«Sabiedrībai jābūt vienotai»

Sports

Lai sniegtu ieskatu tajā, kā sportisti ārkārtas situācijas laikā organizē treniņu procesu, piedāvājam ielūkoties šķēpmetēja Krišjāņa Suntaža, hokejista Kristiāna Ziediņa un volejbolista Gustava Freimaņa atbildēs. Jaunieši atzīst, ka šis ir laiks, kad tiek pārbaudīts sportistu raksturs un gribasspēks. Lai šo pārbaudi veiksmīgi izturētu, nozīme ir ne tikai psiholoģiskajai noturībai, bet arī fiziskajai sagatavotībai.

Krišjānis Suntažs, šķēpmetējs: — Tā kā manēžas un stadioni ir slēgti, treniņu process ir ļoti ierobežots. Uzturu sevi formā un trenējos sētā, izmantojot visus pieejamos līdzekļus. Kad situācija saasinājās, kopā ar Mārci un Rolandu (Štrobinderiem — A. B.) atradāmies Spānijā. Plānotās sacensības atcēla, mēs diezgan ātri noreaģējām un atlidojām atpakaļ uz Latviju tieši pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Pēc tam 14 dienas pavadījām pašizolācijā. Esošās situācijas dēļ ir nācies atteikties no olimpiskajām spēlēm un daudzām citām sacensībām. Šobrīd tiek runāts par to, ka sacensības varētu norisināties augustā, bet vēl nekas nav skaidri izlemts. Trenējos blakus Talsu 2. vidusskolas stadionam, jo mana sēta ir turpat aiz žoga. Nedaudz muļķīgi, bet cerams, ka drīz lietas mainīsies, stadions būs vaļā un varēsim darīt visu kā ierasts. Ja būtu noteikts cilvēku skaita ierobežojums, tam nevajadzētu sagādāt problēmas. Atrasties veikalā ir daudz bīstamāk nekā svaigā gaisā zem klajas debess trenēties.
Domāju, ka visvairāk cietīs komandu sporta veidi. Protams, notiekošais ietekmēs arī vieglatlētiku, jo sportistiem nākas izlaist sezonu, un tas nenāk par labu nevienam. Ja nākamgad viss atsāksies kā parasti, visam ātri vajadzētu ieiet vecajās sliedēs. Psiholoģiskajā ziņā, protams, ir grūti. Visu ziemu esmu cītīgi trenējies, bet sacensības ir atceltas un ieguldīto darbu nav iespējams parādīt. Ir grūti dzīvot neziņā. Domāju, ka sportistiem šajā brīdī jāuztur sevi labā fiziskajā formā. Ja ir laba fiziskā bāze, visam vajadzētu būt kārtībā. Šis laiks pārbauda sportistu raksturu un spēju trenēties nekomfortablā situācijā.
Visvairāk notiekošajam sekoju līdzi, atrodoties Spānijā. Ierobežojumi ir speciālistu noteikti, un es ar viņiem nestrīdēšos — uzskatu, ka tos nepieciešams ievērot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņus tas neskar, bet ir jāpadomā arī par citiem cilvēkiem un saviem ģimenes locekļiem. Sabiedrībai jābūt vienotai un ierobežojumi jāievēro arī tad, ja tie sagādā diskomfortu. Tā kā šobrīd man ir daudz brīvā laika, veltu to sevis pilnveidošanai un jaunradei. Uzskatu, ka tas nesīs augļus arī sportā.

