Režisors un aktieris kopš piecu gadu vecuma

Personības

Mikus Krastiņu raksturo mākslinieka, mūziķa, aktiera, teātra kritiķa, pasniedzēja un režisora gars, kaut gan neapšaubāmi šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Rodas iespaids, ka tas noteikti ir ar dzīves pieredzi bagāts vecāka gadagājuma cilvēks, tomēr tā nebūt nav — talseniekam Mikum ir tikai 14 gadu.
Jau no bērnības — skatuves cilvēks
Bērnībā Mikus bija ļoti paklausīgs, bet tajā pašā laikā skaļš un darbīgs bērns, kas diži neatšķiras no tā, kāds viņš ir šobrīd. Vienmēr viņš izvēlējās darīt lietas, kas sagādāja baudu. Jau no agras bērnības Mikus vienīgās domas raisās ap aktiermākslu, viņš ir apveltīts ar izcilām dotībām un prasmēm, kas ir piemērotas tieši šai profesijai, — dzied, dejo un jau no agras bērnības pats iestudē teātra izrādes.
«Ģimene man atkārto, ka es jau no bērnības biju skatuves cilvēks, vienmēr pēc iespējas vairāk tur vēlējos uzturēties,» smejas Mikus. Viņa mamma, tētis un vecvecāki ir kaislīgi tautas deju mīļotāji, tāpēc zēns daudzas no savām bērnības dienu atmiņām saista tieši ar aizskatuvi, skatuvi, ilgajiem mēģinājumiem. Tam par godu šobrīd Mikus arī pats ir kļuvis par kaislīgu tautas deju dejotāju, jo darbojas nu jau divos kolektīvos. Protams, kā jau mums ikvienam, zēna dzīvē bija uznākusi vēlme atmest šim vaļaspriekam ar roku, jo viņa pirmā un pati mīļākā pasniedzēja Lita Freimane aizgāja mūžībā. Tas bija smags posms, bet, pateicoties draugu un ģimenes uzmundrinājumiem un motivācijai, viņš atsāka dejot. Puisis atzīst, ka izmēģinājis savas prasmes trīs gadus arī modernajās dejās, tomēr priekšroku dod ģimenes lielākajam vaļaspriekam — tautas dejām.
Savu ģimeni Mikus raksturo kā talantīgu, atzīst, ka visi ģimenē savā mērā ir mākslinieki. Gan Mikus, gan pārējie ģimenes locekļi uzskata, ka zēns ir līdzīgs opim, jo visas prasmes, kas piemīt vectētiņam, ir pārmantojis arī mazdēls. Opis Andris dzied, skaisti glezno, arī Mikus ir izcils mākslinieks zīmēšanas ziņā. Skatoties opja bērnības dienu bildes, zēns ir spogulis viņam. Taču līdzās opim — gan mamma, gan tētis, gan mammas brālis un arī ome ir izcili mākslinieki zīmēšanā, vokālajā ziņā un dejot mākslā. Opis Andris papildu tam ir sporta skolotājs, taču Mikus atzīst, ka savus dotumus ir izmēģinājis arī vieglatlētikā, tomēr sapratis, ka tas nav viņa dzīves aicinājums.
Liktenīgā izrāde
«Manas domas par teātri aizsākās diezgan interesantā veidā. Tā kā bērnībā biju bailīgs, pirmo reizi redzot Dzintras Dukas izrādi «Pasaka par Diegabiksi», man bija izteiktas bailes no lellēm izrādes laikā,» saka Mikus. Taču pēc izrādes viņa omīte, kas ir arī bērnudārza vadītāja un metodiķe, sarunāja iespēju, ka viņš šīs lelles apskatīs, aptaustīs un paņems rokās. Kopš tā brīža Mikus ir kā apmāts. Metodiķe Eva Vitone atceras, ka zēnam ļoti interesēja, kas notiek leļļu teātra aizskatuvē. «Viņš stundām varēja skatīties un klausīties stāstos par to, kā un cik ilgā laikā lelles tapušas, visas mazākās nianses piefiksēja,» saka Eva. Arī Mikus mamma Agnese dalās atmiņās: «Varbūt sākumā man likās, ka tas ir pārejoši, jo kuram bērnam gan nepatīk leļļu teātris, bet ļoti ātri sapratu, ka teātris Mikum ir ne tikai redzēt kādu izrādi, bet kaut kas daudz vairāk. Viņam par to bija ļoti liela interese — kā lelles darbojās, kā viņām kustas acis vai rokas, kas viņas darbina un kā vispār tādas var uztaisīt?» Eva ir pārliecināta, ka tieši mammas un ģimenes atbalsts bija tas, kas ievirzīja un noturēja Miku šajā sfērā.
