Te ir jānošķir, ko daru kā dzimtas vēstures pētniece citam cilvēkam, vajadzīgas prasmes un iemaņas darbā ar klientu. Viņam parasti nav izpratnes par to, cik apjomīgs ir darbs, ko var un ko nav iespējams atrast. Man jāsaprot, kādi materiāli viņam ir, jāskaidro, ka visu iecerēto nav iespējams sameklēt. Cilvēki ir aprakstījuši, kas viņiem jau zināms, ko vēlētos saprast. Parasti saziņa notiek e-pastā, bet ir kādi, kuri grib tikties klātienē. Labāk ir, ja cilvēki paši sapratuši, kā pietrūkst. Man grūti strādāt, ja ir tikai dzimtas leģenda. Tad noformulējam, ko gribētu, vienojamies par samaksu, strādājam stundu darbu. Ir, kas ņem maksu par atrastajiem dokumentu ierakstiem. Uzņēmums ir legāls, nomaksājam visus nodokļus. Izmantojam baznīcu metriku grāmatas, citus dokumentus, vecās periodikas. To var darīt no mājām. Konstatējot, ka ir kāda lieta, kas ir tikai arhīvā, jādodas turp.
Kā jebkurā profesijā, liela nozīme ir savai datu bāzei. Tu jau zini, par šo pagastu baznīcu grāmatas nebūs. Vietas tiek meklētas kartēs, jau zināmi vietu vārdi, ir pieredze, nojauta, varu uzreiz pateikt, kurā draudzē jāmeklē. Dzimtai vajadzētu zināt, kāda reliģiskā piederība bijusi. Cilvēki lasa metriku (baznīcu) grāmatas, ja zina, kam tur jābūt, kāds algoritms, tad nav sarežģīti. Jaunajiem iet ļoti grūti, viņiem nav ne vācu, ne krievu valodas zināšanu. Mūsu paaudze un nedaudz jaunāki zina labāk.
— Vai saprašanai pietiek zināt svešvalodu?
— Ikdienā nerunāju vāciski, man tā jau ir tikai pasīvā valoda — lasīt, saprast, tulkot, bet nevaru pareizi gramatiski runāt un rakstīt. Rīgā Latvijas Arhīvistu biedrība organizēja seno dokumentu lasīšanas kursus, ko vadīja Dr. Manfreds fon Betihers (Dr. Manfred von Boetticher), vācbaltu profesors ar šejienes saknēm. Viņš latviešu valodu nemācēja, tikai vācu un krievu. Bija dabūjis kādus grantus un piecus gadus no septembra līdz decembrim reizi nedēļā pa trīs stundām mācīja par gotisko rakstību. Metrikas ir vienkāršas, lielākā problēma ir terminu saprašana. Mēs nezinām pat visus 19. gadsimtā lietotos latviešu vārdus. Bet teksti ir vāciski, rokrakstā un vecajā gramatikā. Lai tos varētu lasīt kā kopumu, saprast, tas ir ļoti sarežģīti. Tas jāmācās no jaunības. Bija grūti, lasot Talsu senās zemesgrāmatas. Sākumā paņēmu, bet noliku atpakaļ, jo sapratu ka nevaru. Kad sāku iet kursos, sapratu, kā jādomā. Ieraksti nav standartizēti, bet vari izprast kā shēmu, zini, kam tur jābūt. Sākot nodarbības, profesors pateica, ka neviens «normāls» vācietis 19. gadsimta tekstu nevar izlasīt. Bet tu ielasies.
— Zinu, ka arhīva dati par Talsu pirmskara vēsturi un periodikas atsauces «Talsu namu stāstiem» ir tavs vākums. Kā tapa šis apjomīgais darbs?
