Lielā sērga Kurzemē

Kultūra

Daudzu gadsimtu tālā pagātnē Latvijas, tai skaitā Kurzemes, teritorijā dzīvojošiem ļaudīm nācās izciest virkni nelaimju. Līdzās karu un neražas izraisītajiem bada gadiem, plosījās arī dažādas sērgas, kas tiem laikiem bija raksturīgi un nebija retums.
Tādas infekcijas kā bakas, tīfs, dizentērija un holēra to laiku hronistu pierakstos minētas reti, toties baisas atmiņas saglabājušās par vienu svešzemju «viesi», kas daudzkārt «ieceļojis» mūsu zemē. Runa ir par melno nāvi jeb mēri, kas prasījis tik daudzu cilvēku dzīvības kā neviena cita epidēmija.
«Melnais jātnieks»,
kā to dēvēja teikās, latvju apdzīvotos apgabalus ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem apmeklēja, sākot no 14. gadsimta. Bieži «auļojot» pār zemi un sēdams nāvi, tas atstāja dzīvus pavisam nedaudzus, kuri par pārdzīvotām briesmām nākamām paaudzēm atstāja nostāstus un leģendas. Pati pēdējā mēra epidēmija Kurzemē plosījās no 1709. līdz 1711. gadam, kas bija visbaisākā no visām nāves pļaujām. Ne velti tā līdz pat šodienai tiek saukta par Lielo mēri. Neskatoties uz 18. gadsimta vai senākas pagātnes cilvēku priekšstatu par mēri kā Dieva sodu par grēkiem, tomēr tā izplatība bija likumsakarīga.
Vispirms par Lielā mēra epidēmijas rašanās iemeslu Kurzemē uzskatāms Lielais Ziemeļu karš, kas Latvijas teritorijā ilga no 1700. līdz 1710. gadam. Pret Zviedrijas kundzību Baltijas jūras reģionā izveidojās Krievijas, Polijas—Lietuvas valsts, Saksijas un Dānijas koalīcija, kuras arī sāka karadarbību. Par nelaimi Kurzemes un Zemgales hercogistei, nepilngadīgā hercoga Frīdriha Vilhelma aizbildnis tēvocis Ferdinands Ketlers ierāva hercogisti karā uzbrucēju pusē, piedaloties ar dažiem eskadroniem sakšu uzbrukumam Rīgai. Pēc spožas uzvaras Spilves kaujā 1701. gadā Zviedrijas karaspēks ieņēma Kurzemes hercogisti. Tas, tāpat kā aizejošie sakši, Kurzemi postīja un laupīja tādos apmēros, ka pat zemnieki uz kādu laiku sabēga mežos. Kaut arī tiešas karadarbības Talsu novadā nenotika, tomēr iekarotāju uzliktās nodevas un laupīšanas gadījumi satricināja arī mūsu puses iedzīvotāju labklājību. Piemēram 1703. gadā zviedri galīgi izpostīja Kandavas pilsētiņu. No 1705. gada Kurzemes postīšanā iesaistījās arī krievu pulki, jo, vienlaikus karojot ar zviedriem, viņi pievērsās vēl briesmīgākai laupīšanas kārei. Līdz kara beigām svešie karapūļi izpostīja līdz 70% no visām muižu un zemnieku māju ēkām un atņēma vai iznīcināja ap 80% lopu. Minētām nastām pievienojās bads un trūkums, ko īpaši smagi sajuta latviešu zemnieki. Šādi nelabvēlīgi apstākļi arī sekmēja mēra ievazāšanu Kurzemē gan no Prūsijas, gan no iebrucēju puses. Cilvēki pārtikas trūkuma dēļ, kara šausmās izciestiem pārdzīvojumiem un nelabvēlīgiem mājvietas apstākļiem bija tik tālu novājināti, ka mēra baciļus izplatošas žurku blusas ātri sameklēja sev jaunus saimniekus, no kuriem varēja sūkt asinis, tādējādi tos inficējot. Un, kad slimība sāka izplatīties no cilvēka uz cilvēku pilienu vai pieskārienu ceļā, tad tās upuri bija nolemti ātrākai bojā ejai.
