Dzinējs, kurš makšķerē un mācās meža gudrības

Personības

Mārtiņš Bakanovskis ir Laucienes puses jaunietis, kuram ir īsta vīra cienīgi vaļasprieki — medības, makšķerēšana un meža lietas —, kurus viņš izbauda no visas sirds. Tādēļ droši var sacīt, ka jau 20 gadu vecumā viņš sasniedzis īsta vīra briedumu, jo ne velti runā, ka vīru pazīst pēc darbiem. Mārtiņš jau 13 gadus sevi sauc par dzinēju medībās, un kāds zinātājs iesaka viņu arī kā lielu stāstnieku, kurš prot aizraut un liek klausīties atplestām mutēm. Jau pirmajā sarunas minūtē saprotu, ka tā patiesi arī ir.
Sazinoties ar Mārtiņu, lai sarunātu ar viņu intervijas laiku, viņš atklāj, ka tikko atgriezies no makšķerēšanas, kur atkal bijuši jautri piedzīvojumi, un mūsu saruna soli pa solim neviļus pārtop iecerētajā intervijā, jo jaunietim patiešām ir stāstnieka talants, kuru pastiprina sirsnīgie smiekli par jautrajiem atgadījumiem. Viņš gan min, ka drīzāk vajadzējis uzrunāt tēti Vilni, jo tam pieredze ir krietni lielāka un arī ar jokiem viņš esot uz «tu», pieminot arī gadījumu, ka reiz mežā atrasts žoklis un uz medībām ieradušies kādi sveši mednieki. Vilnis, gribēdams tos izjokot, teicis, ka rudenī brieža bullis metot ragus, bet govis mainot žokļus, jo no kurienes tad mežā žokļi citādāk radušies? Jaunie nespējuši noticēt, bet Vilnis tik pārliecinoši izturējies, ka tie nevarējuši vairs neko saprast. Mārtiņš min, ka jokošanās ir neatņemama medību dalībnieku sastāvdaļa. Kāds, kurš pieradis medībās iet gar pašu maliņu, kur ir sauss, kājās vilcis galošas, bet vīri gribējuši to izjokot, un tam savos ērtajos apavos sanācis līdz jostas vietai iebrist slapjā grāvja dubļos, kam sekojis varena aļņa māviens. Mārtiņš lepojas ar saviem uzticamajiem medību suņiem Ketu un Kiku, ar kuriem arī sanācis ne viens vien kuriozs, kad tie dzinušies pēc caunām, vāverēm, bebriem un ežiem. Mārtiņš piebilst, ka ezis arī noteikti būtu kokā uzdzīts kā cauna, ja suņus neapsauktu. Interesanti esot tas, ka uz katru dzīvnieku suņi rejot citādāk.
Stāsti, par kuriem varētu uzrakstīt grāmatu
Mārtiņa medību un makšķerēšanas pieredzes stāsti vijas cits aiz cita, un tad, ja vajadzētu uzrakstīt grāmatu, zinātu, pie kā doties. Medībās ir arī savas nerakstītas kultūras normas, piemēram, «nesēdēt telefonā», ko visi respektē. Ja mednieku visbiežāk netrūkst, tad ar dzinējiem gan šad tad uz medību sezonas beigām nav tik viegli, jo vajadzīga izturība līdz galam. Jau apmēram septiņu gadu vecumā Mārtiņš ar citu pazīstamu puiku piedzīvojis negaidītu sastapšanos ar trim aļņiem, kad sanācis skatīties tiem acīs pēdējā atļautajā aļņu medību dienā. Tā nu saskatījušies kādas desmit minūtes un nesapratuši, ko darīt, līdz sākuši bļaut, bet pēc šā notikuma meža posms ticis pie nosaukuma «Pēdējās cerības masts», kur kā tradīcija notiek medības pēdējā atļautajā dienā.
Medību kolektīvu veido dažādas paaudzes cilvēki, un Mārtiņš to uzskata par lielu vērtību, jo ir iespēja mācīties un uzzināt jaunas lietas. Kuriozi sanākuši tad, kad kāds mednieks atstājis savas botas pie mednieka mājas, kad devies mastā (platībā, ko medībās ar dzinējiem apmedī vienā paņēmienā), bet tās nez kur pazudušas, un viņam licies, ka pārējie viņu vienkārši izjoko. Bet izrādās, ka lapsa, saožot apavus, tos vienkārši aizstiepusi. Un kā lai par ko tik amizantu vīri neuzjautrinās?
