Ar Dievu nu uzplaukušas visas dzīves sfēras

Personības

Laumai Purovskai ir iedrošinošs stāsts par to, kā Dievs izmaina dzīvi no pilnīgas bezcerības, atstumtības un stindzinošām bailēm no citiem, padarot viņu par cilvēku, kas pats kalpo un palīdz tiem, kuri meklē cerību un atbildes uz sarežģītiem dzīves jautājumiem. Lauma izgājusi no dziļas nepiedošanas, rūgtuma un dusmām, kas bijis iemesls arī smagai saslimšanai, bet nu jau gadu viņa dzīvo prieka pilna, jo sāpes pazudušas pilnībā. Tas noticis brīdī, kad mainījusi fokusu no savām problēmām uz palīdzēšanu citiem. Viņa labprāt liecina par to, ko Dievs ir darījis viņas dzīvē trīsarpus gadu laikā, kopš atdevusi savu sirdi un dzīvi Jēzum Kristum, kas ir vienīgais veids, kā iesākt šīs brīnišķīgās attiecības.
Lauma, par kuras uzvaru konkursā «Laukiem būt!» pirms mazliet vairāk nekā diviem mēnešiem varējāt lasīt mūsu laikraksta pirmajā lapā, ir dzimusi stendeniece. Viņa šajā Talsu novada nostūrī pavadījusi gan bērnudārza, gan skolas gadus un nāk no neticīgas ģimenes, kurā bieži notikuši strīdi un vecāki nav mācējuši veidot attiecības, kā arī tētis bieži lietojis alkoholu. Lauma saviem vecākiem ir vienīgais bērns, kam bijis grūti sazināties ar citiem vienaudžiem, un viss notiekošais ģimenē vēl vairāk licis ierauties sevī un distancēties no pārējiem, kaut arī dziļi sirdī meitenei bijusi dedzīga vēlme pēc patiesas draudzības. Lauma atceras, ka bērnībā baznīcā bijusi vien divas reizes svētkos, bet tas viņu kā bērnu neuzrunājis, jo bijis ļoti auksti un viņa neko nav sapratusi. Kad meitene bijusi apmēram desmit gadu vecumā, viņa atkal nonākusi kristiešu vidē, kad kaimiņu meitenes uzaicinājušas uz svētdienas skolu, kur bijis interesanti un sanācis tikt arī pie Jaunās derības. Viņai draudzes aktivitātes patikušas, bet arī no visa dzirdētā maz ko sapratusi. Došanās uz svētdienas skolu pārtrūkusi, kad bija jādodas vienai, bet pārpratusi braukšanas laiku un busiņu nesagaidījusi.
Kad tētis ar mammu strīdējušies, tas emocionāli iespaidojis arī Laumas dzīvi un attiecības skolā, tāpēc diezgan grūti klājies ar draugiem. «Man bija ļoti grūti komunicēt. Bija bail no cilvēkiem, kā arī liela mazvērtība… Biju palaista tādā kā patvaļā. Skolas dzīvei vecāki arī īsti nesekoja līdzi un nezināja, kā man tur klājās. Atzīmes arī kaut kā turējās, jo zināju, ka ir jāmācās. Vēlākos gados jau sāku pārdzīvot, kāpēc man nav draugu, bet tad nāca piedāvājums 9. klasi pabeigt Murjāņu sporta ģimnāzijā Jūrmalā akadēmiskās airēšanas programmā. Es pieteicos, un 16 gados biju prom no mājām. Es arī gribēju prom no tiem kašķiem, strīdiem un visa pārējā,» atklāti stāsta Lauma, kura ļoti cerējusi, ka jaunajā skolā viss būs citādāk, bet diemžēl sižets bijis tas pats, jo ar draugiem gājis līdzīgi. Tagad viņa saprot, ka tā iekšējā atstumtība vienkārši atgrūda citus, ko var saprast un izskaidrot tikai tad, kad Dievs atklāj garīgas lietas, ko, ar aci raugoties, saprast nevar. Cilvēks var censties, cik grib, bet no tā vāveres riteņa ārā tikt nevar pat tad, ja nomaina ārējo vidi. Sākumā gan bijusi kompānija, bet vēlāk Lauma atkal palikusi viena pati. «Vēlāk guvu traumu, tādēļ sportošana bija jāpārtrauc. Bija jāizvēlas, ko darīt tālāk, un man jau no bērnības ļoti patika šūt. Lellēm bērnībā šuvu drēbes, man patika modelēt un šūt apģērbu arī sev. Sanāca gan pacīnīties, lai tiktu Rīgas tehnikumā, bet galu galā viss izdevās. Taču situācija ar draugiem atkal līdzīga,» šķietami nebeidzamo neveiksmju stāstu turpina stendeniece. Lauma centusies izpalīdzēt un būt draugs, bet kāds to izmantojis, tādēļ gājis visādi. Neiztika arī bez visiem zināmās «izpatikšanas», kad esi kompānijā un lieto alkoholu, lai tik būtu citu pieņemts vienaudzis. Skolas laikā Lauma iepazinusies ar savu vīru, ar kuru izveidojusies laba draudzība, bet drīz pēc tam nomiris tētis.