Mērim talkā nāca arī hercogistes pilsētās esošā netīrība. To vislabāk raksturo 1695. gada Ventspils dzīvi regulējošo īpašo policijas noteikumu (namnieku runas) jeb Bauersprache vienā paragrāfā teiktais: «Neviens savu durvju priekšā uz ielas nedrīkst atstāt mēslus ilgāk par 4 nedēļām, pie 3 mārku soda.» Tāpēc pirmā vieta, kur mēris parādījās, bija pilsētas.
Viss sākās ar Liepāju,
kur mēris nonāca 1710. gada janvārī. Tur gada laikā sērga vācu draudzē nonāvēja kādus 900 cilvēkus, bet latviešu draudzē ap 5000. Bija gadījumi, ka vienā vakarā vien no vācu kopienas bija aprakti 18 līdz 20 līķi; nedēļā vairāk nekā 90, dažreiz pat 100 cilvēku. Savukārt blakus esošā Grobiņā dievkalpojumus nolēma noturēt zem klajas debess, lai novērstu infekcijas izplatību, bet tas īpaši nelīdzēja, jo pēc diviem gadiem tur dzīvoja vien astoņi namnieki. Mēris savu nāves pļauju aprīlī iesāka arī Kuldīgā, bet jūnijā turpināja Ventspilī, kad mirstība visā Kurzemes hercogistē sasniedza augstāko līmeni. Ventspilī mēra sērga plosījās sevišķi ilgi, līdz nākamā gada vidum. Pēc nostāstiem, no vācu pilsoņiem palikušas dzīvas kādas septiņas vai 18 ģimenes. Diemžēl starp tām nebija ievērojama baroka dekoratīvās tēlniecības pārstāvja Nikolasa Sēfrensa jaunākā ģimenes, jo mēris arī šo izcilo tēlnieku nonāvēja (5. augustā), pirms tam šķirot viņu no mīļotās sievas (28. jūlijā) un bērna (31. jūlijā).
Salīdzinot ar pilsētām, mēra sērga daudz vairāk dzīvību aizrāva Kurzemes hercogistes lauku apdzīvotos apgabalos. Tieši tāpēc lielākā daļa upuru bija latviešu vidū. Tā kā hercogistē statistika par mirušiem netika veikta un pēc mēra izvestā revīzija privātās muižās vīriešu kārtas zemnieku skaita noskaidrošanai bija neprecīza, nav iespējams uzzināt, cik kurā vietā ļaužu izmira.
Vairākos avotos tiek apgalvots, ka Kurzeme kopskaitā varēja zaudēt ap 200 000 cilvēku, bet šādi dati neapšaubāmi pārspīlēti, jo 1702. gadā hercogistes iedzīvotāju skaits bija ap 210 000. Taču viennozīmīgi var apgalvot, ka no mēra mira vairāk nekā puse no visiem iedzīvotājiem. Uz sērgas niknumu norāda aptuveni zināmie gadījumi. Piemēram, Talsu miestā iedzīvotāju skaits saruka līdz pāris desmitiem cilvēku, Kandavā dzīvi palika daži amatnieki, bet Engurē no 150 saimniecībām palika pāri kādas 40. Savukārt, ja Sasmakā 17. gadsimta beigās dzīvoja kādas 30 tirgotāju un amatnieku ģimenes, tad pēc mēra tur nepalika nevienas dzīvas dvēseles, un tā atdzīvojās tik lēni, ka vēl 1805. gadā bija tikai desmit mājas.
Redzot postu, ko atnesa slimība,
daudzi zemnieki apokaliptiskā noskaņā atteicās strādāt un šķērdēja savu mantu, gaidīdami nāvi, kā arī meklēja glābiņu mežos. Bieži bailes bija tik lielas, ka saslimušie palika neapkopti un mirušie neapbedīti. Pēc nostāstiem, Stendes un Pastendes pusē dažās mājās nomira visi ļaudis, kas turpat, dzīvojamās telpās, palika trūdēt. Tāpēc no neapkopto saimniecību puses parasti bija dzirdama badā mirstošo lopu žēlabaina maurošana un brēkšana, bet citi mājlopi, kas tikuši vaļā, klīda mežos, kamēr tos nepiebeidza bads vai vilki. Lai slimība neizplatītos, dzīvi palikušie nodedzināja mājas un kūtis ar beigtiem lopiem, pielaižot uguni ēku jumtiem.
