Kad nesaprotam to, ka otrs nesaprot

Viedokļi

Pašā Māmiņdienas priekšvakarā, kad mūsmājās parasti notiek sačukstēšanās un bērni klusi kaut ko meistaro, piesakot, ka mamma istabā nevar iet, garām ejot, iemetu aci internetā un ieraudzīju vagona attēlu, kurā tiek dzīti cilvēki. Nevarēju nepiestāt. Jā, atkal ir tas datums, kas laikam katru gadu liek putekļiem pacelties dusmu virpulī latviešu un krievu tautas vidū, un tik daudz rupjību sociālajos tīklos arī neredzēsi kā 9. maijā. Un to zem tās vagona bildes arī lieliski var redzēt. Latviešiem šis datums nozīmē laiku, kad mūsu mazā tauta no vienas slepkavnieciskas lielvaras tika pārmesta otrā gaļas maļamajā mašīnā. Tās nebija kara beigas. Jā, tā ir smaga tematika, kuras asins sarkanumu un akmens smagumu laikam nosvērt var tikai tie, kas tajā laikā to piedzīvojuši. Mums pārējiem ir tikai maza nojausma par to, ko izlasām vai redzam dažādos avotos. Uguņi iet pa gaisu, kad latvietis ierauga kāda krievu tautības cilvēka apsveikumu uzvaras dienā, jo viņi 9. maijā atzīmē dienu, kad beidzies karš. Krievu tautai šī diena tā tiek pieminēta, jā, bieži vien «pa savam», un citādāk tas netiek nemaz pasniegts, jo tāda patiesība viņiem ir iezīsta ar pienu, un arī vēsturē šim datumam ir tāds notikuma ieraksts, bet mēs to nepieņemam, jo mūsu tautai tas ir cits stāsts. Senāk skolās to mācīja arī latviešiem. Jā, daudzi zināja patiesību, runāt nevarēja, bet publiskajā telpā skanošajai atspoguļotajai informācijai bija milzīga vara un ir joprojām. Tas viss darbojās uz prātu, un cilvēkus var ietekmēt diezgan viegli, kad tiek skandināts viens un tas pats ilgu laiku.
Tad, kad zem pieminētās bildes lasu latviešu lamas, naidu un nicinājumu kā atbildi kādam, kurš apsveic visus svētkos, mani tas pārsteidz, jo redzu, ka mēs nesaprotam to cilvēku domāšanu tieši tāpat, kā viņi nesaprot mūsu patiesību. Viņi vienkārši nesaprot. Tas ir masveidā un ideoloģiski. Tas ir tāpat, kā iestāstīt no dzimšanas aklajam to, kāda izskatās dzeltenā krāsa. Un viņi patiešām nevar saprast citādāk, jo tā tas vienmēr pasniegts. Krievu cilvēks skatās un nevar saprast, kāpēc netiek pieņemts viņa priecīgais sveiciens. Tie cilvēki, kad sveic šajos svētkos, patiesi arī domā, ka tie visiem ir svētki, jo nacistiskais režīms taču krita. Jā, tik liels spēks ir ideoloģijai, ka cilvēks nespēj saprast to, kas ir realitāte. Un tas ir gadu desmitiem darbināts mehānisms, un maza cerība, ka no tā var izkļūt ārā, jo tas ne brīdi nav apstājies. Bet mēs to nesaprotam, un paši paliekam rupji, vulgāri, agresīvi un cenšamies izmainīt kaut kādas domas, lai nu tie beidzot saprot, kas, no malas raugoties, izskatās kā skudras cīņa ar goliātu. Vai varam sacensties ar milzīgu, gadiem slīpētu, barotu un apsargātu informatīvo kiborgu? Pazaudējam tikai mieru un slīgstam naidā. Nekādu savu patiesību, kas varbūt ir objektīvāka par objektīvu, ar faktiem pierādāma un neapgāžama, tāpat nepierādīsi cilvēkam, kas no mazas kājas barots ar ko citu, un šķiet, ka mūsdienās tas nemaz nav iespējams. Katrs paliek pie sava.
Pēdējā gada laikā esmu runājusi ar divām talseniecēm, kas kā bērni piedzīvojušas Otrā pasaules kara laika baismos notikumus, un, par tiem runājot, viņām acīs manāmi redzamas šausmas. Tas ir lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, ko cilvēkam, kas nav redzējis neko vairāk par bisi, saprast ir neiespējami. To acu skatu nevar aizmirst. Cilvēkam izmainās balss, valoda sāk raustīties, un sākas raudāšana un drebēšana. Pagājuši tik daudzi gadi, bet redzētais un piedzīvotais kā rēgs pamostas, un šķietami miera pilnais cilvēks izmainās līdz nepazīšanai. Bērnības šausmas nekur nav pazudušas, un šķiet, ka nekas nav pielīdzināms kara briesmām. Atceros sevi pamatskolā, kad noskatījos E. Šņores filmu «Padomju stāsts» par padomju režīma noziegumiem. Redzētais tik ļoti iespaidoja, ka ik pa laikam tas uzpeld atmiņā vēl pēc daudziem gadiem. Uz cilvēkiem, kurus tas skāris, uz mūsu tautas vēsturi sāku skatīties ar citu pietāti. Nebija vairs attieksmes, ka tas notika kaut kad sen un uz mani tas neattiecas. Es sapratu, ka staigāju pa zemi, kura mirkusi asinīs un kurai ir dzīvību cena. Tagad pasaulei tiek aizbāzta mute ar maskām, un cilvēks nespēj saprast, kas ir kas, jo sazvērestības teorijas katra ir no savas operas, ka nojukt var, ja nav pašam savējās. Bet šis laiks ar to, ko piedzīvojuši tie, kas nu jau ir sirmā vecumā un palikuši gaužām maz, nav salīdzināmi. Jā, tas ir vislielākais ļaunums, kas faktiski jau sen beidzies, bet tas līdz pat DNS līmenim izmainījis cilvēku un tā pēctečus. Tautas, kas cietušas asiņainajos notikumos, izmainās līdz pat šūnu līmenim, un nekad nav tādas pašas, kādas bijušas agrāk. Kāds nekad vairs nespēja justies drošs un vienmēr slēpis katru maizes kumosu, jo pieredzējis bada laikus, un tā nekad arī nav iemācījies maizes riecienu gardi apēst. Un tas tiek nodots arī tālāk pa asins līniju — bailes, neuzticēšanās, neticība. Kāds pēc kara nocietinājies un vienmēr bijis trauksmes stāvoklī un gatavībā, ka drīz varētu būt slikti vai kaut kā varētu pietrūkt, tāpēc 15 gadus staigājis vienos apavos, bet, apglabājot cilvēku un pēc tam tiekot galā ar viņam piederošajām lietām, skapī radinieki atrod trīs jaunus apavu pārus, kas atlikti nedienām. Cilvēks ir nevis dzīvojis, bet eksistējis, nekad īsti nav bijis viņš pats. Bezgala skumji. Saprotu tikai to, ka uzplaukt var tikai tad, kad atstāj veco un ej tālāk, jo pagātnē neko izmainīt nevaram. Neko. Tad kādēļ tajā «ieciklēties»?