Pēc liktenīgās Dzintras Dukas izrādes Mikus devās mājās ar pārliecību, ka mammai ir jātaisa viņa īpašā lelle. Sākumā lelles izskatam viņš nepievērsa diži lielu uzmanību, galvenais, ka bija izgatavota šī viņa pirmā teātra lelle. Taču tagad vispirms Mikus izveido skici, un tikai tad lelle tiek veidota. Lai gan pirmsākumā leļļu veidošana tika uzticēta vienīgi mammai, tagad Mikus iesaistās leļļu sejas un mīmikas izveidē, bet mamma tās aptamborē.
Lelles gaida iznācienu uz skatuves
«Mikum augot lielākam, samazinās arī mani pienākumi, jo daudz ko viņš dara pats. Šobrīd pat gatavojot kādu lelli, man tā ir tikai jāapšuj vai jāaptamborē. Tagad man vairāk jākontrolē tā organizatoriskā puse — kas aizvedīs dekorācijas un jauniešus uz izrādes vietu, vēl uzšuju kādu tērpu vai pagatavoju cepuri. Palīdzu ar padomu, kā kaut ko realizēt,» stāsta mamma. «Pagaidām ir divi pilni maisi ar lellēm, kuri stāv bēniņos, tur ir aptuveni 30 pašu darināto leļļu. Lelles gaida īsto mirkli, kad atkal kādā lugā varēs tikt izmantotas,» nosaka Mikus.
«Bērnudārzā Mikus no citiem bērniem atšķīrās ar to, ka viņam gandrīz vienmēr līdzi bija mammas veidotās lelles. Viņš stundām ilgi varēja citiem bērniem rādīt leļļu teātri un prata noturēt gan savu, gan arī grupiņas biedru uzmanību,» atzīst Eva. Pats Mikus atceras — ja bija jāmācās burti vai matemātikas uzdevumi, viņš negribēja mācīties, bet tā vietā domāja, ko jaunu varētu parādīt. Tad pienāca laiks, kad zēns aizrāva arī citus grupiņas biedrus, viņi kopīgi izveidoja lugu un tad to atrādīja citām grupiņām. Tomēr, kad Mikus sāka iet skolā, viņš iesaistīja savus jaunos klasesbiedrus teātrī, bet tai pašā laikā neaizmirsa savu mīļo bērnudārzu, tāpēc turpināja tur iet un atrādīt lugas. Bērnudārza audzēkņi Mikus izrādes klausās un skatās ar vēl lielāku interesi, nekā tad, kad uz bērnudārzu atbrauc zināmi mākslinieki. Vairākums bērnudārznieku jau zina, kas ir Mikus, tāpēc dažbrīd Evai tiek jautāts: «Kad Mikus pie mums ieradīsies?» Metodiķe ir patiesi priecīga, ka pašā sākumā izrādēs spēlēja tikai lelles, bet nu jau arī piedalās reāli cilvēki, kas izrādes padara vēl jaudīgākas, jo bērniem ļoti svarīgs ir acu kontakts, kas palīdz noturēt skatītāju uzmanību.
Zina, ko dzīvē grib sasniegt
Pats Mikus vairākkārt atkārto, ka viņš ir mākslinieks. «Es kā lielākā daļa mākslinieku, nesēdēju pie datora, bet manus domu graudus un idejas pierakstīja mamma,» viņš nosaka. No piecu gadu vecuma Mikus spēlēja lugas gan bērnu, gan pieaugušo teātri pie režisores Antras Puriņas. Pasniedzēja atzīst, ka kopš pirmās tikšanās reizes puisis ir ļoti progresējis: «Viņa potenciāls ir milzīgs, jo zēns zina, ko dzīvē grib sasniegt.» Tomēr no šā gada Mikus ir pats galvenais, varētu pat teikt — teātra pasniedzējs saviem vienaudžiem. Mikus pirmā aktrise ir Kate Freimane, un viņa puisi kā personību novērtē: «Manuprāt, Mikus teātra dzīvē un Mikus kā vienkārši draugs ir divas dažādas personības. Kā režisors viņš visam pieiet ļoti nopietni, taču kā draugs viņš ir nenopietns — viņam vienmēr patīk pajokoties un pakacināt mani.» Mikus nekautrējoties atzīst, ka savā teātrī ir piesaistījis tikai tādus cilvēkus, kuri gan dzied, gan dejo, gan brīvi kustas uz skatuves, respektīvi vienaudžus, kas kaut kādā ziņā līdzinās viņam pašam.
