«Mums pietrūkst patiesu dzīvesstāstu»

Personības

Viesnīcā «Rojas pērle» par ierastu notikumu kļuvuši sieviešu vakari, kuros daiļā dzimuma pārstāves stiprina un iedvesmo cita citu. Uz vienu no šādiem vakariem tika aicināta Gunita Lanka — četru bērnu mamma, kura kopā ar vīru vada vairākus uzņēmumus. Lai arī ārkārtas situācijas dēļ pasākums tika atcelts, izmantojām iespēju parunāt ar Gunitu personīgi. Viņa ar apbrīnojamu atklātību un degsmi runā par sievietēm tik nozīmīgo un reizē līdz galam neizprasto tēmu — laulība.
Sarunas sākumā Gunita atzina, ka viņai jau vairākus gadus ir sajūta, ka par laulību, sievas pienākumiem un ģimeni jārunā ļoti konkrēti. «Liekas, ka mēs par to runājam, bet tajā pašā laikā nerunājam. It kā ir, it kā nav. Vieglāk ir slēpties četrās sienās un nevienam neko nestāstīt, bet tad zūd priekšstats par reālo dzīvi. Viss tiek nopulēts, uzprišināts, un paliek tikai piepūderētie sociālo mediju kadri par to, ka visi ir laimīgi un smaidīgi. Mums pietrūkst patiesu dzīvesstāstu. Savās aprindās it kā runājam par sievu lietām, bet tajā pašā laikā aizbraucam mājās un nesaprotam, ko darīt tālāk. Tā tas var būt arī attiecībās ar bērniem. Ikvienam mājas iemītniekam jāsaprot, kā sadzīvot un pierīvēties pārējiem. Ir pat tāds teiciens — es esmu ļoti labs cilvēks līdz brīdim, kad pamostos. Guļot nevienam netraucēju, nevienam nekrītu uz nerviem, un neviens man nekrīt uz nerviem. Cilvēks pats ar sevi aprod, un viss ir labi līdz brīdim, kad pie apvāršņa parādās vēl kāds. Savā starpā rīvējoties, mēs kļūstam par nopulētiem oļiem. Man pašai dzīvē ir bijuši gadījumi, kad iekšējā āda tiek norīvēta un pēc tam sūrst, bet, kas attiecas uz ģimeni, pie pirmā čīkstiena, pīkstiena nedrīkst mest plinti krūmos un šķirties. Laulība ir kā sīpola mizas — tiklīdz no vienas kārtas tiki vaļā, nāk nākamā, līdz ar to laulībā nekad nav atslodzes. Nav tā — iepatikāmies, apprecējāmies, un ar to veco zeķi man visu laiku ir jādzīvo. Kopā ejot cauri dzīvei, otru cilvēku nevar tā vienkārši izlasīt, viņš visu laiku attīstās un mainās. Citreiz ir grūti, bet citreiz — forši,» atzīst Gunita.
Lai arī stiprā dzimuma pārstāvji par ģimeni un sievām sūdzas salīdzinoši retāk, šīs sūdzības iespējams apkopot trīs lielos blokos. «Mana paziņa, kura savulaik strādāja bārā, teica tā — ja vīrieši par kaut ko sūdzas, tad tās ir trīs lietas: numur viens — sieva par sevi nerūpējas, numur divi — sieva zāģē un numur trīs — sekss ir kā loterija — nekad nevar zināt, kāda loze tiks izvilkta, kaut arī intīmas attiecības ir daļa no laulības. Šīs sūdzības ir viņu sāpe — tās ir elementāras lietas, kurās mums nevajadzētu likt sprunguļus ritenī. Tas nav pareizi, ja vīrs nāk mājās no darba un pirms ieiešanas savā miera ostā viņam ir jāapstājas un jāieelpo — diez kā tur būs, būs laimīga vai sacepusies? Tā ir mūsu atbildība. Ja laulībā kaut kas jau ir sabrucis vai nestrādā, ir jāmeklē palīdzība un jādomā, kā to visu salikt vietā. Šāda veida sarunas ir domātas sievietēm, kurām rūp laulībā notiekošais. Šaubos, vai kāda apzināti grib izdarīt vīram ļaunu. Ja tā ir, tad noteikti jāiet pie ārsta, jo tādai laulībai nebūs garš mūžs, bet var gadīties arī tā, ka sieva nezinot dara vīram pāri.