Kristiāns Ziediņš, hokejists: — Ikdiena ir daudz brīvāka nekā iepriekš — varu pievērst lielāku uzmanību sportam un pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Sākumā, uzzinot par noteiktajiem ierobežojumiem, tas šķita kā joks, bet, laikam ejot, viss pasliktinājās, un sapratu, ka tas ir nopietni. Saistībā ar hokeju man ir nepadarīta darba sajūta, jo sezona tika noslēgta priekšlaicīgi, tika atcelti visi turnīri un čempionāti, bet šajā brīdī tas nav tik svarīgi kā cilvēku veselība. Ja mēs ievērosim visus ierobežojumus, jaunā sezona varēs ātrāk atsākties. Treniņu process ir tāds pats kā parasti, tikai šogad sagatavošanās posms ir sācies mazliet ātrāk. Galvenais ir saglabāt dažādību — manā gadījumā tā ir skriešana, ripu mešana, treniņš svaru zālē un braukšana ar skrituļslidām. Vados pēc speciāli sastādītas programmas. Lai būtu gatavs nākamajai sezonai, turpinu trenēties un uzturēt sevi labā fiziskajā formā. Lielākais izaicinājums ir tas, ka visi stadioni un svaru zāles ir slēgtas, bet tas zināmā mērā ir pozitīvi, jo sportistiem treniņu procesam nākas pieiet radoši un izmantot laiku lietderīgi. Ir interesanti paskatīties, kā citi sportisti pavada šo laiku un cits citu izaicina. Pēc ārkārtas situācijas beigām varēs just iztrūkumu, bet, no otras puses, visi būs atpūtušies, un tie, kuriem bija traumas, būs izārstējušies. Manuprāt, nākamajā sezonā ir gaidāms augstas klases hokejs, jo pēc tā būs noilgojušies gan spēlētāji, gan skatītāji.
Brīvajā laikā galvenokārt sportoju — sports palīdz atslēgties no apkārt notiekošā. Līdzko esmu izmācījies, automātiski eju kaut ko darīt. Neskaitot to, ka ar draugiem sanāk sazināties tikai virtuāli, izbaudu šo situāciju un priecājos, ka varu pievērsties lietām, kurām iepriekš nepietika laika. Cenšos mazāk iedziļināties šajā situācijā un mazāk domāt par to, kas notiek, jo tas visu tikai pasliktina. Kā valsts lemj, tā arī darām. Ja ievērosim noteikumus, ātrāk varēsim atgriezties ierastajā ritmā.

Gustavs Freimanis, volejbolists: — Ārkārtas situācija ir mainījusi manu ikdienu pilnībā. Līdz šim mana ikdiena sastāvēja no skolas, regulāriem treniņiem un sacensībām. Biju sabiedrībā, komunicēju ar komandas biedriem un atrados kustībā. Mācību process, protams, nav apstājies — tāpat kā pārējie skolēni, mācos attālināti. Treniņu process Jēkabpili ir apturēts, un tagad pavadu laiku Strazdē. Ņemot vērā, ka reti sanāca atbraukt uz mājām, no vienas puses, biju priecīgs, bet nedomāju, ka ierobežojumi ievilksies uz nenoteiktu laiku. Visas sporta halles un svaru zāles ir slēgtas, un ārkārtas stāvokļa dēļ ir izjaukts ieplānotais sacensību grafiks. Aprīlī Talsos būtu notikušas Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles U—19 zēnu komandām, bet maijā mēs ar Jēkabpils Valsts ģimnāzijas puišiem būtu devušies uz pasaules skolu čempionātu Brazīlijā. Spēlējot «Jēkabpils Lūšu» sastāvā, Baltijas čempionātā bijām tikuši fināla četriniekā — diemžēl noslēdzošās spēles tika atceltas. Tika atcelts arī Latvijas čempionāts jauniešiem un pieaugušajiem, kas būtu norisinājies aprīļa sākumā.
Lielākais izaicinājums ir uzturēt sevi labā fiziskā formā, iztiekot bez organizētiem treniņiem, sporta halles un inventāra. Arī psiholoģiskajā ziņā nav viegli atrasties izolācijā — esmu noilgojies pēc volejbola un sabiedrības. Par to, kā situācija izvērtīsies, vēl ir liela neziņa. Ja būs daudz saslimušo, cietīs gan ekonomika un uzņēmumi, gan sports. Vissmagāk notiekošais varētu skart komandu sporta veidus, tai skaitā volejbolu, bet ceru, ka attīstības ziņā tas neko daudz neietekmēs. Lielākais zaudējums varētu būt tas, ka paredzētās spēles ir pārceltas uz gada beigām.
Ierobežojumu sākuma periodā sekoju līdzi vīrusa attīstībai un izplatībai, bet nu man tas viss ir apnicis un vairs nepievēršu tam uzmanību. Cenšos neļauties panikai. Tā vietā pievēršos mācībām, skatos filmas, palīdzu vecākiem mājas darbos, un, ja sanāk, ar ģimenes locekļiem izbraucam ārpus mājas. Izmantoju iespēju pabūt kopā ar ģimeni, bet šķiet, ka dzīve ir apstājusies. Gribas, lai viss atkal būtu tā kā iepriekš.