Viņa darba pienākumos papildu mācībām ietilpst plānot skatuves noformējumu, veidot scenogrāfiju un tērpu skices, sadalīt lomas, meklēt butaforijas, kā arī pašus tērpus. Vairākums cilvēku ir pārsteigti, kā Mikus spēj sagatavot tik labus skatuves rekvizītus, kas dažbrīd pat pārspēj Ērika Baloža noformējumu. Viņš vienmēr ir piedomājis pie tā, lai viss ir ērti pārvadājams, jo uz izbraukuma izrādēm viņus ved kāds no Mikus ģimenes. Arī saviem teātra aktieriem (kā viņš pats viņus atļaujas saukt) piemeklē apģērbus, jo mājas bēniņos ir lieli drēbju maisi, kur izvēle ir gaužām liela. Eva smejoties saka: «Reizi pa reizei viņam šos tērpus klusām sanāk paņemt no omes vai mammas, bet ģimene pret to visu izturas pozitīvi. Ir bijuši gadījumi, kad, spēlējot izrādi, ome ierauga kaut ko no savām mantām, piemēram, galdautu, bet tas viss tiek pozitīvi nolīdzināts. Ikviens saprot, ka Mikus cenšas un grib tikai to labāko.» Protams, daudzas no lietām neatrodas bēniņu glabātuvē un nākas pirkt veikalos. Tur tiek izmantota dzimšanas dienu un Ziemassvētku sadāvinātā nauda. Mikus pie sevis nosaka: «Daudzi prasa — kāpēc es šo naudu neiztērēju kaut kam noderīgam sev, un tad es atbildu — bet tas jau ir man!» Zēns ir sapratis, ka viens pats nespēj visus pienākumus izpildīt, tāpēc kopā ar savu grupu plānos ir veidot mācību uzņēmumu. Nepieciešamā vēl ir daudz, bet šobrīd primārais ir iegādāties mutes mikrofonus, jo, ja Mikus izveidos lugu kā mūziklu, kur aktieri papildus arī dzied, būs nepieciešamība, lai skatītāji aktierus dzirdētu un arī paši aktieri dzirdētu cits citu.
Sava ceļa gājējs
Protams, ka ar tik lielu pašatdevi kaut ko savā dzīvē nākas atstāt otrajā plānā. Mikus mazliet sabēdājies atzīst, ka tas ir noticis ar mācībām, taču vienmēr mēģina saraut un tikt uz priekšu. Klases audzinātājs Singurs Zariņš Miku raksturo: «Viņš klases kolektīvā ir sava ceļa gājējs. Dara to, ko vienmēr uzskata par pareizu, nekad «nelec» kādam līdzi. Viņš ir ļoti uzticīgs un vienmēr visu izdarīs par simts procentiem un laikus.» Mikus potenciāls klases pasākumos vēl īsti nav izmantots, jo klasesbiedri un skolotāji apzinās, cik noslogots zēns ir. Taču skolas mērogā Mikus ir gan dziedājis, gan arī vadījis dažādus skolas koncertus. Ja laukā būs drūma diena un būs brīvdiena, starp iespēju mācīties vai rakstīt jaunus lugu tekstus Mikus izvēlēsies otro variantu.
Zēna vaļaspriekos ietilpst ne tikai veidot teātra izrādes, bet arī braukt un vērtēt citu režisoru izveidotās lugas. Mikus bērnībā kopā ar tēti devās uz Latvijas Leļļu teātri, taču tagad par mīļāko un iecienītāko teātri viņam kļuvis Latvijas Nacionālais teātris. Viņš uz teātra izrādēm vienmēr ierodas kā uz svētkiem — glauni sapucējies. Kā neatņemama teātra apmeklējuma sastāvdaļa ir iegādāties programmu, neskatoties uz to, ka tā ir padārga. Tā kā Mikus nav pelnītājs, tad programmu nopērk kāds no ģimenes locekļiem vai Mikus to iegādājas pats par savu iekrāto naudu. «Nekad neesmu redzējusi, ka Mikus, skatoties izrādi garlaikotos, viņš vienmēr ir bijis ieinteresēts. Pēc izrādēm viņam vienmēr ir savs redzējums, savs spriedums. Satiekoties ar mani pēc izrādes, viņš vienmēr apvaicājas — kā tev patika, kas nepatika?» atklāj Eva, kura bieži kopā ar Miku brauc uz izrādēm. Pirmā teātra izrāde, kuru Mikus skatījās, bija «Migla». «Es sēdēju pirmajā rindā, jo ir taču svarīgi dabūt kādu piemiņu no aktieriem. Tā bija ļoti nopietna izrāde. Es redzēju, ka aktieri vairākkārt skatījās uz mani ar domu, ko šis bērns šeit dara,» atceras puisis. Mikus teātra izrādes izbauda, bet, kad aizbrauc mājās, kritiski tās vērtē — domā par aktieru lomu spēli un iedvesmojas no skatuves noformējuma idejas. Viņš pats uzklausa kritiku arī par savām teātra izrādēm, kuras parasti izsaka ģimenes locekļi vai teātra pasniedzēja. Mikus uzsver, ka ir svarīgi skatītājam saprast, ka tas, kā režisors «iznes» izrādi, ir viņa interpretācija, katram šī interpretācija par konkrēto stāstu var būs atšķirīga.