Vai nu sāp, vai nu ļoti sāp
Es neiestājos par idealizētu dzīvi, bet ir lietas, kuras mēs varam izvēlēties darīt vai nedarīt. Viena no tādām lietām ir zāģēšana. Mana draudzene atzina — kāda tur zāģētāja, es esmu īsta gatera priekšniece! Bieži vien gadās tā, ka tuvākie cilvēki tiek sazāģēti visvairāk. Tad, kad mēs esam cilvēkos, mēs savācamies vairāk nekā savās mājās, bet kāda māka ir būt superīgam uz divām stundām? Tuvākie redz vislabāk, tāpēc ir svarīgi, ko par mums saka bērni un vīrs. Ir patīkami saņemt labus vārdus, un tā ir liela svētība, ja labie vārdi vispirms nāk no ģimenes. 25 procentiem cilvēku tu nepatīc un nekad nepatiksi, tu vari izstiepties, bet tas neko nemainīs. 25 procentiem cilvēku tu nepatīc, bet viņus var pārliecināt, ka tu patiesībā esi foršs. 25 procentiem tu patīc, bet arī viņus var pārliecināt par pretējo, un tad ir 25 procenti — omes un tuvākie līdzjutēji, kuri tevi mīl un kuriem tu esi ielikts sirdī. Mācība ir tāda — liecies mierā par tiem 25 procentiem, kuriem tu nepatīc un nekad nepatiksi! Tā vietā rūpējies par tiem, kuri tevi mīl. Domā par to, kā tu vari investēt attiecībās, nevis pārdzīvo par negatīvo komentāru facebook no kāda, kuram tu nepatīc un kurš tevi pat nepazīst!
Bez zāģēšanas un gatera vadīšanas mūs, sievas, vajadzētu atlaist no darba arī snaiperēšanā. Mēs šaujam ar saviem komentāriem un replikām un ļoti bieži sašaujam otra cilvēka iniciatīvu. Ja vīrs izrāda iniciatīvu un izdomā nomazgāt traukus, mēs nostājamies aiz pleca — vispār tev vajadzētu vairāk ar švammīti paberzēt! Neviens no zāģēšanas nav palicis veselāks, visi zina, ka ar zāģi ir tā — vai nu sāp, vai nu ļoti sāp. Viens, ar ko var zāģēt, ir vārdi, bet otrs — attieksme. Citreiz sieva var nepateikt nevienu vārdu, bet ar acīm tā nozāģēt, ka vīrs tuvumā negrib nākt. Tad mēs brīnāmies, ka viņi 23 stundas diennaktī pavada darbā. Tas nenozīmē, ka sievai ir tikai saldi jāsvilpo. Savu viedokli un iebildumus var paust arī gudri. Nereti mēs radām nedrošu vidi un iemācām saviem ģimenes locekļiem ar mums nerunāt godīgi. Ja vīrs jutīs, ka pēc tam būs aukstais karš tikai tāpēc, ka viņš atļāvās pateikt patiesību, mēs patiesību nekad nesagaidīsim.»
Neizžmiegt pēdējo sulu
Neskatoties uz to, ka sieviešu un vīriešu bioloģiskās vajadzības atšķiras, par nozīmīgu laulības sastāvdaļu Gunita sauc intīmās attiecības. «Kad biju maza, es par seksu neko daudz nezināju, un man likās tā — kad izaugšu liela un apprecēšos, kāzu dienā man mugurā būs kopējais peldkostīms, lai vīrs man nevar tikt klāt (smejas). Paldies Dievam, augot mana izpratne mainījās. Runājot par seksu, domāju intīmas attiecības laulāto starpā. Ir atšķirība starp vienkāršu kopā būšanu un laulību. Sekss laulības ietvaros ir laba, droša un svētīta lieta. Man žēl, ka bieži vien tā tiek sagrozīta un līdzi nāk stereotips, ka tas ir kaut kas slikts. Mums, sievām, ļoti bieži gribas darīt to, kas ir pareizi, bet ko tad, ja tas «pareizi» ir uzbūvēts vai iebarots nepareizi? Vīrietim sekss ir fizioloģiska vajadzība lielākā mērā nekā sievietei, bet, ja sievai ir iestāstīts, ka sekss ir vīra problēma, viņa skatās uz to kā slimību. Sekss laulībā ir svētīts — es būtu priecīga, ja man to kāds būtu pateicis ātrāk. Ja šī joma ir viena no laulības sastāvdaļām, jautājums ir vienkāršs — cik aizraujoša tā ir un vai tev pašai ir interesanti?
