Ar dullumu un vēlmi pēc izaicinājumiem

Personības

Pirms Ugunsdzēsēju un glābēju dienas un Latvijas ugunsdzēsības 155. gadadienas, kas bija 17. maijā, tikāmies ar seržantu Verneru Rozenbergu, VUGD Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas ugunsdzēsēju glābēju (autovadītāju). «Tas ir sirdsdarbs, un drusciņ bez dulluma šo darbu nevar veikt. Iekšēji vajag būt vēlmei, adrenalīna prasībai, vajadzībai iet otram palīgā,» pēc 24 dienestā pavadītiem gadiem saka pastendnieks.
— Vai 17. maija, Ugunsdzēsēju un glābēju dienas, priekšvakarā jums ir svētku izjūtas?
— Katru gadu ir šie svētki, un ir svētku izjūta. Parasti ir vadības svinīgā uzruna, rīkojam kopā sanākšanu, reizēm puiši vieni paši, reizēm ar ģimenēm, pie klātiem galdiem, ar dejām, tā, lai kārtīgi svētki. Šogad, ņemot vērā ārkārtējo situāciju, gan lielu pasākumu nebūs.
Šajā dienestā strādāju 24 gadus, Talsu rajonā esmu strādājis pilnīgi visos depo: Dundagas vecajā depo 1995. gadā sāku dienestu, pārcēlāmies uz jauno depo, tad mani pārcēla uz Stendi, uz Sabiles depo, pēc tam uz Roju, Talsos strādāju četrus gadus. Esmu pastendnieks.
— Kā jūs nokļuvāt šajā dienestā?
— Stāstam ir liela vēsture. Pirms daudziem gadiem Ilmārs Deksnis (tagad — Talsu novada pašvaldības policijas inspektors — M. B.) savāca sētas puikas un deva iespēju paskriet ar ugunsdzēsēju šļūtenēm. Aizveda mūs uz brīvprātīgo ugunsdzēsēju mačiem; Talsos pretī tirgus laukumam bija futbola laukums, tur notika spēles. Pēc tam bija tehnikuma laiks un darbs. Tad, kad sākās juku laiki 90. gados, strādāju Lauktehnikā, tur sākās grūta situācija, un 1995. gadā aizgāju prom no šā darba. Bija iespēja strādāt ugunsdzēsējos. Dundagas postenī sāku strādāt par maiņas priekšnieku, tas bija īss brīdis, ātri vajadzēja šoferi, turpmākos gadus ieņēmu šo amatu. Tas ilga deviņus gadus, tad mani pārcēla uz Stendi par maiņas priekšnieku, apguvu glābšanas darbu vadītāja zinības, laivu operatora vadības prasmes, izgāju autokāpņu apmācības. Pa šiem gadiem sakrājušies ļoti daudz izglītības papīru, līdz ar to esmu ieguvis ļoti daudz zināšanu.
— Kas jūs saista šajā darbā?
— Tas ir sirdsdarbs, un drusciņ bez dulluma šo darbu nevar veikt. Iekšēji vajag būt vēlmei, adrenalīna prasībai, vajadzībai iet otram palīgā. Uguns mani fascinē. Tā kā uguns kaut kur plosās, tā mēs plosāmies, lai ar to tiktu galā.
— Ko šis darbs prasa no jums?
— Sirmu galvu. (Smejas.) Spēku, tā ir milzīga atbildība, tagad nāk jaunā tehnika, kas ir salīdzinoši dārga, tai ir mainījusies visa vadības sistēma, ir cita gaita. Nepārtraukti ir jāpielāgojas. Patīkami, ka visu laiku var kaut ko jaunu apgūt, uzzināt.
— Kādas ir bijušas nopietnākās situācijas?
