Vecmamma, kura gudrāka par datoru

Personības

Jā, tāda ir mūsu laikraksta lasītāja Ilze Freiberga, kura ilgus gadus ir laidzeniece, un, kā smej pati, par Talsu novadu tālāk dzīvot arī nav nekad tikusi. Sazinoties, lai noskaidrotu, kad kundzei būtu ērts laiks telefonintervijai, viņa teic, ka neko dižu jau nav izdarījusi, lai par viņu rakstītu. Tomēr bija klusa nojauta, ka Ilzei, kura ir mamma, vecmāmiņa un vecvecmamma, noteikti būs ko pastāstīt arī pārējiem lasītājiem. Un patiešām nekļūdījos.
Norunātajā laikā piezvanot, Ilzes kundze, ko sarunas laikā pilnīgi dabīgi sanāca saukt vienkārši par omi, teicās, ka tikko nolikusi telefonu un planšetdatoru un devusies virtuves virzienā. Tā kā visbiežāk pierasts, ka seniori, kas sasnieguši 70 gadu robežu, ar modernajām tehnoloģijām ir uz «jūs», nevarēju nepajautāt, vai viņa labi prot darboties ar viedierīcēm. Ome smejoties atbildēja, ka neesot nekādu problēmu. Esot arī dators un internetu viņa pārzinot labi, jo bijis labs skolotājs — mazdēls Artis. Ilze restartē datoru, uzstāda atjauninājumus, un tā neesot nekāda problēma. Pa internetu dzīvo kā zivs ūdenī. «Es pati darbojos un visu saprotu, retu reizi sanāk ko nolaist greizi, tagad tieši tā sanācis, un dators mazliet nojucis,» smej Ilze, piebilstot, ka pirms dažiem gadiem mazdēls ar lepnumu teicis, ka viņa ome savos gados ar datoru darbojas kā lielā. «Mazdēls mani arī ievadīja datora pasaulē. Arī televizors man ir tāds, ka ir iespējas programmas patīt atpakaļ, un es protu ar to darboties un nav jāsauc neviens palīgā. Tāpat dēls man ir tehniskas dabas, tā ka man netrūkst, kas vajadzības gadījumā palīdz un apmāca,» atklāj Ilze.
Darba grāmatiņa jau no 15 gadu vecuma
Kundze turpina, ka visu dzīvi sanācis būt darbarūķim. Gari 27 gadi nostrādāti Talsu gaļas kombinātā, kur darbojusies pat pēc tam, kad aizgājusi pensijā, jo nemācējusi palikt mierā. 1999. gadā pārcēlusies un dzīvi Laidzē, bet līdz tam dzīvojusi «Dravniekos», vīra tēva mājās. Dzimtā puse gan esot Mērsragciems. Tēvs aizgājis mūžībā, kad Ilze bijusi vien 4. klases skolniece, bet mammas mūžs aprāvies, kad meitai bijuši 20 gadi. «Tēva man vairs nebija, bet mammai bija cits dzīvesbiedrs, ko saucu par onkuli. Vienu rītu es dzirdēju, ka onkulis mammai saka: tas meitēns neko nepelna, un mums viņa jāuztur… Tad braucu ar brētliņu spaiņiem no Upesgrīvas uz Vandzeni un pa miestiem pārdevu zivis. Man bija 16 gadi. Galu galā ar to vien, kas mugurā, paņemot vēl somiņu un plašķīti, atnācu uz Talsiem un staigāju no mājas uz māju, jo nebija ne kur dzīvot, ne ko ēst, tāpat arī nebija, kur strādāt. Apstaigāju visas malas un dabūju arī pagulēt uz ielas, kamēr kaut ko atradu,» ar savu drosmīgo pusaudžu gadu apņemšanos dalās Ilze. Talsos, Gravas ielā, bijis pufaiku cehs, kurā šūti arī vīriešu krekli. Aizejot tur un meklējot darbu, Ilze lielā pazemībā nometusies ceļos priekšnieka priekšā un lūgusi darbu, jo bijis izmisums. Viņš atbildējis vārdus, kas atmiņā no jaunības gadiem palikuši vēl šodien: «Zaļš vēl ir, zaļš vēl ir, bet, ja grib strādāt, lai nāk!» Tā cehā nostrādāti 12 gadi un dabūts tajā laikā pagodinošais ordenis par ilggadēju, uzticamu darbu, tādēļ Ilzes vārds bijis arī Talsos pie kultūras nama goda dēļa.