Mārtiņš no sirds izbauda dzinēja pienākumus
Mārtiņš ar tēti ir medību kluba «Vanagi» dalībnieki. Uz jautājumu, kas īsti ir dzinējs, Mārtiņš atbild, ka tas ir medību dalībnieks, kurš biedē dzīvniekus ārā no meža masīva, lai mednieki tos var nomedīt. Viņa stihija ir būt dzinējam, jo Mārtiņam patīk kustība un adrenalīns, kas rodas, kad ierauga dzīvnieku, ko nevar sajust, kad vienkārši gaidi medījumu. Kakls bieži gan ir ciet, un balss pazudusi no skaļās bļaušanas, bet Mārtiņš mīl to, ko dara, un bieži vien sanācis piesmelt zābakus, jo viņš nebaidās iet vietās, kur citi neiet. Sākumā, protams, kā jau visur, ir jāiztur «eksāmens», lai kolektīvā, kurā gadu ziņā visi ir daudz vecāki, uztvertu tevi nopietni, bet tas tika veiksmīgi izdarīts, un Mārtiņš priecājas par to, ka jūt nopietnu attieksmi un cieņu. Viņš šajā sakarā turpina ar smieklīgu atgadījumu. Reiz sanācis runāt ar stipri vecāku medību kolēģi par senākiem laikiem, kad bijuši medībās, un kādi skatījušies un brīnījušies, kā viņi senāk varējuši kopā medīt — viens kungs, bet otrs puišelis. Nevar nepamanīt jaunieša gandarījumu par iespēju kolektīvā apmācīt jaunos dzinējus, par kuriem jūt lielu atbildību, jo pats zina, kā var gadīties un kā ir būt jauniņajam. Viņš piebilst, ka dzinējam kādreiz jāmūk arī kokos, ja dzenot priekšā sagaida kas liels, bet pats mucis gan neesot. Mednieku kolektīvos nereti gadoties, ka dzinējam jāņem kājas pār pleciem un jāsēž bērzā. Mārtiņš arī pastāsta, ka, piemēram, mežacūka, kad ir ievainota, var būt ļoti agresīva, cīnoties par sevi līdz pēdējam, un veikt tā saukto nāves cilpu, kas ir bīstamais moments, medījot cūkas. Gadoties dažādi starpgadījumi. Savā kolektīvā Mārtiņš ir dzinējs ar 13 gadu stāžu un sanākot laikam vecākais, kaut gadu ziņā tā nemaz neliekas un pašam par to jāpasmaida. Vairākkārt viņš uzsver briežu bauru laiku — tas esot kaut kas īpašs, kas jāredz un jādzird ikvienam. Majestātiskais briedis, kas ir meža karalis un kam ir izteikta balss, sevi tad parādot īpaši cēli. Aļņi savukārt esot salīdzinoši neveikli un riesta laikā īsti neskatās, kas ir kas, un gatavi uz jebko un ar jebko. Viņš atbalsta to, ka ir nopietni un operatīvi jāizvērtē, vai dzīvnieku patiešām vajag medīt, jo tos, kam ir mazuļi, nevajadzētu aiztikt, tāpat bara vadoni, kas cūkām, piemēram, galvenā ir sivēnmāte. Tie ir tādi nerakstīti likumi.