Vēl viens jautājums, ko varam sev uzdot, ir — vai es kā sieva par sevi rūpējos? Šis laikmets ir pilns ar nogurušām, pārgurušām mammām un sievietēm. No iekšējā un ārējā skaistuma nekas daudz nav palicis. Vienai otrai varbūt liekas — es par sevi rūpējos, nadziņi ir uzkrāsoti, matiņi arī sakopti, bet vīrs varbūt pateiks pretējo. Tu esi izglābusi pusi pasaules, atnāc mājās pārgurusi un savam vīram esi vien sievas pārpalikums. Viņš būtu laimīgs, ja varētu tevi no tā pasargāt. Ļoti bieži vīra dusmas ir reakcija uz nespēju pasargāt pašam savu sievu. Ja sieva satiekas ar draudzeni un pēc tam, atnākot mājās, nav savā ādā, vīrs reaģē. Ja viņš redz, ka ir lietas, cilvēki vai vietas, kas tevi padara nelaimīgu, viņš pret tām sacelsies un izrādīs pretestību. Rūpes par sevi nav tikai kopti mati un krāsoti nadziņi, tas ir arī iekšējais cilvēks. Tas ir mans uzdevums — parūpēties par sevi un neizžmiegt pēdējo sulu. Protams, ir arī otrs grāvis. Ja cilvēks dzīvo ar domu — ka tikai es iekšēji esmu skaists, tas nenozīmē, ka viņš var staigāt nemazgātiem matiem, sasvīdušām padusēm un trīs dienas no pidžamas neizkāpt. Es saprotu, no kurienes nāk šī doma, bet, no otras puses, iekšējais cilvēks rūpējas arī par ārējo. Mums ar vīru, 24 gadus darbojoties biznesā, ir liela pieredze kolektīva veidošanā un mums ir nācies pieņemt darbā simtiem cilvēku. Pirmais priekšstats vienmēr ir saistīts ar to, kā cilvēks ir sakopis savu ārieni. Ja tu nevari parūpēties par sevi, kā tev var uzticēt darbiniekus? Ģimenē ir tas pats. Ja tev nevar uzticēt pašam sevi, kā tu parūpēsies par ģimeni?
Kāda sieva es gribu būt?
Runājot par atpūtu, es to dabūju mācīties ļoti smagā veidā. Mums no četriem bērniem pirmie trīs piedzima kā pēc grāmatas, bet ceturtais dzima diezgan smagi. Četrus mēnešus dabūju nekustīgi gulēt uz gultas. Mans vīrs vienā dienā pārvērtās gan par tēti un mammu, gan sanitāru, uzņēmēju un ģimenes apgādnieku. Izgājām cauri fiziski grūtam posmam — pēc tik lieliem asins zudumiem un stresa no manis nekas daudz kā no sievietes nebija palicis pāri. Biju fiziski nogurusi, jau tā nemācēju par sevi pietiekami parūpēties un turklāt man ļoti patika darīt lietas pašai. Man likās — kamēr es otram parādīšu, sen jau būšu izdarījusi pati! Kāds bija rezultāts? Es atkal biju nogurusi. Vēl viens niķis man bija tāds, ka darīju vairākas lietas paralēli. Cik ilgi tas tā var vilkties? Uzdevu sev jautājumu — kāda sieva es gribu būt? Tāpat kā mēs negribam, lai vīrs visu savu enerģiju iztērē darbā un, mājās pārnākot, sēž pie ekrāna kā klusējoša ēna, tāpat mums jārūpējas, lai ikdienas darbos (un tie būs vienmēr) mēs neesam sievas pārpalikums vīram un mammas pārpalikums bērniem. Man pašai bija jāatbild uz jautājumu — kas man palīdz atpūsties fiziski, emocionāli, mentāli un garīgi? Sarunas ar vīru bija tās, kas man lika apdomāties. Tam bija viena ļoti konkrēta sakne — man bija bail no cilvēku negatīvās reakcijas. Kad es līdz tai aizkārpījos, man bija daudz vieglāk pateikt «nē». Ielauzu ieradumu kaklu uz otru pusi un domāju, kā varu veltīt vairāk laika sev, vīram un ģimenei.
Ieraudzīju bausli «mīli savu tuvāko kā sevi pašu» citā gaismā. Ja tu nemāki parūpēties par sevi, tu netiksi tālāk par savu degungalu un nevarēsi parūpēties arī par savu ģimeni. Tas ir ne tikai patīkami un vajadzīgi, tas ir primāri. Pateikt «nē» ir daudz grūtāk nekā pateikt «jā»,» atzīst Gunita.