— Kad uz grāmatu paskatos, neticu, ka varēju to izdarīt. Tas sākās ar mājas grāmatām [dokumentu kopums par ēkas īpašniekiem un iedzīvotājiem] arhīvā. Kad sāku lasīt par Talsu vēsturi, izpratni apgrūtināja tas, ka ielām nav numuru, bet ir gruntsgabalu numerācija, kas mainījusies. Ir vienādi uzvārdi, neko nevaru identificēt, saprotu, ka tekstos ir juceklis, bet nevaru apgalvot, jo nezinu. Tas bija milzīgs darbs, jo tad vēl nevarēja fotografēt [kopš 2017. gada pavasara par arhīva dokumentu pārfotografēšanu nav jāmaksā]. Zigurds [Kalmanis] prata pašvaldības vadību uzrunāt tā, ka deputāti atbalstīja projektu. Tā nebija laba prakse, tomēr bez palīdzības nevar neko. Jau pēc grāmatas par patērētājiem [«Talsu patērētāju kooperatīvi 1920.—1945.», izdota 2015. gadā], sapratu, ka ir jāstrādā komandā. Viens nevar to izdarīt. Ļoti jāuzticas katram. Viena varbūt 30 gados uzrakstītu grāmatu, bet nevaru literāri tik atbilstoši uzrakstīt. Ir, kurš var, bet viņam vajag informāciju. Es būtu pabeigusi, sāktu meklēt fotogrāfijas, ietu uz muzeju, tad tas būtu visa mūža darbs. Lietderība vajadzīga tagad, lai nav atkal «jāmudžinās» ar neskaidrībām par pilsētu.
— Kāda ir novada vēstures pētīšanas specifika?
— Piemēram, rakstot par saimnieciskām organizācijām, būtu jāanalizē saimnieciskā darbība. Kā ekonomiste saprotu, ka esošie dati nav salīdzināmi. Nav iespējas salīdzināt ar pētījumiem citur, jo tādu nav. Man arī «jālavierē» starp personībām, kas ir interesantas, un saimniecisko darbību. Informācija vienai rindiņai bieži jāsakombinē no 5—6 avotiem, ir atmiņas, dažādi viedokļi, dokumenti. Lai cilvēki zinātu, kas ir pētījumā, tas jāpopularizē. Mācoties no pieredzes, saprotu, ka vajadzēja rīkot grāmatas atvēršanu, nepieciešams lielāks menedžments skaidrošanai. Ja tu to negribi, bet gribi iet tālāk un vairāk pētīt, tad nedari. Pašam ir jāatver, jātaisa, jāaicina žurnālisti. Tu strādā par savas ģimenes budžetu.
— Cik tev jāiegulda pētīšanā?
— Ceļa izdevumi un laiks ir jāziedo daudz. Tomēr šinī jautājumā es skatītos uz to, kāds ir rezultāts. Ja man patīk slēpot, maksāju, braucu un esmu atpūtusies, ja patīk kāpt kalnos — tā ir mana atpūta. Pētot novada vēsturi, gan vēl rodas tāds produkts, kas ir izmantojams arī citiem. Tam, ko esmu savākusi, ko es zinu, tam nav nozīmes, ja nevaru uzrakstīt un pateikt citiem. Tā ir lielākā sāpe, ka visam savāktajam, ir jāveido digitāls materiāls, lai var izlasīt, ja nav datu bāzes, nevari strādāt. Dzimtas pētot, bieži rodas kaut kas tāds, ko vari izmantot vēlāk. Kad pēti vienu, ir viens sānu zars, tad vēl viens, un tu netiec prom. Mani «sāpju bērni» ir sievietes, kuras apprecoties maina uzvārdu, tad grūti atrast tālākās gaitas.
— Uzvārda maiņa ir gandrīz neizbēgama. Kā esi saaugusi ar savu uzvārdu, vai sevi izjūti piederīgu tam?
— Tas nav tik vienkārši. Taviem vecākiem ir tas uzvārds, tu nāc no dzimtas. Vīra uzvārdu esi tikai saņēmusi dzīvē, tas ir taviem bērniem. Tā ir saime, kurā tu tagad esi. Man ļoti palīdz ģimene. Tas vien būtu pietiekami, ka viņiem ir izpratne par to, cik tas man ir svarīgi. Pārējais no tā visa izriet. Es, protams, ar dzimtu pētniecību nevarētu sevi uzturēt, ja būtu viena. Lielākais balsts ir vīrs, kurš strādā par automātikas speciālistu uzņēmumā «Vika Wood», meita Ieva izstudēja Ventspils augstskolā, pasniedz angļu valodu pieaugušajiem, dēls Artūrs strādā programmēšanas uzņēmumā Rīgā.
— Ko esi secinājusi par dzimtu piederības sajūtu?
— Dažkārt cilvēkam, kurš pēta savu dzimtu, ir stāsts par vectētiņu, armijas cīnītāju, pēckara nacionālo partizāni, viņš ar šo personu identificējies, iedvesmojas no viņa. Redzams, ka pēctecim ir tāda kā sociāla atkarība. Viņš ir bijis stiprs, tu esi vājš, neuzņemies atbildību. Tomēr tā nav tava dzīve. Nošķirt ir grūti, jo nevar būt pilnīgi objektīvs pret savu dzimtu. Tikai salīdzinot savu ar citu, saproti, viņš stāsta to pašu stāstu, tikai ar citiem vārdiem. Pati to sapratu, mācījos, pētot savu dzimtu. Ir jāzina, ir jāattaisno, tomēr tu neesi viņš. Ļoti svarīgi mudināt cilvēkus iejusties senču lomā.
