Viskaistākie ziedi ir dvēseles ziedi, ko cilvēks cilvēkam sniedz

Personības

Lai izdomātu, kā gandrīz piecu stundu ilgušo tikšanos ar radošo, darbīgo un dzīves gudro skolotāju Valentīnu Vecriņķi atspoguļot vienā rakstā, nācās ilgi piedomāt. Idejas mainījās tik ātri, cik ātri skrien minūšu skaitītājs pulkstenī, kas godājamajai sarunas biedrei saskaitījis jau veselu deviņdesmit vienu dzīves gadu.
Skolotāja Valentīna Vecriņķe lielu mūža daļu saista ar Talsu vārdu, lai gan nav dzimusi vis mūsu pusē, bet gan tālajā Abrenes apriņķī un bijusi saviem vecākiem pirmais mīlestības auglis, kas pasaulē nācis 1929. gada 2. aprīlī. Tētis Vasilijs bijis muzikants un skroderis, kas meitai iemācījis gan šūt, gan dzejot, gan spēlēt. Līdz desmit gadu vecumam viņa spēlējusi gan mandolīnu, gan ģitāru, gan balalaiku, gan arī harmonikas. Visa lielā ģimene, kurā bijis vecaistēvs, vecāmāte, tēvamāsa, tēvabrālis, tēvs, māte Marfa un divi bērni, kopā astoņi cilvēki, dzīvojusi vienkopus. Vecaistēvs bijis labs saimnieks. Viņš bijis ne tikai zemnieks, bet arī biškopis, un medus namā bijis uz galda visu cauru gadu. Par medus naudu sapirkta visa tehnika, kas tajā laikā vien bijusi iespējama. Nekā netrūcis. Tāpat mājās bijis plašu atskaņotājs, radio, divritenis un viss pārējais, ko tajā laikā vien varējis vēlēties. Savukārt jautāta, kādās mācību iestādēs savas dzīves laikā skolojusies, Vecriņķes kundze atbild, ka tās esot bijušas četras: pamatskola, vidusskola, Daugavpils Valsts skolotāju institūts un Liepājas Pedagoģiskais institūts, bet skolu skaits, kurā pati mācījusi skolēnus, veido apaļu desmitu. Mācību priekšmeti, kurus dzīves laikā skolotāja mācījusi skolēniem, ir krievu valoda, latviešu valoda, literatūra, dabas zinības, vēsture, ģeogrāfija, arī dziedāšana, matemātika un darbmācība. Tāpat sanācis kādu brīdi pat mācīt fizkultūru, ko tagad sauc par sporta nodarbību.
Atmiņu dzidrums, kas raisa apbrīnu
Skolotāja darba gaitas iesākusi 1951. gadā, bet savu aktīvo darbošanos skolās turpinājusi līdz pat 80 gadu vecumam. Piedzīvots un redzēts esot tik daudz, ka varētu stāstīt dienām un naktīm, un par katru skolu esot savs stāsts. Un nav gluži tā, ka pilnīgi viss ir palicis tikai pašas atmiņās, jo pēdējos deviņus gadus, kad darbīgā skolotāja pārcēlusies uz pašreizējo dzīvesvietu un bijis vairāk laika, dažādi notikumi pierakstīti un aprakstīti gan atmiņu mapēs, gan pašas glīti noformētās, laminētās, rokrakstā sakopotās, kā arī izdrukātā formātā sakopotās dzejas grāmatās, kur pa reizei piepalīdzējuši arī tuvinieki, kad izdošanā vajadzēja tehnisku palīdzību. Tur piedzīvotais dzīvē pierakstīts dzejā un prozā. Skolotājas atmiņa ir apbrīnojami laba un sniedzas pat dziļi bērnībā. Kā sarunas iesākumā viņa smejas, dzīves jaunības gadus atceroties tik smalki, precīzi detaļās un datumos, kas ir kā akmenī iecirsts, bet, skatoties pa televīziju filmu, kuras iepriekšējā sērija bijusi vien piektdien, nākamajā trešdienā jau ir piemirsts, kas tajā noticis iepriekš.