Pieredze darbā, strādājot attālināti, vairāk nekā pirms pusgadsimta
18 gadu vecumā Ilze apprecējusies, par ko pieminēts 1961. gada avīzē, kas kundzei vēl saglabājusies. Viņai vienā dienā bijušas gan kāzas, gan pilngadības svētki, kas svinēti vecajā tehnikumā, proti, barona muižā. Pikmeistara kungs ar kundzi bijuši ievedēji. Laulība diemžēl nebijusi laimīga un izjukusi, bet Ilze tad jau bijusi divu meitu mamma. «Es jau no bērnu dienām šuvu. Man mamma arī kādreiz šuva. Kad gāju skolā, šuvu citām kleitas. Kad strādāju par šuvēju, man piedzima pirmā meitiņa, un man nebija neviena, kas palīdzētu ar bērna pieskatīšanu, bet vajadzēja strādāt. Un ceha vadītājs, redzot, ka esmu laba darbiniece, bija tik pretimnākošs, ka biju pirmais strādnieks Talsos, kas ņēma uz mājām darbu. (Smejas.) Man šujmašīnu iedeva uz mājām. Tā man mājās ir joprojām. Paliks meitai mantojumā. (Smejas.) Meita Anita arī šuj, ja ir vajadzība. Es šuvu arī citiem. Pēc šķiršanās no vīra aizgāju strādāt uz adītavu. Pēc laika man izveidojās jaunas attiecības, un piedzima dēliņš, kad atkal nevarēju strādāt darbavietā. Bet sanāca tā, ka man vēlreiz atļāva strādāt mājās. Es gandrīz vienmēr esmu strādājusi divos darbos vienlaikus. Kombinātā līdz pusdienas laikam izmazgāju veļu, bet tad braucu uz pastu. No Talsiem līdz «Dravniekiem» un apkārtnē nesu vēl avīzes un vēstules. Un bija tā, ka, atnesot tās mājās, mani trīs bērni devās katrs uz savu debespusi, apstaigājot pastkastītes. Bērni arī daudz strādāja. Bija gan lopi, gan ravēšana, un darbu nekad netrūka,» savas ģimenes pieredzē ļauj ielūkoties IIze Freiberga.
Vienmēr kāds sargājis un izvedis cauri grūtībām
«Es paskatos uz savu dzīvi atpakaļ, un man liekas, ka vienmēr no problēmām esmu kā izpeldējusi pa ūdeni. Kāds vienmēr mani ir sargājis. Visai manai dzīvei bijusi pāri Dieva roka. Kad piedzimu, dzīvoju netālu no Sārāju purva. Pie Stabuļu kapiem. Mācījos Nogales skolā, ko tagad sauc par pili. Es tagad domāju par to, kā man nekad nekas nenotika? Tajos laikos jau mantas arī nebija. Rotaļlietas bija čiekuriņi, stiebriņi, kociņi. Kad man bija garlaicīgi, jau no mazām bērnu dienām, kad vēl skolā pat negāju, kamēr vecāki bija darbā, devos uz lielo purvu. Biju salasījusi dzērvenes, pa mežiem savukārt sēnes. Ne man bija bail, ne kādreiz apmaldījos. Toreiz purvs bija brīvi pieejams. Ja padomā, kur ir lielais Sārāju purvs! Uz Nogales lielajiem melleņu mežiem arī gāju, kas bija četrus kilometrus no manām mājām. Es vēl skolā negāju, kad gatavoju vecākiem vakariņas. Toreiz bija citādāki laiki. Bija jāstrādā. Uz skolu arī bija jāiet četrus kilometrus — no rīta prom un vakarā atpakaļ. Kad bija liels sniegs, tad palikām internātā. Mammai mēs bijām divas meitas. Es vienmēr, kad par to domāju, saprotu, ka esmu kritusi, bet vienmēr izķepurojusies un vienmēr tikusi ārā. Saki vēl, ka Dieva nav? Dievs ir! To es teikšu vienmēr!» ir pārliecināta Freibergas kundze.