— Kāda ir svarīgākā atziņa par personībām?
— Talsu pētīšana izauga no tā, kad sāku pētīt arhīvā savu dzimtu. Kārlis Mīlenbahs apprecēja Talsu vecākā Kronenberga meitu. Zinām, ka K. Mīlenbahs daudz izdarījis, bet to varēja tādēļ, ka bija kāds, kurš sadzīviskās lietas izdarīja viņa vietā. Sieviete ir jāgodā. Tāpat Ernests Dinsberģis. Lai izdarītu kaut ko sabiedrības labā, jābūt labai materiālai aizmugurei. Krišjānis Valdemārs apprecēja vācieti. Viņam noteikti bija interesanti, sieva bija labi izglītota, dzejniece, bet pēc laulībām vairs neko publisku neveica, viņa darīja to, kas vīram vajadzīgs. Kad kādu aprakstām, pie tā jāpiedomā. Piemēram, godinām kara varoņus, bet arī viņiem bija jāiet uz tualeti, jāēd. Vai mežabrāļi, kā jutās tie, kuri dzīvoja meža mājās, pie kuriem gāja pēc ēdiena, apģērba? Vieglāk bija bruņotajiem, kuri bija pulkā, kur nebija vieni, kur nebija jādomā, kurš tevi var nodot.
— Cik uzticami ir dokumenti?
— Diemžēl nākotnes paaudzēm nebūs dokumentu, ko pētīt. Protokoli īsi, neko nevar no tiem nolasīt, darba grāmatiņu ieraksti — sausi. Kā tas būs, cik ilgi pastāvēs interneta informācija? Kā to varēs apkopot? Nebūs viena albuma ar 100 bildēm. Kā varēs identificēt? Arhīva dokumenti kopumā ir ļoti uzticami, gadās pa kādai kļūdai, ko var saprast kontekstā. Nepietiek, ka māk lasīt, jālasa viss: kur izdots, kam sūtīts, kad saņemts, kāpēc adresāts pirms 150 gadiem vēstuli saņēmis ātrāk nekā šodien sūtītu pasta vēstuli? Jāredz, vai rakstījis rakstvedis un priekšnieks tikai parakstījis. Daudz kļūdu ir tautas skaitīšanas dokumentos, ko veica paši iedzīvotāji. Mācītāji daudz kļūdās. Tas tāpēc, ka viņiem bija jāuzraksta 4—5 vienādi dokumenti.
— Kādus pētījumus gaidīt tuvākajā laikā?
— (Mana sarunas biedre rāda abu roku pirkstus.) Būtu «ielas» jāpabeidz. Vajadzētu tikai īsākā laikā komandai pieķerties darbam, citu neko nedarīt. Jāapraksta Raiņa, K. Valdemāra iela. Ir daudz dokumentu par Talsu domes vēsturi līdz 1914. gadam. Vairāku Talsiem svarīgu cilvēku biogrāfijas vēlos izdot. Piemēram, notāra Pāvela, Firksu. Pēdējam bija tikai 19 gadi, kad nomira tēvs, kurš bija iesācis celt pilsētas pili (tagad novada muzeja ēka). Nurmuižas Firksiem nebija lielas radu draudzības, māte ieprecēta no Vācijas, vēl jaunākā māsa, un nevienam nav interesējis, kur tu paliec.
— Kas kavē darbus?
— Ārkārtīgi daudz jālasa. Ziņas nevar paņemt tikai no viena avota. Ja piemini kādu personu, kaut kas par viņu jāpasaka vairāk, jāprecizē. Lai nav tikai J. Bērziņš, kas neko neizsaka. Pietrūkst reizēm gribasspēka. Ļoti motivējoši ir skaidri, noteikti paveicamā termiņi. Grūti, ja pētniecībā kaut kas tiek saskaldīts. Ir jāiejūtas tēmā. Var, protams, burkānu nomizot, bet pa vidu pētīt dzimtas, tas nav iespējams. Jauna iedziļināšanās apstādina procesu. Svarīgi saprast, ka pētāmais vēl kādu interesē.