Vēl viens emocionālais un garīgais trieciens
«Tēta nāve man bija liels trieciens. Gan emocionāls, gan garīgs, lai gan man visu laiku bija licies, ka viņu nemīlu un ienīstu. Iepriekš varbūt būtu licies, ja tēta nebūtu, beigtos visas nedienas ģimenē. Bet pēc tēta nāves ar mani bija diezgan traki. Es paliku nekontrolējama. Varēju aizsvilties un uzsprāgt uz līdzenas vietas bez iemesla. Nemācēju savaldīt emocijas. Viss naids, dusmas, kas bija krājušās gadiem, tad nāca ārā. Es varēju piecelties no rīta, un, ja man kaut kas nepatika, lidoja šķīvji. Biju īgna un dusmīga, neapmierināta ar pilnīgi visu. Viss man bija slikti. Biju depresijā. Vēlāk, aizejot uz draudzi, uzzināju par veģetatīvo distoniju. Man tā nebija ārstu konstatēta, jo nevienam to nestāstīju, bet visas pazīmes bija tieši tādas. Man nāca ģīboņi, kad satraucos, sirdī dūrās un bija daudz kas cits, kas pēkšņi uzradās nez no kurienes. Ne no kā varēja piemesties visādi simptomi… Tā dzīvojām, strādājām, bet man dziļi sirdī bija arī vēlme nokristīties. Likās, ka tas varētu palīdzēt. Kaut saprašanas par to nebija nekādas. Vienkārši gribējās,» savu ceļu līdz sastapšanās ar Dievu turpina Lauma Purovska.
Dusmas un nepiedošana noved līdz smagai saslimšanai
Pirms nepilniem četriem gadiem pāris pārcēlies uz Laumas dzimto pusi — Stendi. Sākumā Lauma, pēc tam vīrs. Tad bijuši draugi, ar kuriem bijusi savstarpēja izpalīdzēšana, bet sanākusi liela sastrīdēšanās, kas netika izrunāta, un tas Laumai bijis emocionāli smags trieciens. Viņai atkal atnākusi nepiedošana, kad no rīta cēlusies ar asarām un vakarā gājusi gulēt tāpat. «Iekšā viss īdēja un vārījās. Kā niknuma pilns katls. Un tā tas viss savārījās, ka smagi saslimu. Iesākumā man sāka piepampt viena potīte. Aizbraucot uz slimnīcu, man pateica, ka tā ir sastiepta. Teica, ka pāries. Nedēļa gāja uz beigām, bet nepārgāja, un sāka pampt arī otra kāja. Parādījās arī sarkani bumbuļi uz kājām. Palika arvien sliktāk. Vīrs teica, ka jābrauc uz Rīgas slimnīcu. Uztaisot plaušu rentgenu, atklājās, ka man ir sarkoidoze. Tā ir reta plaušu saslimšana, kuras cēloņi medicīnā nav īsti saprotami, bet es teiktu, ka tā ir nepiedošanas un nepareizu emociju sekas. To tagad tā saprotu. Bija diezgan smagi. Gulēju slimnīcā, un galvā bija nelabas domas, ka būšu invalīde, ko tālāk darīšu… » stāsta stendeniece.