Baltkrieves un poļa ģimenē piedzimusi latviete
Ilze dzimusi 1943. gadā. Pirms tam Latvijā tika ievesti poļu viesstrādnieki. «Arī manu tēvu un māti atveda. Es esmu poliete, bet dzimusi latviete, un mana dzimtene ir Latvija. Man citas dzimtenes nav. Māte man ir baltkrieviete, bet tēvs polis, bet viņiem piedzima divas meitas latvietes. Vecāki savā starpā runāja interesanti. Viņi runāja savā valodā. Vairāk vilka uz krievisko, bet daudz bija baltkrievu vārdu. Es skolā sākumā putrojos, jo krievu valodai cauri juka baltkrievu valodas vārdi. Skolā krievu valodā biju teicamniece. Nogales skolā biju vienīgā ārzemniece, kas nebija latviete. Es neteikšu, ka biju atstumta. Uzvārds man bija Roško. Kad padomāju, saprotu, cik ļoti ir mainījušies laiki. Kad gāju Nogales skolā, iesākuma gados tur nebija elektrības — mācījāmies pie svecītēm un lampiņām. Skolu beidzu 1957. gadā. Eksāmenu laikā no rīta saimniekam izslaucu govi, visu sadarīju, tad gāju uz skolu. Tagad, kad atceros, saprotu, ka bijis smags laiks, bet tad man tā nelikās. Nebija viegli, bet tagad to visu atceros ar smaidu,» senajās bērnības atmiņās dalās Ilze. Viņa piebilst, ka kaimiņi katru mēnesi kaut kur devās ar zirgu. Tas viņu ļoti ieinteresējis. Izrādās, viņi brauca uz baznīcu. «Kam bija ritenis, tas bija bagāts. Vienam kārtīgam bagātniekam gan bija mašīna, mazais moskvičš, tas bija izņēmums. Kad jau bija ritenis, tad varēja būt lepns. (Smejas.) Un mums tas bija. Ar riteni, kad nebija sniega, braucu uz skolu. Runājot par tiem kaimiņiem, viņi brauca uz Dārtas baznīcu un mani sāka ņemt līdzi. Tas mani tik ļoti interesēja! Biju pavisam maza. Tad atceros arī mašīnballes, kad zirgi vilka pļaujmašīnas, sievas sēja kūliņus, bet bērni ar basām kājām pa rugājiem pērās. Mašīnballes bija tad, kad mašīnas brauca no mājas uz mājām un kūla laukus. Tās pašas talkas vien tās mašīnballes bija. Tāpat damps brauca pa priekšu un vilka kuļmašīnu. Kuļmašīnas vecās bildēs tikai var redzēt. Arī bērniem bija, ko darīt. Tie gaidīja pelavmaišus, ko mūsdienās vairs piedzīvot nevar… Tās ir bērnības atmiņas,» ar prieku dalās I. Freiberga. Viņa nenoliedz, ka mūsdienās viss ir izmainījies. Mazmazdēls Emīls uzdodot jautājumus, un viņu interesē vecomes senie laiki, bet Ilzes kundzei savukārt patīk atcerēties savus bērnības un jaunības gadus. «Lepojos ar saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Visi ir izdarīgi un strādīgi. Man ir četri mazbērni un astoņi mazmazbērni. Sazvanos arī ar mazbērniem ārzemēs vismaz reizi nedēļā, un mums ir labs kontakts. Patīkami ir, kad mazbērns uzraksta, ka labi, ka viņam ir tāda ome… Man patīk mūsdienu bērni. Mazmazdēliņš Emīls ir gudrāks par mani un manām planšetēm. (Smejas.) Es agrāk mācīju viņus, tagad mācos no viņiem. Redzēju tādu līkni, kurā attēlots, kā kalnā kāpj lielais cilvēks pa priekšu, bet mazais bērns seko. Kad tie uzkāpuši augšā, tad jākāpj lejā, bet tad bērns iet pa priekšu, bet vecais cilvēks iet no muguras. Tā tas ir arī manā dzīvē,» prieku neslēpj Ilzes kundze.