Tētis ievedis medību vaļaspriekā
Jau no mazām dienām Mārtiņš vienmēr ļoti nepacietīgi gaidījis, kad tētis medīs netālu no mājām, jo tas pievilcis kā visgardākā medusmaize. Tā arī viss iesācies. Tētis medību lietās bijis skolotājs, padomdevējs, kurš deva instrukcijas un nesis par dēlu atbildību. Tētim medības ir vaļasprieks un neatņemama dzīves sastāvdaļa kopš seniem laikiem, un Mārtiņš arī savu dzīvi bez šīs nodarbes nevar iedomāties. Jautāts, vai mežā ir sanācis sastapties arī ar lūsi, kas bieži vien šķiet eksotika, Mārtiņš teic, ka Pļavu pusē, tētim, meklējot sašauto dzīvnieku, sanācis redzēt lūša pēdas, tātad tie noteikti ir. Arī Pastendē. Mūsu pusē esot liela dzīvnieku dažādība. Par vilkiem Mārtiņš zina stāstīt, ka par to klātbūtni liecina citu dzīvnieku izturēšanās. Medību suņi neatstāj medību dalībniekus, kad jūt, ka tuvumā ir vilks. Ja vilks ir bijis mežā, tad pazūd visi apkārtējie dzīvnieki. Bīstami esot tad, kad vilks sakrustojas ar kādu klejot mīlošu mājas suni. Tad pēcnācējiem tiek mājas suņa mīlīgais raksturs, bet savvaļas mežonīgā daba — no vilka. Tie nebaidās no cilvēkiem un var arī uzbrukt, jo ir divas dabas. Vēl interesants fakts, ko pastāsta aktīvais mednieku kolektīva dzinējs, ir tas, ka vilks un lapsa, ja satraumē kāju, piemēram, lamatās vai kā citādāk, kāju nograuž un iet tālāk bez tās. Vilks tad nespēj būt pilnvērtīgs mednieks. Tāpat tad, kad mežacūkām pietrūkstot barības, kad uznācis liels sniegs, tās ir gatavas apēst vājākos sivēnus, lai pabarotu pārējos spēcīgākos. Cūkas ir visēdājas — apēdot pat zivis, kas palikušas krastā laivā, atstājot vien savas pēdas.
Mežs un lauksaimniecība — arī sirdslieta no bērnības
Mārtiņš pastāsta, ka mācās Ogres tehnikumā par meža mašīnu operatoru. Mežs arī esot viņa stihija, un sanākot bieži pastrīdēties ar teorētiķiem, jo pats jaunietis ir daudz ko mācījies praksē. Tētis dēlam ir devis lielu zināšanu pūru, kas balstīts uz pieredzi. Skolā jāmācās tehnikas uzbūve, pēc tam uz tās būs jāstrādā. Tā ir laba pieredze, kurā apjausts, cik ātri rit darbs, kad ir moderna tehnika, kas aizstāj ilgo roku darbu. Izmaksas gan esot astronomiskas. «Lauksaimniecība man arī nav sveša. Man opis apstrādāja laukus un es, mazs puika būdams, skatījos. Mamma uztaisīja zaptsūdeni un sasmērēja maizīti, un es varēju stundām sēdēt vērot, kā traktori apstrādā laukus. Aprunājos ar zemniekiem un iemācījos daudz jauna. Man ir arī bildes, kurās redzams, ka es maziņš guļu traktorā. Makšķerēšana, medības, mežizstrāde, meža apsaimniekošana — tās jomas mani interesē un, ja laukos dzīvo, ar šādām zināšanām ir viegli. Uz pilsētas pusi man īsti nevelk,» teic Mārtiņš. Kad viņš apmeklējis Austrijā Alpu nacionālo parku, kur ir neskartā daba un mīt dzīvnieki, tur notikusi arī meža stādīšana un veco ganību ārdīšana. Apmeklējuši arī sāls raktuves, un viss piedzīvotais saistījis. Iepaticies kalnainais apvidus, kur blakus bijis ezers un lauki, bet Latvija šā vai tā esot tuvāka. Taču vēlme apskatīt pasauli Mārtiņam ir.
Jautāts, vai kopmītnēs puiši gatavo, vai arī pārtiek no ātri pagatavojamās pārtikas, Mārtiņš smejas, ka neesot slinki un gatavojot, bet meža gaļa īsti pie sirds neejot, jo sava tiesa jau apēsta. Meža gaļa ir jāprot īpaši pagatavot un ar to labi tiekot galā mamma Iveta. Ēdienkartē ir gan steiks, gan karbonāde, gan cepeši. Arī mednieku mājā virtuvē ir plaša ēdienkarte un neesot tikai tradicionālā zupa. Tiek gatavoti nageti, tartars, karbonāde, biezzupa un daudz kas cits.