Saruna par «omīšu lietām» aizved līdz spēcīgai draudzei
Slimnīcā bijusi vēl viena meitene, kurai bijusi tāda pati diagnoze kā viņai. «Abas bijām kopā Stradiņos, bet mūs nosūtīja uz tuberkulozes slimnīcu, jo abām bija plaušu saslimšana. Tad mēs runājām un aizrunājāmies līdz omīšu lietām. (Smejas.) Runājām, ka ticība un iešana uz draudzi ir vairāk tāda omīšu padarīšana. Istabiņas kolēģe gan teica, ka, ejot savā vietējā draudzē, bet esot vienu reizi pabijusi tādā, kur esot foršs mācītājs. Viņš ļoti saprotami un dzīvi sludinot, tur mainoties cilvēku dzīve, cilvēki saņemot dziedināšanu, uzplaukstot,» sarunā, kas izmainīja tālāko dzīvi, dalās Lauma, kurai par dzirdētiem pāris teikumiem iemirdzējušās acis, un tas iekritis sirdī, jo neko tādu iepriekš viņa nekad nebija dzirdējusi. Lauma aizbraukusi mājās, atradusi meiteni feisbukā un atkal pajautājusi par dzirdēto draudzi. Lauma to atradusi internetā un sākusi pētīt. Lasījusi liecības un sprediķus, visu centusies izzināt. Uzdūrusies arī negatīvajam, jo jēlību nekad nevienā jautājumā internetā, protams, netrūkst. Tas nav atturējis, un viņa noskaidrojusi, ka šai draudzei ir mazā grupiņa arī Talsos. Uzrakstījusi un izrādījusi interesi, kas bija ļoti drosmīgs solis, jo Lauma tik ļoti bijusies no cilvēkiem, ka pat numura aizsūtīšana bijis liels pārbaudījums. «Man bija bail pat apsveikt vīratēvu dzimšanas dienā, uzrakstot īsziņu. Kaut ko paprasīt vai pateikt, tā man bija neiespējamā misija. Bet šoreiz es ļoti gribēju, tāpēc saņēmos,» atklāj Lauma. Tad nu nokļuvusi mājas grupiņā, kurā ļoti iepaticies, kaut sākumā arī īsti neko nav sapratusi. «Man pajautāja, vai nevēlos savā dzīvē un sirdī pieņemt Jēzu par savu glābēju. Es piekritu. Mani uzrunāja tās mājas atmosfēra, sarunas, diskusijas. Jutos brīvi. Pēc tam man piedāvāja iet Bībeles skolā. Varēju to darīt attālināti. Tam arī piekritu. Sāku iet skolā un mācīties, un sanāca tā, ka vēlāk apmeklēju mājas grupiņu Rīgā. Izbraukāt nebija viegli, bet sadraudzība, personīgās aizlūgšanas un pieaugšana bija svarīgāka nekā neērtības. Tieši mājas grupiņās notiek tā izaugšana, jo tur ir individuālais darbs ar katru, nav daudz cilvēku un ir vieglāk atvērties. Tāda ģimeniska vide, un tas bija tā vērts, jo ātri pieaugu un redzēju izmaiņas,» pieredzētajā dalās Lauma.
Brīnišķīgā satikšanās ar Dievu izmainīja tālāko dzīvi
Lauma smejot atceras, ka pateikusi vīram, ka sākusi apmeklēt draudzi, un vīrs tikai pateicis, lai tik viņa skatās, ka māju neatņem. Bet neiebildis, un tagad arī pats kopā ar sievu regulāri apmeklē Rīgas draudzi un mājas grupiņu Talsos. «Mamma arī uz mani iesākumā skatījās piesardzīgi. (Smejas.) Tad izskanēja aicinājums apmeklēt inkaunteru. Sarežģīts nosaukums, bet, tulkojot no angļu valodas, tas nozīmē satikšanos ar Dievu jeb burtiski — sadursmi ar Dievu. Tur cilvēki parasti saņem brīvību no visām važām, kas tos sasaistījušas. Sākumā nobijos un domāju, ka nebraukšu, jo baidījos, ka tā mana melnā lāde neatveras un nesāk visas šausmas līt ārā, ka nezināšu, ko darīt. (Smejas.) Tad saņēmos. Un tas bija kaut kas vienreizējs. Tur pirmo reizi pa īstam sastapos ar Dievu personīgi. Piedzīvoju Tēva mīlestību. Sajutu Dieva mīlestību, ka varēju tik stāvēt un raudāt. Sapratu, ka tā ir tāda mīlestība, ko neviens cilvēks nespēj dot. Es piedevu tiem cilvēkiem, kam vajadzēja piedot. Piedošana vienmēr iesākas