«Mācību saturam jābūt maksimāli tuvinātam reālās dzīves situācijām»

Izglītība

Tuvojoties mācību gada noslēgumam, izglītības iestāžu secinājumi par attālināto mācību procesu atšķiras. Tikpat dažādi kā pedagogi, ir arī skolēni un viņu vecāki. Kamēr viens pauž prieku par to, ka bērns patstāvīgi apgūst mācību vielu, citam nākas tikt galā ar vēl nebijušiem izaicinājumiem. Talsu sākumskolas direktore Raimonda Belicka atzīst, ka šis laiks ļāvis pārvērtēt gan stiprās, gan vājās puses.
«Svarīgākais šajā laikā bija parūpēties par drošību un nodrošināt mācību procesa nepārtrauktību. Dienā, kad paziņoja par ārkārtas situācijas izsludināšanu, organizējām sanāksmi — soļus bijām salikuši stipri līdzīgi, kā pēc tam bija ministrijas vadlīnijās. Ņemot vērā, ka strādājam ar mazāko klašu bērniem, domājām par to, cik lielā mērā būs vajadzīgs vecāku atbalsts. Daudzas lietas bijām ņēmuši vērā, bet situācijas ģimenēs ir dažādas. Daļa vecāku ir zaudējuši darbu un šajā laika posmā nevarēja strādāt, vai tieši pretēji — nevarēja ar bērnu pavadīt pietiekami daudz laika. Šāda situācija nekad mūžā nav bijusi, un cerams nekad vairs nebūs, taču mācību process neapstājās — centāmies būt iejūtīgi un saplānot darbus tā, lai bērns varētu strādāt pēc iespējas patstāvīgāk,» atklāj R. Belicka.
Otra lieta, kas neapstājās, ir pedagogu metodiskais darbs, kas veiksmīgi tika iekļauts mācību procesā. Talsu sākumskola ir viena no novada skolām, kas piedalās Eiropas Sociālā fonda projektā «Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai», ko īsteno Valsts izglītības satura centrs. Tajā iekļauts atbalsts gan skolēniem, gan pedagogiem. «Pedagoģisko atbalstu gaidījām divus gadus — martā bija paredzēti kursi un pasniedzēja bija gatava braukt uz Talsiem, bet tika izsludināta ārkārtas situācija. Daļa pedagogu nebija gatavi klātienē apmeklēt šos kursus, līdz ar to mums radās ideja sazināties attālināti. Šobrīd sazināmies dažādās platformās, bet tajā brīdī tas bija kaut kas jauns. Asociētā profesore Karine Oganisjana, manuprāt, ir viena no viszinošākajiem cilvēkiem šajā jomā. Viņa uzsvēra, ka kompetences ir kaut kas vairāk nekā tikai zināšanas un prasmes. Tās ietver sevī spēju izpildīt sarežģītus uzdevumus, izmantojot un mobilizējot psiholoģiskos un sociālos resursus, ieskaitot prasmes, attieksmes un vērtības. Šāda mācību pieeja ir centrēta uz skolēniem un ir elastīgi pielāgojama skolēnu, skolotāju un sabiedrības mainīgajām vajadzībām. Tas nozīmē, ka mācību pasākumi un vide jāizvēl tā, lai audzēkņi varētu apgūt un pielietot zināšanas, prasmes un attieksmes situācijās, ar kurām viņi saskaras ikdienā. Mācību saturam jābūt maksimāli tuvinātam reālās dzīves situācijām.»
Sadarbojoties ar profesori, īstenots arī projekts «Katram mākonim ir zelta maliņa». «Mācījāmies par kompetenču pieeju, bet saturiski tas saistījās ar mūsu ikdienu. Pamatdoma ir sekojoša: «Nebūtu laimes, ja nelaime nebūtu palīdzējusi!» Skatījāmies, kā šo tematu izvērst mācību procesā un sasaistījām to ar dzīvi. Likām skolēniem izvērtēt, kādi ir ieguvumi, kādi ir zaudējumi, ko varam un ko nevaram izdarīt. Projekta uzdevums bija izvirzīt mērķi un saplānot, kā šo mērķi sasniegt. Iesākumā klašu grupas vienojās par darāmajiem darbiem, pēc tam skolēni meklēja informāciju, sūtīja atbildes un rezultātā formulēja izaicinājumus, kurus realizēt «Covid-19» laikā. Visgrūtākais ir izvirzīt mērķi — saprast, ko tu gribi un kā to izdarīsi. Darbi bija ļoti interesanti. Galvenais, ko bērni iemācījās, ir tas, ka, pārvarot grūtības, iespējams sasniegt mērķi. Protams, bija vajadzīgs arī vecāku atbalsts — tas bija projekts ģimenei.»