Arī bez makšķerēšanas neiztikt
Makšķerēšana dažādos ezeros ir Mārtiņam tuva nodarbe jau ilgāku laiku. Puisis atzīst, ka šajās lietās daudz ko vēl nezina, jo tā esot smalka darīšana. Katras zivs ķeršanai ir sava metode. Var jau būt arī veiksme, bet visbiežāk bez zināšanām nekas īsti nesanāks. Mums bieži liekoties, piemēram, ka līdaka ķeras uz visu, bet tad, kad daudzi makšķernieki ir bijuši ezerā, to zivi izmānīt ārā ir ļoti grūti. Ir jāizvēlas pareizā vieta, dziļums, āķa lielums, barība. Ietekmē arī laikapstākļi, ēsma un citi faktori. Mārtiņš smej, ka gadoties, ja kādam ļoti veicas, tad pārējie dodas uz makšķernieku veikalu un jautā, ko tas laimīgais pircis, ka tā ķeras. Ir makšķernieki, kuriem ir kreņķis, ka neveicas tik labi kā otram, tāpēc sadusmojoties vai stāstot, ka noķēris tādu līdaku, ka, paņemot rokās, aste pa zemi velkas, un tamlīdzīgus makšķernieku stāstus, kas liek pasmaidīt. «Vienmēr esmu gribējis noķert līni, bet nav sanācis. Līnis mīl siltāku ūdeni. Vairāk ir seklumā. Tāpat noķert lielu raudu ir liela māksla. Rauda ir maza zivtiņa, kas lēni aug. Ārzemēs ir pavisam citādāk. Līdaka kādās vietās ir kā nezāle, ar ko baro suņus. Mums tai ir cita vērtība. Pie mums vēlas noķert pēc iespējas lielāku līdaku. Ar zivi ir tāpat kā ar cilvēku — ja esi labi paēdis, priekšā var nolikt jebko, bet tas nekārojas. Tāpat ir līdakām ar mānekļiem. Vai nu tā ir krāsa, vai forma, vai kustība, kas pamudinās panašķēties un reaģēt, bet kaut kam ir jānostrādā. Tad zivij sanākt var arī tāda liktenīgā panašķēšanās,» smej Mārtiņš, kurš visu noķerto gan mājās vienmēr nenes, un ir, protams, valstī noteiktie limiti, jo svarīgs ir pats makšķerēšanas process. Bet ir zivis, kurām limitu nav, piemēram, asariem, raudām, līņiem. Zivis Mārtiņš pazīst un pastāsta, ka rauda ar ruduli ir diezgan līdzīgas, tāpat plaudis ar breksi. «Protams, ka lielāks gandarījums būs tad, kad noķersi zivi ar makšķeri. Tīkls jau vairs nav tas. Piemēram, lai piebarotu līni, vajag trīs dienas. Jāpiebaro burtiski kā sivēns. (Smejas.) Var jau veikties, ka līnis atnāk pirmajā vakarā, bet, cik stāsta pieredzējuši makšķernieki, vajag tos barot vienā laikā, vienā vietā un ar vienu un to pašu barību. Tā līni piesaisti, un viņš jau gaida. Gaida uzklāto vakariņu galdu,» atkal pajoko Mārtiņš, piebilstot, ka citreiz zivs paņem ēsmu, bet pēc tam katra uzvedas citādāk. Rauda paņem un aiziet zem ūdens. Kad atnāk līnis, tas lēnām piepeld klāt un vienkārši paskatās. Viņam kādreiz barība interesē, bet citreiz ne, un viņš pat uzsit ar asti, un makšķernieks redz, ka sakustas pludiņš, cerot, ka nu tik būs, bet nekā. «Citreiz tas no tārpa vienkārši izzīž «suliņu», viņam apnīk un tas aizpeld tālāk. Tad atkal atgriežas un var redzēt, ka pludiņš lēnām iet uz dziļumu, un zivs uzķeras, jo izdomā, ka nu beidzot ēdīs,» zināšanās dalās jauneklis, kurš pie pirmās iespējas vienmēr dodas uz makšķernieku veikalu, lai iegādātu ko jaunu. Tētis smejas, ka uz kādiem vizuļiem uzķeroties tikai Mārtiņš. Visu pagājušo vasaru viņš pavadījis, makšķerējot ezerā gan no rīta, gan vakarā. Četros cēlies, astoņos bijis mājās, un vakarā atkal prom. Un ar laiku jau ieslēdzies dabīgais modinātājs, kad četros acis pašas bijušas vaļā.