ar lēmumu. Un interesanti bija tas, ka tajā reizē Dievs man parādīja, kā es izskatos no malas. Man likās, ka esmu pūkaina un jauka, jo vienmēr palīdzu citiem, bet es ieraudzīju, ka patiesībā esmu īgņaina, neapmierināta, negatīva, tāpēc ar mani ir grūti draudzēties. Tas man bija liels pārsteigums. Bet tad, kad Dievs to parāda, nejūti apkaunojumu. Atnāca vienkārši tāda saprašana. Sapratu arī, kāpēc tētis lietoja alkoholu, — viņam sāpēja, un tas bija veids, kā viņš centās tikt galā ar savām sāpēm, jo citādāk neprata. Es sapratu, ka cilvēks jau pats, ja apzinātos, ko dara un tā visa sekas, to nedarītu,» īpašajā piedzīvojumā dalās Lauma, kura apjautusi, ka ir arī tumsas garīgie spēki, kas ir ieinteresēti ar alkohola starpniecību postīt cilvēku dzīvi. Tad viņa to varējusi vieglāk atlaist pavisam un piedot. «Tā turpināju braukt uz mājas grupiņām, pieaugu, uzņēmos kalpošanu, sāku sludināt cilvēkiem prieka vēsti par to, ka ir Jēzus, caur kuru mums ir grēku piedošana, kas arī bija izlaušanās, jo iepriekš bija bailes, bet, tā ejot, visi ceļi man atvērās. Es redzēju, ka protu komunicēt. Soli pa solim mācoties, ejot un darot, sāku arī pati vadīt mājas grupiņu. Sākumā Stendē, tagad jau Talsos. Mācītāja vienkārši uztveramie sprediķi, mājas grupiņas vadītāja atbalsts, palīdzība un rūpes ļoti palīdzēja visu nesaprotamo padarīt uztveramu. Ienākot draudzē, sāku lasīt Bībeli, kaut sākumā arī neko nesapratu, bet ar laiku pamanīju, ka mana domāšana ir izmainījusies. Bija aizgājušas visas negatīvās un pašnāvnieciskās domas. Un jau no paša sākuma sāku lūgt par savu mammu, kura ik dienas nelielās devās lietoja alkoholu, un Dievs viņu dziedināja un atbrīvoja no tās atkarības. Viņa pati tagad par to liecina un arī savu dzīvi atdevusi Jēzum,» atklāj Lauma.
Jauna dzīve un jaunas uzvaras
Lauma, turpinot stāstīt par savu veselību, min, ka Dievs atbrīvojis viņu no depresijas, mazvērtības, no baiļu gara, dusmām, nepiedošanas, bet vēl bija palikusi saslimšana — artrīts, kas darījis lielas sāpes. «Es kalpoju un nevarēju saprast, kāpēc vēl tā kaite ir palikusi, kad viss pārējais ir prom un ja visu esmu piedevusi, sakārtojusi attiecības ar Dievu, kalpoju. Nenoliegšu, ka bija vilšanās, bet es kaut kā pārstāju par visu to domāt. Protams, jautājumi bija, bet es vairs nefokusējos uz to, gāju un kalpoju, un vienā brīdī sāpes bija aizgājušas. Nu jau veselu gadu nelietoju zāles un nekas nesāp. Tāpat finanšu jomā ir uzplaukums. Kad sāku iet draudzē, dzīvoju no bezdarbnieku pabalsta, bet tagad ar vīru mums ir savs bizness. Draudzē māca ziedot, jo tas ir sējas un pļaujas likums. Nevar neko nopļaut, ja neesi sējis. Sākumā neuzticējos, bet tagad redzu, ka, sperot soli un uzticoties Dievam finansēs, nauda pie manis turas un esmu svētīta. Cilvēkiem, kas ziedo, šis krīzes laiks patiešām ir bijis labs pļaujas laiks, par ko pārliecinos, kad parunāju ar kristiešiem. Visi dzīvo stabili vai ar uzplaukumu. Kad sākām savu biznesu un gājām «Laukiem būt!» apmācību, sapratu, ka ļoti daudzas lietas ir zināmas un saprotamas, jo redzu, ka, klausoties draudzē mācīto, ir izmainījusies domāšana, kas ir uzplaukuma atslēga. Pasniedzējs teica, ka ir jāiemācās ticēt brīnumam, bet kristiešiem tā taču ir ikdiena. Man ar to problēmu nav. (Smejas.) Kristietība ir praktiska. Bībele ir Dieva dota dzīves instrukcija,» savu ticību apliecina Lauma.