Ikvakara pasaciņas
Papildu nemitīgajam skrējienam teātra sfērā Mikus kanālā «ReTV» stāstīja ikvakara pasaciņas bērniem, kur no katra reģiona bija izvēlēts viens cilvēks, kurš šo uzdevumu veiks. «Es varbūt kļūšu iedomīgs, bet man ir ciešas attiecības ar Talsu televīziju. Viņi nāk man pretī, ja ir nepieciešamība nofilmēt kādu paliekošu teātra izrādi. Tieši viņiem es esmu pateicīgs, ka man bija šī iespēja lasīt bērniem pasaciņas,» atklāts ir Mikus. Tas esot bijis interesants un saspringts laiks, jo pēc skolas bija jāapvieno trīs lietas — mājasdarbi, teātra mēģinājums un pasaciņu lasīšana. Mikus atklāj noslēpumu, ka ne reizi tā arī pasaciņas mājās nepārlasīja un filmēšanās laikā vairākas reizes arī nācās pārteikties, tad viņš atvainojās un turpināja. Pasaciņu lasīšana izbeidzās, jo aptrūkās leļļu.
Lai gan skolā Mikus ir vienkāršs klasesbiedrs, mēģinājumos tomēr pret viņu ir lielāks respekts. Mikus mēģina nekad nevienu cilvēku neaizskart vai kaut kā sagandēt draudzīgās attiecības. Viņš visvairāk šajā nozarē baidās no tā, ka varētu kļūt iedomīgs, jo šo īpašību, viņaprāt, ir ļoti grūti izskaust.
Slinks lietās, kuras neinteresē
Kā savu lielāko šā brīža mīnusu Mikus uzskata to, ka neprot spēlēt nevienu instrumentu un ka šobrīd neprot uzmest ritentiņu, jo aktierim akrobātikas elementi ir vajadzīgi. Mākslinieka plānos šā pusgada laikā ir apgūt kaut nedaudz saksofona spēli. Zēnam piemītot arī sliktās īpašības, kuras viņš pats dažreiz uztver pat par labām. Viņš ir spītīgs; ja kaut ko ieņems galvā, tad uz to tieksies un nevienam neļaus savus plānus apturēt, kā arī slinks. Slinks Mikus ir lietās, kuras viņam neinteresē, vairākas reizes ir dzirdējis no tuvajiem jautājumu: «Kā tu vari būt tik mundrs un zinošs teātra ziņā, bet kāpēc tu citās lietās esi tik slinks?» Puisis vienmēr uz šo jautājumu atbild, ka tās lietas viņu vienkārši neinteresē. Slinks pavisam noteikti Mikus nav teātra ziņā, šobrīd zēns ir atklājis jaunu metodi. Viņš uzskata — katram aktierim savs tēls ir pilnībā jāpārzina. Tāpēc režisors ir izveidojis katram aktierim darba lapu, kur ir aprakstīts konkrētais tēls — kā viņš izskatās, kāds viņš ir, kāpēc viņš tāds ir, kas viņam jāmaina sevī, lai viņš tāds nebūtu. Ir ļoti svarīgi, lai aktieris izprot savu tēlu, jo vairāk sapratīs un izpratīs, jo vieglāk būs uz skatuves.
Runājot par nākotni, Mikus ir dzelžaini pārliecināts, ka teātris būs viņa vieta. Arī viena no viņa galvenajām aktrisēm Kate Miku nākotnē redz kā vienu no spožākajiem Latvijas Nacionālā teātra režisoriem, jo ar savu mērķtiecību, viņasprāt, viņš var tālu iet. Arī pats Mikus atzīst, ka neapšaubāmi sevi redz Latvijas Nacionālā teātra telpās, jo tas ir viņa mīļākais teātris. Viņš gan atzīst, ka sevi vēlas redzēt gan aktiera, gan režisora lomā. «Lai, kur arī viņš studētu, domāju, ka viņš noteikti būs uz skatuves — kā aktieris, kā režisors, pasākumu vadītājs vai scenogrāfs, tam nav nozīmes — galvenais uz skatuves… laimīgs, saskaņā ar sevi un saviem mērķiem,» bilst mamma Agnese.
Vairākkārt izskanējušais teikums no Mikus: «Es atļaušos sevi nosaukt par režisoru» lai nākotnē skan ar vēl lielāku pārliecību!
Nikola Šakale,
Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātnes studente