«Neticu, ka tūlīt iestūrēšu augstskolas ostā un pieaugušo dzīvē»

Izglītība

Kopš 13. marta ārkārtas situācijas laikā skolēniem un augstskolu studentiem mācību process notiek attālināti. Sarunājos ar Valdemārpils vidusskolas 12. klases skolnieci Eviku Freibergu, lai noskaidrotu, kā viņa izbauda šo attālināto mācību procesu.
— Vai tev patīk jaunais mācību process?
— Protams, sākotnēji jau likās forši: uz skolu jāiet nebūs, no rīta varēšu celties, cikos gribu. Darba procesa ziņā šis jaunais mācību process nav slikts, jo pati varu plānot savu laiku. Ar laiku gan darbu apjoms kļuvis lielāks un grūtības pakāpe augstāka, tāpēc arī attālinātais process aizvien mazāk piesaista.
— Vai tev bija grūti pielāgoties attālinātajam mācību procesam?
— Pielāgoties attālinātajam mācību procesam nebija tik grūti, cik ar laiku aprast ar domu, ka pēdējie mēneši vidusskolā jāpavada, esot prom no klases, skolotājiem un pašas skolas, kas, manuprāt, katram 12. klases skolēnam ir bijis un vēl aizvien ir mīļš laiks.
— Kas tev šajā situācijā visvairāk patīk?
— Protams, tas, ka nav jāceļas 6.00, kā tas parasti bija laikā, kad bija jāiet uz skolu. Patīk arī tas, ka pati varu plānot savu laiku. Ja darbu nav daudz, tad varu biežāk atpūsties, retāk nogurstu.
— Vai ir jūtamas izmaiņas mācību procesa kvalitātē?
— Manuprāt, nē. Bet man pašai ir grūtāk sevi motivēt priekšmetos, kas nesokas tik labi. Tas varbūt varētu būt lielākais mīnuss.
— Kā tu jūties kā 12. klases skolniece, kura šovasar absolvēs vidusskolu?
— Uz sevi paskatoties no malas, neticu, ka tūlīt iestūrēšu augstskolas ostā un pieaugušo dzīvē. Vēl labprāt gadu pasēdētu skolas solā. Bet esmu gatava savam piedzīvojumam, savai studentes dzīvei un jauniem izaicinājumiem.
— Kā ir mainījušās savstarpējās attiecības klases kolektīvā?
— Mēs vienmēr esam bijusi saliedēta klase. Neviens nevienu aiz borta neatstājam, bet gan pasniedzam roku grūtos brīžos. Mēs ļoti atbalstām cits citu, tagad it īpaši. Esam kļuvuši vēl tuvāki.
— Vai esi kādu rītu piedalījusies mācību stundā, esot gultā un pidžamā?
— Protams! Neslēpšu, ka šai laikā slinkums liek par sevi manīt. Un pat, ja celties varu 10.00 vai vēlāk, tāpat retu reizi «pašmaucos».
— Vai tev pietrūkst skolas? Kāpēc?
— Pietrūkst, ļoti. Zinu, ka, ja šogad neabsolvētu skolu, tad prieks palikt mājās būtu lielāks. Bet man kā 12. klases skolniecei šis laiks ir ļoti bēdīgs. Kā jau teicu — gribējās vēl pēdējos mirkļus skolā pabaudīt.
— Kādas ir tavas izjūtas par eksāmeniem?
— Man prieks, ka eksāmeni tomēr notiks, bet šobrīd vēl jūtos par sevi diezgan nepārliecināta.
— Kādi ir tavi plāni pēc vidusskolas absolvēšanas?
— Vēl neesmu izlēmusi, ko darīšu pēc vidusskolas beigšanas. Zinu tikai to, ka septembrī došos dzīvot uz Rīgu. Ļoti iespējams, ka mana izglītība turpināsies kultūras koledžā vai kādā augstskolā.
— Ko vērtīgu, tavuprāt, no šīs situācijas iegūs skolēni?
— Vērtīgu, jaunu un nebijušu pieredzi un atmiņas, par kurām pēc gadiem varēsim stāstīt saviem bērniem, jo, piedzīvot ko šādu, ir bijis patiešām interesants izaicinājums.

Nikola Mūrniece
Talsos