Ļaužu atmiņās saglabājās tāds fakts, ka pie Pastendes Klabjiem (vēlāk Stendes Adieņiem) uz ceļa atradās aizlaidnis (šlagbaums). Pie tā pārbaudīja ceļinieka veselības stāvokli, un, ja kāds no viņiem izrādījās slims, tad to bāza mucās ar kaļķu ūdeni. Stipri cieta arī nelielas muižiņas, kas no zemniekiem palika pavisam tukšas vai darba roku trūkuma dēļ nespēja veikt pilnvērtīgu saimniecisko darbību. Tā, piemēram, par gluži tukšām muižām Talsu novadā kļuva «Wittenbeck» pie Strazdes, kā arī Langsēdes un Višļu muiža Sabiles pusē, bet par nespējīgām — Odres un Veģu muiža. Bija arī tādas muižas, kuras vēlākos gados netika atjaunotas, piemēram, Pastendes Kalešu galā esošā Kāņu muiža pārvērtās par lauku mājām. Ļoti precīzi dati saglabājušies par mēra izplatības sekām Zūru muižā (Ventspils novads), kur sešu mēnešu laikā no 2191 cilvēka nomira 1809, izmirstot 44 zemnieku un 13 iebūviešu jeb bezzemnieku mājām. Mēris aizrāva aizsaulē arī pašus muižniekus, bet lielākā daļa no viņiem palika neskarti, spējot izolēties no ārpasaules. Tomēr 1710. gadā par upuri mērim krita Nurmuižas īpašnieka un Kurzemes hercogistes landmaršala Kristofera II fon Firksa (1634—1695) meita Emerentija fon Firksa, kura piedzima 1671. gada 13. oktobrī Nurmuižā. Viņa, 1691. gada 2. oktobrī Nurmuižā apprecot hercoga Frīdriha Kazimira galma maršalu Kristiānu Ēvaldu fon Kleistu (1630—1708), kuram tā bija otrā laulība, pārcēlās uz vīra īpašumu — Zaļenieku muižas pili, kur arī viņam pēc laika dzemdēja dēlu Fridrihu Kazimiru (1693—1762) un divas meitas. Vecākā meita nodzīvoja tikai nepilnu gadu, bet jaunākā Benigna Šarlote Anna, būdama tikai 15 gadus veca, 1710. gada 4. martā tika izprecināta, taču, laulības dzīvi neizbaudījusi pilnā mērā, šajā pašā gadā, tāpat kā māte, mira no mēra.
Tomēr bija gadījumi,
kad sērga izkāva veselas muižnieku ģimenes. Vieni no tiem bija Strazdes muižas īpašnieki. 1687. gadā pēc Oto Butlara un viņa dēla nāves Butlara meita Luīze Agnesa ap 1690. gadu ieguva Strazdi savā īpašumā. Drīz vien Strazdes un Kāķīšu muižā ieradās Luīzes vīrs hercoga galma staļļmeistars Eberhards Ēvalds Goss, kurš arī iesaistījās jaunu īpašumu pārvaldē. Ziemeļu kara radītos juku apstākļos E. Gosam nācās aizstāvēt savu muižu neaizskaramību. Tā 1704. un 1705. gadā viņš lūdza Kandavas pilskungu Johanu Frīdrihu fon Ekelnu noteikt un kompensēt muižai radītos zaudējumus, kas nodarīti Kandavas arendatora Heinriha Johana Korfa rīkotajā iebrukumā Strazdes pierobežā, lai pārskatītu muižas robežu par labu sev. Neskatoties uz to, E. Goss 1706. gada 24. jūnijā bija spējīgs nopirkt daļu no Saulīšu pusmuižas (Sophienhof jeb Wittenbeck) no Ēvalda fon Ašeberga. Tomēr 1710. gadā viņš ar visu savu ģimeni kļuva par mēra upuri. Kā pirmais ģimenē 20. jūlijā mira E. Gosa vecākais dēls, nākamā dienā jaunākais dēls, bet 22. jūlijā viņš pats aizgāja viņsaulē. Pēc vīra nāves kā pēdējā nomira arī Luīze Agnesa.