Čaklam cilvēkam darbs vienmēr atradīsies
Omes sirdslieta vienmēr bijušas puķes. Lodžija vienmēr ziedējusi un istaba tāpat. Puķes iemīļotas jau no mazām dienām, kad tās nestas pat no meža un stādītas pie loga. Ilzei visu mūžu puķes visur sekojušas, un, kā smej viņa pati, — kur viņa, tur arī ziedi. Tagad, kad ome vairs nestrādā un ir brīvais laiks, daudz uzmanības tiek veltītas istabas augiem, lokiem, rukolai. Saaugušos lokus nemaz visus nevarot apēst. Dīkā sēdēšana neesot pat vienistabas dzīvoklī, jo darbīgais cilvēks nekad nesēdēs, rokas uz ceļiem sakrustojis. «Es «Līčos» pat pirku māju bez naudas. Izaudzināju teļu un pārdevu to, tad atdevu naudu par māju. Strādāju dzelzceļa būdiņā un adīju jakas. No bērnu dienām, kad man nebija ko darīt, gāju ravēt un plūkt govīm zāli. Gāju uz Valdemārpils tirgu pārdot sviestu. Man nebija bail no suņiem. Nebaidos arī tagad. Nekad nesēdēju un negaidīju, kad kāds ko izdarīs, bet darīju pati. Kad nebija vīrieša rokas, nesu 30 maisus, kur katrs svēra 70 kilogramu. Aiznesu uz klēti, un nebija nekādu problēmu. Tāpat zārdus krāvām — pagāja 20 minūtes, kad tas bija gatavs. Tagad gan es balstos uz štokiem, bet, ja man to nebūtu, es mājās ne mirkli nesēdētu, būtu jau pasaulē. (Smejas.) Ietu pie zemniekiem un palīdzētu. Zemnieks pabaros un kādu eiriņu ar iedos. Bet es nesaprotu to, kā cilvēki izlepuši un gaida nez ko. Es visprastāko darbu varu darīt,» neslēpj darbīgā kundze.
Ome vienmēr uz «riteņiem»
Kā pastāsta Ilze, autovadītāja tiesības viņai esot jau 57 gadus. «Tagad tā gan nelaižu pa dižpilsētām, bet, kad biju jaunāka un bija saimniecība, braucu uz Ventspils, Majoru, Bulduru tirgiem, kur vedu savu preci: sīpolus, mellenes, krējumu, sviestu, biezpienu, skābētus kāpostus. Visu, ko laukos varēja sadabūt. Cilvēki pirka, un tirgoties braucu viena. Kad padomāju, paliek bail, kur tik nepēros! (Smejas.) Nekur es nepazudu. Arī tagad iesēžos mašīnā un aizbraucu kaut kur, lai izkustētos. Cik mašīnas nav nomainījušās! Kā saka mazbērni: «Ome bez «riteņiem» nevar,» savas dzīves zibšņos dalās Ilze Freiberga, ko nevar sirsnīgi nenosaukt par omi.