— Joprojām acīs stāv notikums 90. gadu beigās, kad dega Dundagas slimnīca, tas manā praksē bija viens no lielākajiem ugunsgrēkiem — fiziski un psiholoģiski smagākais. Toreiz bojā aizgāja vada komandieris. Veicot jumta laušanas darbus, gāzās jumta konstrukcija, un notika nelaimes gadījums. Visiem bija ļoti smagi. Pacientus izdevās evakuēt, veiksmīgi izvedām ārā. Visi ugunsgrēki ir smagi. Ja pārvar pirmās desmit minūtes, kas ir fiziski smagākais brīdis, kad tiek vilktas šļūtenes, veikti pirmie glābšanas darbi, iets ugunsgrēkā ar elpošanas aparātiem, — tas patērē 100 procentu enerģijas. Es kā šoferis piedalos visos darbos, esmu kā universālais kareivis. Varu darīt pilnīgi visus darbus.
— Kā psiholoģiski tiekat galā ar situācijām pēc darba bīstamos apstākļos?
— Pēc Dundagas slimnīcas degšanas savā starpā daudz sarunājāmies, arī pēc Talsu traģēdijas (1997. gada 28. jūnijā Talsos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta svētku laikā 19 metru augstumā, lūstot un krītot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni — M. B.), visi tur klāt bijām, veicām glābšanas darbus, transportējām cietušos. Bija pārdzīvojumi. Lēnām tam tikām pāri. Tas ir liela laika jautājums.
— Kā ģimene skatās uz jūsu darbu?
— Ļoti pozitīvi, viņi atbalsta. Ģimene mani atbalsta darbā, es viņus — finansiāli. Ar šo darbu vien ģimeni nav iespējams uzturēt, tāpēc vajag to dullumu darīt šo darbu, bet brīvajās dienās gandrīz visi piestrādājam citā vietā. Otrajā darbā strādāju Kuldīgā, SIA «MKM mežs», remontēju kravas automobiļus. Paralēli esmu strādājis dažādos kravas automobiļu servisos.
— Vai Talsos pēdējā laikā ir bijuši lieli ugunsgrēki?
— Jā. 30. decembrī tepat netālu, Aspazijas ielā, dega saimniecības ēka. Smagi strādājām. Apmēram stundu iznāca nostrādāt ar elpošanas aparātiem, savos gados varēju to izdarīt, izturēju. Pēc pāris maiņām bija izsaukums uz Raiņa ielu, kur dega māja. Pieteica kā dārza mājiņu, aizbraucām, bet otrā pusē dzīvojamā māja. Uguns virzījās pa mājas piebūvi, pa malkas šķūni, un iet jumtā augšā. To brīdi noķert, dabūt uguni savaldīt, kas iet jumtā augšā! Daļa ugunsdzēsēju dzēsa zem manis, paši stāvējām uz ne visai stabilām konstrukcijām un ķērām to māju. Viss izdevās veiksmīgi. Pašiem arī bija gandarījuma izjūta.
— Kāda ir apkārtējo cilvēku attieksme pret jūsu darbu?
— Attieksme ir dalīta. Ir cilvēki, kuri pasaka «paldies!», «viss kārtībā, malači», «labi pastrādājāt», tajā pašā laikā ir arī citādi izteikumi — «kāpēc jūs tik ilgi braucāt?», «kāpēc jums tik maz ūdens?». Cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka mazajā cisternā ūdens ir trim, četrām, piecām minūtēm. Tehniskais nodrošinājums ir atbilstošs, mums ir septiņtonnīga mašīna. Ar to ir grūtāk iebraukt konkrētajā adresē, tā ir manevrēt mazspējīgāka. Ar mazo automašīnu vieglāk piebraukt, bet lielajā ietilpst vairāk ūdens. Nevar aizbraukt un cerēt, ka ūdens pietiks visam ugunsgrēka laikam, ja vēl ugunsgrēks ir četras piecas stundas, bet cisternu izlejam dažās minūtēs. Meklējam tuvākās ūdens ņemšanas vietas — dīķus, pilsētās — hidrantus, cenšamies izmantot visu, ko varam. Mašīnām ir motorsūkņi. Nepieciešamības gadījumā tiek sauktas palīgā mašīnas no citiem posteņiem, bet attālumi ir lieli. Roja ir ap 30 kilometru, Dundaga — ap 30 kilometru, Sabile — tuvāk. Pirmais brīdis ir kaut kā jānotur, kamēr atnāk palīdzība. Pilsētā ir ūdens, bet ir lauku rajoni bez ūdens, mazūdens rajoni, tur ir grūti.