Ļaunā sērga Kurzemē
satricināja arī baznīcas stāvokli. Daudzās mācītājmuižās mitušie mācītāji un ķesteri, zaudējot savus zemniekus un nesaņemot pienācīgu iztiku no muižniekiem, burtiski mira bada nāvē. Taču lielāku skādi prasījis tieši mēris, no kā nomira 54 mācītāji, kas bija mazliet vairāk nekā puse no to kopskaita hercogistē. Viņu vidū bija arī pats Kurzemes superintendants J. A. Hollenhagens. Sakarā ar mācītāju izmiršanu dažos apgabalos baznīcu grāmatas palika nevestas, kas arī apgrūtina turpmāko epidēmijas radīto seku izpēti. Mūsu pusē mira Vecodres baznīcas mācītājs Kristofs Heinrihs Seilers, Stendes draudzes mācītājs Ādams Šulcs un Johans Altenburgs no Sabiles. Savukārt vienā no Mazirbes mērakmeņiem, kas atrodas pie Mazirbes baznīcas aizmugures, bija iekalts vēstījums par sešiem mācītājiem, no kuriem trīs kļuva par mēra upuriem. Lielākā daļa no epitāfijas teksta veltīta Mazirbes un Sīkraga pastorāta dibinātājam Georgam Kristofam Jansenam, kurš piekrastes draudzē darbojies no 1703. līdz 1710. gadam, kad mira no mēra. Turpat tiek minēts Huneke Gosvins, kurš no 1682. līdz 1710. gadam bija Piltenes draudzes mācītājs, un Dundagas mācītājs K. Hartmanis. Citā Mazirbes mērakmenī, kas 1982. gadā bija izņemts no mācītājmuižas kūts pamatiem un novietots ceļa malā pie Pakalnu mājām, ir salasāma informācija par Ziemeļkurzemes piekrastes lībiešiem mēra laikā. Tā vēstījuma pēdējās rindās tiek apgalvots, ka Dundagas piekrastē no Jaunciema līdz Žocenei 1600 iedzīvotāju vietā palika dzīvi tikai desmit cilvēki. Tomēr mūsdienu vēsturnieku pētījumi pierādīja šī skaitļa nepatiesumu, jo, ieskatoties Ģibkas draudzes baznīcas grāmatā un mirušo—apglabāto ļaužu reģistros, izdevās noskaidrot, ka norādītajā jūrmalas daļā mēra epidēmiju pārdzīvoja vismaz 103 cilvēki. Uz šī izdomājuma pamata vēl 19. gadsimtā radās leģenda par to, ka mēris visbargāk piemeklējis Kurzemes lībiešus. Tika apgalvots, ka Popes apgabalā izdzīvoja vien trīs ģimenes un ka cilvēku trūkumu aizstāja ar Sāmsalas igauņiem.
Sekas, ko radīja mēris,
Kurzemē bija jūtams vēl vairākas desmitgades. Ar mežu un krūmājiem apaugušos tīrumus, pļavas un pamesto māju pagalmus izdzīvojušajiem nācās no jauna atkarot no pirmatnējās dabas un uzkopt. Dažviet vēl desmit gadus pēc mēra apstrādāja tikai ⅓ aramzemes no pirmskara laika. Savukārt muižniekiem zemnieks kļuva par lielu vērtību, un darba roku trūkuma dēļ nācās ievest ļaudis no Lietuvas, Polijas un Prūsijas, starp kuriem bija arī ebreji. Ļoti grūti laiki pienāca Kurzemes latviešu brīvzemniekiem, jo muižnieki ar varu un viltu piespieda tos pie muižu klaušām, lai viņus izmantotu labības iesēšanā un novākšanā, tādējādi novēršot vispārēja bada draudus hercogistē. Tā pakāpeniski atņemot brīvzemnieku privilēģijas, viņus līdz 18. gadsimta vidum galīgi nospieda dzimtcilvēku stāvoklī. Tomēr, neskatoties uz smago sociālo slogu un varmācību, ļaudis dzima un piepildīja pamesto zemi. Par to, cik svarīgs muižniekiem bija zemnieku un strādnieku skaita pieaugums viņu īpašumos pēc Lielā mēra, liecina kāda tautas anekdote. Tajā tēlots kāds lielskungs, kurš, satiekot sava pagasta ļaudis, vaicājis tiem: «Māk tev siev būt?» Ja atbilde skanējusi — nē, tad sekoja pēriens, pretējā gadījumā — dālderis. Kungs uzdeva vēl otru jautājumu: «Māk tev bērnu būt?» Un, ja bērni bijuši, tad vēl viens dālderis nāca klāt.
Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs