«Atliek tikai kaut ko ļoti, ļoti gribēt»

Personības

Skola paņem tik daudz, cik cilvēks ir gatavs tai dot, taču ne visiem pietiek spēka, uzņēmības un vēlmes atdot daļiņu no sevis. To nevarētu teikt par Talsu sākumskolas pedagoģi Lailu Gedrovicu, kurai skola ir kaut kas daudz vairāk par darbu. Runājot par saviem audzēkņiem, viņas stāstījumu pavada mīlestība, aizrautība un patiesa interese, kas nes līdzi rūpes un vēlmi nemitīgi augt.
Lailas vecāki nāk no Tukuma puses, bet viņas dzimtā vieta ir Talsi. «Dažkārt atnācējiem Talsos iedzīvoties ir ļoti grūti, jo pakalni viņus nepieņem. Ja tu Talsos tiec pieņemts, tas ir kaut kas īpašs. Talsus sajūtu kā savu vietu. Esmu šeit uzaugusi — bērnudārzs, skola, pirmā mīlestība, pirmā darbavieta, pirmā audzināmā klase, ģimene, bērni… Tā kā man ir trīs vecāki brāļi, bērnībā tiku lolota un lutināta. Nedarbus nedarīju, līdz ar to nav bijuši ne pērieni, ne rājieni. Varbūt tāpēc man šķiet pretdabiski, ka pieaudzis cilvēks paceļ balsi vai roku pret mazu bērnu.
Tajā, ka kļuvu par skolotāju, zināma nozīme ir manai ģimenei — mums dzimtā ir ļoti daudz skolotāju. Nemāku teikt, vai mamma mērķtiecīgi ļāva man vadīt agrās stundas un stāvēt klases priekšā, bet tagad to novērtēju. No tā, cik veiksmīga ir sadarbība ar pirmo skolotāju, veidojas visa turpmākā skološanās pieredze. Arī es ar siltumu sirdī atceros savu pirmo skolotāju Maiju Ķļaviņu, viņas glīto rokrakstu. Vecākajās klasēs saka — latviešu valodas skolotājs, vēstures skolotājs, bet par mums bērni saka — mans skolotājs. Arī mans vīrs un vecākā meita ir skolotāji. Ja bērns redz, ka vecāki savā profesijā ir laimīgi, viņš ir gatavs iet šo ceļu. Tas, ka ar Jāni strādājam vienā profesijā, man ļoti palīdz. Atnākot no skolas, varu izrunāt to, kas ir bijis labs un kas — slikts. Varu runāt un zinu, ka mani uzklausīs, sapratīs un atbalstīs. Darbs ar bērniem sniedz tik daudz emociju, ka gribas dalīties, jo citreiz izjūtas ir tik fantastiskas, ka tās laužas ārā pašas no sevis,» atzīst Laila.
Savas skolas gaitas Laila aizvadīja Talsu 1. vidusskolā (tagad — Talsu Valsts ģimnāzijā), un jau tolaik zināja, ka savu nākotni vēlas saistīt ar šo ēku. «Domāju, ka tā ir pati īstākā skola, jo tā atrodas kalnā, ir tik liela un klasiska. Pēc augstskolas absolvēšanas vīram piedāvāja palikt Liepājā, strādāt augstskolā, bet mēs gribējām atpakaļ uz Talsiem. Atgriezāmies, un sāku strādāt ģimnāzijā par direktora vietnieci audzināšanas jomā — tolaik tur vēl bija mazās klasītes. Pēc tam sākumskolu pārcēla uz Akmeņu ielu, kas bija fantastiska vieta bērniem, bet mana pirmā darbavieta bija ģimnāzija. Atliek tikai kaut ko ļoti, ļoti gribēt! Šajā skolā strādāja mana mamma, mēs ar vīru mācījāmies, un arī mūsu bērni ir šīs skolas skolēni.
