Tēva padoms

Viedokļi

Dažkārt sabiedrībā lieto izteicienu «vecos cilvēkus vest ragaviņās uz mežu», ar to domājot nevērīgu attieksmi pret senioriem. Doma aizgūta latviešu tautas pasakā «Tēva padoms».
Reiz bija bada laiki, karalis pavēlēja uz mežu aizvest un tur atstāt vecos cilvēkus. Kāds dēls tēvu nomiršanai aizvilka ragaviņās, bet tās neatstāt atgādināja viņa mazais dēlēns. Ar ko gan viņš savu tēvu pēc gadiem vilkšot uz mežu? Vīrietis pārdomāja, tēvu atveda mājās, slepus baroja. Kad pienāca vēl niknāki bada laiki, tieši tēvs ar gadiem krāto pieredzi ieteica noņemt jumta salmus, ko vēlreiz izkuļot varēja iegūt iepriekš palikušos graudus un pagatavot maizi. Kad karalis uzzināja glābjošo padomu, viņš turpmāk aizliedza vecos cilvēkus vest uz mežu.
Paaudžu saikne joprojām nepieciešama katrā ģimenē un arī plašākā sabiedrībā. Nē, nav jau vajadzīgs visās lietās padomu jautāt vecvecākiem vai pieredzējušākiem kolēģiem, bet pa laikam ieklausīties derētu. Ar vēstures pētītājas pieredzi apgalvoju — vide mainās, gadaskaitļi pieaug, bet cilvēku attiecības atkārtojas no gada gadā, no ģimenes ģimenē. Gadu desmitu seni praktiskie padomi mūsdienās var noderēt, bet dzīvesgudrību sniegt spēj tikai pieredzējis cilvēks. Nesavtīgi to dara tikai vistuvākie. Budisma mācībā ir stāsts par laimes formulu, ko mūkam kāds lūdza uzrakstīt. Vārdi «Tēvs mirs, dēls mirs, mazdēls mirs» saņēmējā izraisīja neizpratni. Rakstītājam nācies skaidrot, ka labklājības pamatā ir nevis pats fakts, bet lietu kārtība, lai mazdēls nemirtu pirms tēva.
Darba attiecībās jaunu cilvēku domāšanai, enerģijai ir milzu nozīme. Tomēr vadošajos amatos ar to vien par maz. Jaunieši bieži vien sūdzas par darba piedāvājumos prasīto pieredzi. Cik gan lielu darba vietu tabuliņu var uzrādīt divdesmitgadnieks? Jāatzīst gan, ka sabiedrībā, kur ar Līgo laika pļavas kuplumu saziedējis un sazēlis jaunības un fiziskā spēka kults, pārdesmit gadu darba pieredze nebūt vairs nav priekšrocība, pat otrādi. Amata iegūšanas iespēju par daudziem procentpunktiem palielina ne tikai «pareizā izglītība», bet arī «pareizā radniecība» un «pareizā partijas piederība». Joprojām darbojas «šoferu dēlu» (izteiciens radās, kad 2009. gadā satiksmes ministrs A. Šlesers augsti atalgotā amatā iecēla sava šofera mazpieredzējušo dēlu) un «sētnieku meitu» princips.
Veiksmīgi privātuzņēmēji nesteidzas vadības grožus nodot savām atvasēm, bet liek viņiem uzņēmumu iepazīt no paša zemākā amata: kurjers, strādnieks ražošanas līnijā, darbinieks reklāmas daļā — un tā līdz augstākajam. Bet valsts sektorā taču ar savu maku nav jāatbild par šķību rezultātu! Kāda vārgāka vadītāja autoritāti apdraudošajam speciālistam tiek radīta situācija atlūguma rakstīšanai. Vietā nāk jauns (ne tikai gados), enerģisks, varbūt ar «vadībzinību» diplomu. Negribu to noniecināt, bet ar tādiem pašiem panākumiem varētu izveidot «bērnu audzināšanas fakultāti», no diplomandiem gaidot perfektus un universālus audzināšanas speciālistus. Pārtrūkstot loģiskajai lietu kārtībai (arī pārāk ilga «aizsēdēšanās» amatā), apstājas attīstība. Šādas situācijas manītas gan mazākās iestādēs, gan augstākos «plauktos». Talsus pēdējos desmit un vairāk gados atstājuši diezgan daudzi «neērtie», kuri tagad veiksmīgi attīsta kaimiņu vai tālāku novadu dzīvi. Paaudžu maiņai jānotiek, tikai tai jābūt secīgai — ar pakāpenisku pieredzes nodošanu un pārņemšanu. Plašākas norises ietekmējoša amata vietā neder māceklis, kurš savas kļūdas un nezināšanu padarīs par sabiedrības kļūdām un problēmām.
Būtu jauki, ja katram mums būtu prātā mazais puisēns ar atgādinājumu: «Tēt, neatstāj ragaviņas, ar ko es tevi vedīšu uz mežu?»