— Cilvēki šodien ir kļuvuši izglītotāki par situācijām, kā reaģēt ugunsgrēka gadījumā?
— Jā, ir. Daudzi cilvēki pašlaik jautā par dūmu detektoriem, to uzstādīšanu. Vēršas pie mums kā pie profesionāļiem jautājumā, kurā vietā labāk tos uzstādīt. Manā skatījumā, detektors ir ļoti laba manta. Mīnuss ir, ka tie ne vienmēr regulāri tiek pārbaudīti, tas jādara reizi gadā vai pusgadā, instrukcijā jāskatās, jānomaina baterijas. Ja tās nenomaina, detektors signalizē. Kaimiņš dzird, ka signalizē, izsauc ugunsdzēsējus, un mums nāksies atlauzt durvis, ja neviena nebūs mājās.
— Jūs arī pats skatāties filmas par ugunsdzēsējiem glābējiem? Mūsu kā skatītāju iegūtais priekšstats atšķiras no reālās situācijas?
— Nervi netur skatīties šīs filmas. Reizēm paskatos, bet tā nav reālā darba vide. Tas ir domāts skatītājiem. Reālajā situācijā tu ej ugunī iekšā, redzamība ir vienāda ar nulli. Viss notiek uz tausti. Kamēr telpas nav izvēdinātas, tikmēr sadūmojums ir ļoti liels, paelpot ilgi nevar. Televīzijā rāda, ka iziet ārā un nāk iekšā, caur sienām kaut kur skrien — no profesionālā viedokļa tās ir absolūtas muļķības. Tās filmas nav man domātas.
— Kā tagad ir ar kūlas ugunsgrēkiem?
— Lauku platības visapkārt ir apstrādātas, nav vairs 90. gadi, kad visapkārt bija kūla. Salīdzinoši tagad ir ļoti maz kūlas ugunsgrēku. Tas ir pozitīvi.
Katru gadu mums ir bijušas dežūrmaiņas, kas no rīta iekāpj mašīnā un vakarā izkāpj, 13 ugunsgrēku dienā. Dežūrmaiņā esam seši darbinieki un kopā esam četras dežūrmaiņas.
— Vai aiziešana no šā darba ir grūta?
— Tūlīt man būs 50 gadi, šīs man ir pēdējās 13 maiņas. Aiziešana no darba nav gluži ar asarām acīs, bet noteikti būs vēlēšanās atgriezties, droši vien nākšu pie puišiem aprunāties. Šis darbs ir pie sirds, pie tā arī vilks. No otras puses, jāiet, iespēja jādod jaunajiem. Lai nāk un lai strādā.
— Kādi ir šie jaunieši, kas atnākuši, lai strādātu par ugunsdzēsējiem glābējiem?
— Ir, kas atnākuši, un viņiem ir uguntiņa acīs, kas grib iet, darīt. Ir arī tādi, kuri jāpavelk līdzi, jāpamāca. Citi uzreiz prasa, lai parāda, izstāsta. Šodien jauneklis, jaunais šoferis, atnāca, lai pats darbotos ar veco ziliņu, kaut kad viņam būs ar to jābrauc, jācīnās. Ir jaunieši, kam ir vēlme vairāk uzzināt.
— Saglabāsiet darbu tikai Kuldīgā?
— Jā, braukāšu uz Kuldīgu un strādāšu. Kaut kas pagriezīsies, būs jauni izaicinājumi, mainīšu atkal kaut ko.