Jau sarunas iesākumā skolotāja parāda savas daudzās grāmatas, pēc tam arī palasa savu dzeju, ko pati smejot gan sauc par peršām, jo neesot jau nekāda dzejniece. Ļoti lielā cieņā viņai ir dažādu autoru citāti, kas nākuši mantojumā, sākot jau no studiju gadiem. Bez tiem nekādi neiztikt, ko redzēt var arī kundzes darbos, kas rakstīti arī krievu valodā. Skolotāja rakstot sava prieka pēc un citādāk nemaz nevarot. Dzeja ir valoda, kurā Valentīna Vecriņķe runā, paužot savas domas, pārdomas, atmiņas, kaut kāds to varbūt nesaprot kā vērtību un dvēseles vajadzību. Citreiz esot pat tā, ka naktī jāpieceļas, un tas, kas atnācis, tūlīt pat jāpieraksta, jo vēlāk lielā doma izgaistu kā nebijusi. Valentīnas kundze uz draudzeņu jautājumiem, kāpēc viņa savus darbus neizdod lasīšanai citiem, atbild, ka tā ir dziļi personīga lieta, kas pārdzīvota un īsos vārdos izteikta. «Es negribu uz sevi izsaukt ugunsgrēku, lai man ko pārmestu un kritizētu, jo tādi cilvēki vienmēr atrodas. Visi ir gudri uz citu kļūdām un labošanu. Man tas nav vajadzīgs. Es rakstu sev, un to, ko gribu kādam atklāt, varu izdarīt, uzrakstot personīgi. Svētkos es vienmēr tuviniekiem dāvinu pašas uzrakstītu grāmatiņu,» stāsta Valentīna Vecriņķe.
Iekšējais cilvēks, kas patiesi nenoveco
Klausoties Valentīnas kundzes stāstījumā, nebeidz pamest apbrīns par to, cik cilvēkam ir bagāta dvēsele, ass prāts un cik ļoti sekots līdzi laikam, idejām un visam notiekošajam, kaut piedzīvots arī Otrais pasaules karš, kas nav bijis viegls laiks. Bet neko sliktu un negatīvu viņa nevēlas runāt un atcerēties, jo nemīlot celt no pagātnes smagos akmeņus. Viņa šo laiku savā stāstījumā piemin vien maza kriksīša apmērā, kad tiek īpaši pajautāts.
Mēdz sacīt, ka skolotāja profesija ir tāda, ko pamana gan pārdevēji veikalā, gan braucēji autobusu pieturā, gan arī citi ārpus skolas sienām, jo pedagogiem lielākoties mēdzot būt vienojošas īpašības. Pamanāms ir pedantisms, īpaša cieņas vērtēšana un pat balss un valoda liek manīt par piederību pedagogu pulciņam. Gribētos pat teikt, ka tad, ja šādas prasības pret sevi un citiem būtu ikvienam, mūsu starpā valdītu stipra cieņa, pieklājība un patiesa gudrības mīlestība daudz lielākā mērā, nekā tā ir pašlaik. Arī apciemojot skolotāju Valentīnu Vecriņķi, jūtama īpašā skolotājas kārtība, miers un patīkamā sarunas maniere, kura nav haotiska un ir viegli uztverama. Spilgti atmiņā iespiedies Valentīnas kundzes stāsts, ka viņa nāk no ģimenes, kurā valdījusi saticība un draudzība, kur nekad nav dzirdēta pacelta balss vai rupjības, kas pašai parādījis to, kādai galu galā ir jābūt ģimenei. Skolotāja krievu valodā izlasa dzejoli par savu bērnību, kas rada tik idillisku noskaņu, ka iztēle zīmē gluži vai miera ostu, kāda patiešām tā esot bijusi. Mamma dziedājusi, tētis spēlējis emoņikas, vectētiņš aizrautīgi stāstījis pasakas, mākot radīt tik lielu interesi, ka mazmeita nevarējusi sagaidīt nākamo reizi, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Pat naktī bijis jādomā. Vectētiņš noskaitījis dzejoli par Lomonosovu, kas mazmeitai ļoti iepaticies, tādēļ tā lūgusi, lai to atkārto, un pēc otrās reizes mazā Valentīna dzejoli jau atcerējusies pati, un atminas to vēl līdz šai dienai. Mammai bijusi brīnumskaista balss, un viņa dziedājusi baznīcas korī solo. Skolotāja sirsnībā stāsta, ka mamma ņēmusi viņu līdzi, un Valentīna uztraukusies, lai tik mammai nesajūk. Valdījusi kārtība, liela savstarpējā cieņa un vecāku godāšana, un visi zinājuši, kas jādara. Šis bērnībā dēstītais miera un saticības pavediens turpinājis austies pašas dzīvē tad, kad apprecējusies ar Arnoldu, ko sauc par lielu savas dzīves dāvanu. Tāda cieņa, miers, lēnprātība, savaldība, kāda bijusi vīra kungam pret savu otro pusi, kas pēc rakstura bijusi straujāka, skolotājas sacītajā tiek novērtēta ar īpašu apbrīnu. Valentīnas kundze gan neslēpj, ka iesākumā apprecējusies, jo sanācis pārpratums ar savu jaunības dienu mīlestību, kas atgriezies no armijas un kuru starpā valdījušas tīras un šķīstas attiecības. Taču ar laiku cieņa pret Arnoldu kā džentlmeni, saticīgu vīru un apbrīnojamu cilvēku pāraugusi mīlestībā, kurai pietrūkuši vien daži mēneši, lai atzīmētu Zelta kāzas. Skolotāja stāsta, ka viņš nekad nav kontrolējis, prašņājis vai ko pārmetis. Viņa vairākkārt uzdod retorisku jautājumu: «Vai tas nav apbrīnojams vīrs?» Veltījuma dzejolī Arnoldam Valentīnas kundze izsaka vārdus, kuri visi esot bez pārspīlējuma, jo patiešām vīrs bijis skaistākais no skaistākajiem, labākais no labākajiem, ko ar dziļu cieņu viņa sarunas laikā piemin vairākkārt.