R. Belicka atzīst, ka tiem audzēkņiem, kuri iepriekš mācījās patstāvīgi, attālinātais mācību process lielas problēmas nesagādāja, taču ir arī tādi audzēkņi, kuri mājās sastapās ar grūtībām. «Viņiem liekas, ka varētu atlikt darbus uz citu dienu, un tad tie sakrājas. Kāds cits skolēns pauda prieku par to, ka viņš beidzot var pats plānot savu dienu un neviens viņam netraucē. Situācijas ir ļoti dažādas. Pirmajās divās nedēļās nebija tik traki — katrs pats mēģināja tikt galā un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka skolēns prasa uzmanību un atbalstu, tā dienas daļa, kad bērns mācījās skolā, vecākiem bija vienkāršāka. Tajā pašā laikā ir vecāki, kuri ir saprotoši un saka paldies par to, ka bērns prot patstāvīgi strādāt. Cenšamies sniegt atbalstu un ieteikt, kā vajadzētu rīkoties, lai bērns pats varētu organizēt savu darbu. Bērni simtprocentīgi nevar apgūt to, ko viņi būtu apguvuši skolā, bet tas šajā brīdī nav svarīgākais. Sākoties jaunajam mācību gadam, noteikti būs lielāka atkāpe uz iepriekšējo mācību gadu. Vecāko klašu skolēni ir patstāvīgāki, un viņi daudz ko ir spējīgi izdarīt paši, bet sākumskolai ļoti liels atbalsts bija televīzijas iesaiste. Runājot par vecāko klašu audzēkņiem, vienmēr esmu uzskatījusi, ka uz eksāmenu nevar sagatavoties divu, trīs mēnešu laikā. Eksāmens ietver visu, ko skolēns ir apguvis vidusskolas un pamatizglītības posmā. Pēdējie trīs mēneši ir sagatavošanās periods, kurā apgūt visu programmu nav iespējams.»
Direktore norāda, ka pedagogi ir mācījušies strādāt dažādās vidēs, bet iepriekš tam nebija pielietojuma. Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas mainījās ne vien sazināšanās veids, bet arī dienaskārtība. Iepriekš pedagogiem lielāka slodze bija dienas pirmajā pusē, bet nu individuālā saziņa notiek pēcpusdienās un vakaros. «Skolotāji ir noilgojušies pēc bērniem. Tāds ir mūsu darbs — mums vajag redzēt to cilvēciņu. Sākumā bija neziņa, nevarējām iedomāties, ka tas vilksies tik ilgi. Jāsaka paldies Dievam, ka dzīvojam vietā, kur tas mūs tik ļoti neskar.
Vasarā tiks veikts remonts, līdz ar to jaunais mācību gads, iespējams, iesāksies citās telpās. Izaicinājums ir arī jaunās mācību programmas, kas sāksies atsevišķos mācību posmos. Mainās mācību plāns, nāk klāt jauni mācību priekšmeti un jauns saturs. No pedagogu puses jaunajai kompetenču pieejai esam gatavi — pakāpeniski apgūsim jauno saturu, un šobrīd notiek plānošanas darbi. Arī tās klases, kuras jaunajā saturā ieies tikai pēc pāris gadiem, pamazām apgūs jaunā satura elementus. Pasniedzēja Karine Oganisjana pateica ļoti vienkārši — mums jāmāca bērniem risināt problēmas. Iepriekšējām paaudzēm tas nebija jāmāca, jo ar dažādām problēmām nācās sastapties ikdienā, bet šobrīd bērniem problēmu nav, jo vecāki savām atvasēm pievērš daudz lielāku uzmanību un nolīdzina ceļu. Visu laiku tiek dotas komandas, kas bērnam jādara. Mums jāļauj bērniem pašiem darboties un pašiem plānot, jo tikai tā viņi attīstīsies,» pārliecību pauž R. Belicka.