Spēcīgas iestrādnes un tradīcijas
Šobrīd sākumskola ir atgriezusies ģimnāzijas telpās. Par ģimnāzijas un sākumskolas apvienošanu man ir dalītas jūtas. Tas nav pareizi, ka vienā skolā ir divi saimnieki, bet ir jābūt ļoti stipram, dzīvesgudram un zinošam cilvēkam, lai pārņemtu mazos bērnus un skolu, kuru atpazīst republikā. Mums ir spēcīgas iestrādnes, spēcīgas tradīcijas un ļoti spēcīgs kolektīvs. Vairāk nekā 25 gadus kopā saaudzis un pārbaudījumos norūdīts kolektīvs. Vienu brīdi, kad bija ļoti smagi, mēs cita citai teicām — tas ir tikai darbs! Ātri vien sapratām — kuru mēs vēlamies apmānīt? Mums skola nav tikai darbs, mums tas ir kaut kas daudz vairāk. Ja direktors spēs noturēt to, kas sākumskolai ir, super, viss kārtībā, bet tas ir nopietns, smags darbs. To rādīs laiks. Mēs varam tikai cerēt, ka viss notiek uz labu. Sākumā mūs mierināja — viss jau paliek tāpat. Nepaliek! Viena no tādām lietiņām ir mūsu skaistās formas — kad mazie 1. septembrī atnāk uz skolu, viņi jūtas kā skolēni, lepni, piederīgi skolai. Skolēnam forma mācību ziņā ir ļoti atbalstošs moments. Tas ir pētījumos pierādīts. Mazinās sociālā nevienlīdzība, skolēns ir atpazīstams citur pilsētā, un tā jau ir atbildības ieaudzināšana. Tagad mums mūsu formas jāpapildina ar ģimnāzijas emblēmu. To var izdarīt ļoti skaisti un tā, lai visi justos labi, bet, vai to izdarīs, laiks rādīs.»
Vairāk nekā desmit gadu Laila ir strādājusi par direktora vietnieci audzināšanas jomā. Jau skolas gados klases sabiedriskā dzīve un lielie skolas pasākumi bija viņas sirdslieta. «Strādājot sākumskolā, mums bija fantastiski koncerti! Zālīte kļuva par mazu, tāpēc sākām iet uz tautas namu. Vecāki bija gatavi stāvēt kājās, lai redzētu savus bērnus! Ziemassvētkos uz skatuves kāpa visi, pat tie, kuri nekad mūžā nav stāvējuši publikas priekšā. Pēc tam bērns pats domās, vai grib sajust to vēlreiz vai nekad mūžā vairs nedarīs, bet mēs devām iespēju. Man ir svarīgi radīt apstākļus, dot iespēju pašam piedzīvot un izdarīt secinājumus. Uzmanība jāpievērš arī mazajām lietiņām, kas emocionāli paceļ. Kaut vai pareizā mūzika pirms koncerta vai vecāku sapulces. Ņemu vērā arī to, ka bērniem šajā vecumā vissvarīgākā ir ģimene. Ja mēs ar klasi braucam ekskursijā, pērku biļetes gan bērniem, gan vecākiem. Dodu ģimenei iespēju būt kopā. Tā diena, kad bērnam ir dzimšanas diena, ir svētki mums visiem. Tas ir jubilāra rīts, kad pirmklasnieku vecākam jārod iespēja atnākt uz skolu un par savu bērnu izstāstīt visu, ko mēs nezinām. Ja nevar mamma, nāk tētis, krustmāte vai vecmāmiņa. Šie brīži ir ļoti emocionāli. Vecāki ar lielu mīlestību runā par savu bērnu un ir priecīgi par šādu piedzīvojumu.
Enerģija visam gadam
Strādājot Akmeņu ielā, 2006. gadā kopā ar skolēniem pavasara saulgriežos braucām uz jūru sagaidīt saullēktu. No tās reizes, kad es sajutu, ko tas nozīmē — sagaidīt saullēktu pavasara saulgriežos, mēs ar ģimeni esam braukuši katru gadu. Bērni bija mazi, bet neviens neprotestēja, cēlāmies 5.00 un braucām uz Roju. Tas ir spēks visam gadam, kas katram pašam jāpiedzīvo. Tagad meitas ir savā dzīvē, viņas ved savējos un nesaprot — kā bez tā varēja dzīvot? Tajā brīdī, kad virs horizonta parādās saule, pār zemi nāk spēks un enerģija. Ja tu guli, tā tevi piespiež pie zemes, un tu nedabū spēku, bet, ja tev tajā brīdī ir taisns mugurkauls, tu uzņem enerģiju visam gadam. Tas ir tik vienkārši — vienu rītu piecelties agrāk. Pēc tam celsies līdz ar saulīti katru rītu un jutīsi, cik diena ir burvīga un cik viegli darās darbi. Tikai tad, kad tu to piedzīvo, tas kļūst par tavu.
Daudzas lietas, ko iepriekš intuitīvi darīju pareizi, esmu izpratusi dziļāk. Lai pilnvērtīgi strādātu skolā, jāturpina mācīties. Meklējot atbildes, dzīves gudrības, mācījos pie skolotājiem no Krievijas, Vācijas. Kad izvēlējos strādāt tikai ar savu klasi, nevis 300 bērniem, prāts palika mierīgāks. Sāku braukāt uz Rīgu un mācīties transpersonālo psiholoģiju. Apguvu dažādas garīgās prakses, līdz izkristalizējās tas, kas der man,» stāsta Laila.
Uz jūru neatkarīgi no laikapstākļiem
Par pagrieziena punktu viņas dzīvē kļuva brīdis, kad nāca atklāsme — spēks ir nevis viena cilvēka teiktajā, bet pasaulē mums apkārt. «Dzīvē tas, kas notiek, notiek uz labu, bet esmu izgājusi cauri arī smagam posmam. Tas bija 2005. gada vētras laikā, kad mani ar smagām galvassāpēm aizveda uz Stradiņiem. Viens teikums no ārstiem pārvērta manu dzīvi — trīs bērnu māmiņa, skolotāja, un jūs gribat, lai jums nesāp galva? Tā bija mana diagnoze. Jau mēnesi dzīvoju Rīgā pa slimnīcu, un nekas nemainījās. Sapratu — tā nav pareizi, tā nevar būt! Darbs un bērni man sagādā prieku, kāpēc man no tā būtu jāsāp galvai? Vīrs mani izņēma no slimnīcas tādu pašu, kādu mani pirms mēneša ielika, un mēs sākām meklēt risinājumu. Tika pieņemts kopīgs, apzināts lēmums pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Kāda gudra sieviete man ieteica dzert priežu skuju novārījumu. Griezu skujas, vārīju, dzēru novārījumu, pēc nedēļa paskatīties uz to nevarēju, bet palīdzēja. Sāku iepazīt augu spēku. Tagad tā ir mana ikdiena! Pumpuri, lapiņas, ziediņi, saknīšu pulveri — tas viss mums ir apkārt.
Pēc tam nāca informācija par sievieti, kura, lai tiktu galā ar migrēnu, gāja jūrā peldēt. Tā kā esam sportiska ģimene un mums ļoti patīk kustēties, izlēmām skriet gar jūras krastu un pie reizes nopeldēties. Nu jau 12, 13 gadus katru svētdienu braucam uz jūru neatkarīgi no laikapstākļiem. Vīrs skrien vairāk nekā desmit kilometrus, man tie ir pieci līdz astoņi kilometri. Skrienot sakārtoju domas un nomierinos. Kad manā ziņā bija skolas pasākumi, mašīnā stāvēja blociņš, jo skrienot man galvā bieži dzima scenārijs. Tu skrien, domā, runā ar sevi, sakārto nākamās nedēļas plānus un aukstajā ūdenī to nostiprini. Protams, ziemā ir auksts, bet ir jāiemācās atslēgt prātu, kontrolēt elpošanu un saprast, ka nekas ar tevi nenotiks. Ja kaut viens cilvēks to ir izdarījis, man jāpārbauda, vai tas der arī man. Man tas der! Kad to piedzīvoju, sapratu, ka gribu vēl! Ik pa laikam mums kāds pievienojas, arī meitas ģimene katru svētdienu brauc no Rīgas. Kopā jautrāk!
Vēlāk parādījās Baltijas valstu baskāju ultramaratons. Esam piedalījušies dažādos maratonos, bet baskāju ir mūsējais, jo tas notiek vietā, kur skrienam ikdienā. Jānis mēroja 53 kilometrus, es sākumā skrēju vienpadsmit, bet vēlāk noskrēju 34. Tu skrien sešas stundas, mācies pārvarēt grūtumu un sakopot spēkus. Tas ir darbs ar sevi un sava ķermeņa pārvaldīšana.»
Mīļmājiņa upītes krastā
Par savu pēdējo atklājumu Laila sauc pirti — vietu, kur iespējams sakārtot prātu un dzīvi. «Pirtī ejam jau 30 gadus. Sākotnēji tas bija process, kura laikā tika izsildīts ķermenis un uzlabota veselība, bet tagad esam sapratuši, ka pirts spēj sniegt daudz vairāk. Caur to iespējams risināt gan cilvēku savstarpējo attiecību un finanšu jautājumus, gan citas sasāpējušas problēmas. Abi ar vīru esam mācījušies pirts skolā, un mums mājās ir pirts, bet, padziļinoties izpratnei, sapratām, ka apkārt vajag dabu. Tagad mums ir guļbūves pirtiņa — mīļmājiņa upītes krastā. Izsapņojām to un piedzīvojām, ka tas piepildās. Cilvēki brauc pie mums, mēs viņus vedam uz pirti un mācām strādāt ar sevi. Blakus ir upīte, kas aiznes visas negācijas. Uz pirti jābrauc ar konkrētu mērķi, jāsaprot, kas ir tās lietas, ko gribas mainīt.
Otra lieta, kas mums ir svarīga, ir ceļošana. Eiropa, mazliet Āfrikas, daļa Āzijas, Islande! Pēdējais tālais brauciens bija uz Vjetnamu. Atgriežoties ilgu laiku, nākot no skolas, smaidīju. Esot tur, sapratu, cik labi ir dzīvot Latvijā. Pēc mūsu mērauklas liekas — ak vai, kā viņi dzīvo, bet viņi ir laimīgi, jo dzīvo bez kara šausmām. Mums viss ir — par ko mēs ņemamies? To izjūtu var dabūt tikai tad, ja ir ar ko salīdzināt. Latvijā ir daudz skaistu vietu, ko apskatīt, bet mans prāts pieslēdzas tad, kad esmu lidostā. Mums tas ir būtiski — aizbraukt, atpūsties, attīrīt prātu un iegūt emocijas, lai pēc tam tās varētu dot.
Liels atbalsts man ir vīrs, ar kuru mums ir vairāki saskares punkti. Izbaudu to, ka varam vienādi skatīties uz lietām, vienādi domāt un dalīties ar labo. Iepazināmies vidusskolā un augustā svinēsim 30 gadu kāzu jubileju — esam sapratuši, ka mēs nevienu gadu ne pret ko nemainītu un nevienu grūtumu neatmestu, jo tas ir tas, kas mūs ir veidojis par tiem, kas esam,» smaidot noteic Laila.

— Cik daudz tev nozīmē tas, ka savu ikdienu vari aizvadīt vietā, kur audzēkņi uzsāk ceļu pretī saviem sapņiem?
— Tā ir fantastiska sajūta, ka tu dari to, kas tev sagādā prieku, dari to no sirds un izdzīvo katru mirkli šai procesā. Daru labāko, ko varu izdarīt! Tāda ir mana attieksme pret stundām, pret pasākumiem un pret visu skolā notiekošo. Cenšos atdot visu, jo tā ir mana atbildība, lai bērns gribētu mācīties un skolā justos labi.