Atmiņas tiek apkopotas grāmatiņās
Iepriekšējā dzīvesvietā, ko atstājusi pirms gandrīz desmit gadiem, palikusi milzīga, grāmatām pildīta sekcija, jo nebijis, kur to likt. Tagadējās mājās no lielā grāmatu krājuma palikušas vien dažas, bet ir vieta, kur krāt savas dvēseles pērles. Skolotāja gan nav saskaitījusi, cik to ir kopā, un ir daudz tādu, kas sadāvinātas tuviniekiem un draugiem, bet ap trīsdesmit dažāda biezuma un izmēra grāmatām pašlaik mājās vajadzētu būt.
Ciemošanās reizē sanāk apskatīt autores darbu par dzimto pusi ar nosaukumu «Viļaka», kur atmiņas vijas gan stāstījumā, gan dzejā, «Visam savs laiks», «Par zibsnīgiem mirkļiem, kas atmiņā dzirkst», «Domas uz papīra», «Dvēseles ziedi», «Laika zīmes», «Ieklausies», bērnu grāmata «Cukurvārdiņi», «Kas ir dzeja?» un daudzas citas. Kādas grāmatas palikušas Valentīnas kundzes rokrakstā, bet kādas ir drukātā veidā. 87 gadu jubilejā mazdēls pārsteidzis omi, izdodot 100 eksemplāros grāmatu «Par zibsnīgiem mirkļiem, kas atmiņā mirdz», kas bijis liels pārsteigums. Grāmata iespiesta rokrakstā un izdota vecinātā dizainā, piedodot īpašu siltumu. Palasot autores veikumu, izdevējs piemeklējis stilistiski skaistas, zilas neaizmirstulītes. «Tas mani pārsteidza, jo vienmēr esmu teikusi, ka man nepatīk lilijas un nepatīk rozes, jo tās man dzeļ. Kad ieraudzīju neaizmirstulītes, biju pārsteigta, jo izdevēji bija atraduši ko man tik ļoti piemērotu. Kā viņi to uzminēja? Man tik ļoti patīk vienkāršais! Es tad nevarēju neraudāt. No 100 grāmatām man sešas vien ir palikušas,» emocijās dalās Valentīna Vecriņķe. Skolotāja piebilst, ka dzeja gan nebijusi pārlasīta, jo nebija paredzēta izdošanai, tādēļ bijusi bez labojumiem, ko vajadzējis. Rakstot tīri cilvēcīgi kādreiz sanākot neuzmanības kļūdas. «Ne jau tāpēc, ka nezini, bet gadi arī dara savu,» smaidot piebilst skolotāja.
Darbu skolā atstāj vien 80 gadu vecumā
Skolotāja Vecriņķe, cienājot ar gardu, pašceptu savas firmas plātsmaizīti, lasa savu dzeju, un redzams, ka tas viņai tik ļoti patīk un viņa to no sirds izbauda. Tāpat viņa atminas savu skolotājas darba gaitu iesākumu. Izglītību ieguvusi Daugavpils Valsts skolotāju institūtā, pēc tam Liepājas Pedagoģiskajā institūtā — neklātienē pēc 15 gadiem. Pirmajā gadā, kad Valentīnas kundze aizgājusi pensijā 55 gadu vecumā, viņa domājusi, ko gan tagad tālāk iesāks. Tuvojoties 1. septembrim, šis jautājums jundījis vēl vairāk, jo skolotāja sapratusi, ka tikai tagad tā īsti apjausts, kā strādāt ar skolēniem, tādēļ bijis mazliet izmisums. Tad piezvanījis Talsu izglītības nodaļas vadītājs un sacījis, ka ir nepieciešams krievu valodas skolotājs Pastendes skolā, un tā bijusi pavisam priecīga ziņa. Pedagoģe pati nekad īsti nav meklējusi darbu kādos sludinājumos, jo vienmēr pirms pirmā septembra kāds uzmeklējis. Tāpat pastrādāts Mērsragā, Mazirbē, kā arī Rīgas Kultūru vidusskolā, kur pavadīti divi gadi. Tad atkal bijusi nostalģija pirms pirmā septembra, kad skolotāja Vecriņķe domājusi, ka daudz kur ir strādāts, bet Strazdē gan ne. Atlicis tik tā nodomāt, kad zvanījusi skolas direktore un aicinājusi mācīt šajā skolā krievu valodu.
Valentīnas kundzes vēl viena «augstskola»
Skolotāja atklāj, ka divas reizes atgriezusies 1. vidusskolā jeb tagadējā Talsu Valsts ģimnāzijā, kurā vadījusi korekcijas klasi divus gadus. «Ja es nebūtu vadījusi korekcijas klasi, es nemaz nezinātu, kā skolotājam ir jāstrādā. 1. septembrī mani uzaicināja uz svētku pasākumu. Pasākums beidzās, kad mani paaicināja mācību pārzine un lūdza, vai es negribu uzņemties mācīt un audzināt korekcijas klasi. Un vai es atteicos? Nē, es to paņēmu. Man pēc desmit minūtēm bez jebkādas gatavošanās bija jāiet pie šiem bērniem. Palūdzu papīru un gāju uz klasi. Klasē bija ap desmit skolnieku. Sākumā iepazināmies, pēc tam iedevu viņiem lapiņu ar lūgumu uzrakstīt savas domas, kāpēc viņi ir atnākuši uz skolu, kādas ir viņu vēlmes un ko sagaida. «Kamēr zēni rakstīja, tikmēr es domāju, ko viņiem tālāk pasacīt,» pieredzētajā dalās skolotāja, kas, izlasot skolnieku atbildes, sacījusi, ka ieradusies tādēļ, lai palīdzētu, un apsola nedusmoties pat tad, kad to vajadzēs darīt. Un savu solījumu godam turējusi. Viņa sākusi strādāt pavisam citādāk. Šī pieredze bijusi kas jauns, jo bijis jāstrādā ar dažāda vecuma bērniem vienlaikus un jāpasniedz gandrīz visi priekšmeti, izņemot eksaktos un sportu. Skolotāja iecēlusi klases vecāko par savu palīgu, kurš arī bija jāklausa kā skolotāja. Tas atstājis lielu iespaidu gan uz pašu puisi, gan uz visu klasi. Visi skolēni savus diagnosticējošos darbus uzrakstījuši sekmīgi un galu galā aizgājuši atpakaļ uz tām klasēm, kurās tiem bija jāmācās. Vēl viena «augstskola» Valentīnas kundzei bijusi Rīgā pie skolotājas Sūniņas, kas strādājusi ar jaunām metodēm un īpašu uzmanību pievērsusi kritiskajai domāšanai. Šo pieredzi skolotāja Vecriņķe vērtē ar dziļu cieņu. Viņa parāda mapi ar atmiņām par skolas laikiem, pastāstot, ka ļoti lielu uzmanību pievērsusi tam, lai skolēni glīti rakstītu. Pati Valentīna skolā mācījusies klasē, kurā bijuši 36 skolēni, no kuriem skolu beiguši 33. Apbrīnojami ir tas, ka 23 kļuva par skolotājiem. «Kāda izglītība visiem! Kā mēs gribējām mācīties!» atmiņās dalās V. Vecriņķe. Noslēdzot sarunu, skolotāja lūdz izteikt pateicību savai bijušajai klasei, kas pirms daudziem gadiem uzdāvinājusi kaseti ar ierakstītām dziesmām krievu valodā, ko skolotāja viņiem stundās mācījusi. Laiks tik ātri aizritējis, un pateicības vārdi palikuši nepateikti. Valentīna Vecriņķe savus skolēnus atceras ar lielu siltumu un mīļumu, ko nevarēja nepamanīt sarunas laikā. Skolotāja patiešām turas pie savas dzejas rindām: «Viskaistākie ziedi ir dvēseles ziedi, ko cilvēks cilvēkam sniedz.»