Ar mērķtiecību sasniegts daudz

Personības

Sešus gadus Ģibuļu pusi par savām mājām sauc sertificēta trenere Ieva Dundure. No mazotnes viņa pievērsusies zirgiem, un interese par tiem nav zudusi joprojām. Iegūtās zināšanas un pieredzi viņa izmanto, ne tikai piedaloties sacensībās un izjādēs, bet arī sniedzot šo prieku citiem. Pirms sarunas jaunā sieviete atzīst, ka sēdusies zirgam mugurā, lai sakārtotu domas. Palīdzot, viņa teic. Rodas jauni spēki un idejas darbiem. Mazliet par zirgiem un dzīves ceļu, kas Ievu atvedis uz Talsu novadu, uzzinām sarunā ar viņu.
Ar Ievu pirms pieciem gadiem tikos Ģibuļu pusē, Spārē, «Sūniņos 1», kur tēva mājās atgriezās Ievas dzīvesdraugs Māris. Toreiz abi jaunieši no Rīgas bija pārcēlušies uz lauku mājām un teica, ka plānu, kā darbošanos ar zirgiem attīstīt mūsu pusē, esot daudz. Lielpilsēta viņus nesaistot, bet būšana tuvāk zemei un lauku sētai gan. Ievas gadījumā viens no iemesliem tam noteikti ir arī no mazotnes iemīļotie zirgi, kas ir un būs sirdij vistuvākie dzīvnieki. Ne velti arī mūsu saruna šoreiz vairāk par šiem dzīvniekiem, jo ikdienas raitais solis paiet, ne tikai pašai sēdot tiem mugurā, bet mācot arī citiem izprast gan pašus dzīvniekus, viņu uzvedību, gan jāšanas sporta pamatprincipus. Laikā, kad ir atcelti visi publiskie pasākumi, kuros bieži var redzēt arī Ievu ar zirgiem, piedāvājot izjādes, ir laiks sarunai.
Zirga mugurā no astoņu gadu vecuma
Ieva dzimusi un uzaugusi Ikšķilē. Mācījusies Ikšķiles vidusskolā. Kopš astoņu gadu vecuma viņa apmeklējusi jāšanas treniņus zemnieku saimniecībā «Mangaļi». Pateicoties vecākiem, kuri mazo Ievu visā atbalstījuši, šie dzīvnieki arī iemīlēti. Kad meitene kļuvusi lielāka, mīlestība pret zirgiem tikai augusi un uz saimniecību viņa jau devusies ar riteni. Tur arī iegūtas pirmās zināšanas, kā ar zirgiem apieties.
Skolā Ieva bija rātns bērns — lai saņemtu labas atzīmes, bija jāmācās. To viņai paticis darīt, jo jau maza sapratusi, ka jābūt atbildīgai pret uzdoto un iesāktais jāizdara līdz galam. «Nebija tā, ka varēju nemācīties un man bija labas sekmes. Nācās mācīties,» saka Ieva.
Pēc vidusskolas beigšanas jauniete iestājusies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai kļūtu par jātnieku sporta treneri un rekreācijas speciālisti — aktīvās atpūtas organizatori. Šāda profesijas izvēle tāpēc, ka līdz pat studiju gadiem paralēli mācībām brīvajā laikā bijuši jāšanas treniņi un katrs brīvais brīdis pavadīts kopā ar zirgiem. Kā pirmo reizi uzkāpusi zirga mugurā, tā kontakts ar šiem dzīvniekiem izveidojies veiksmīgs. Bērnībā liels draugs bijis arī suns, un Ieva teic, ka ar dzīvniekiem vienmēr izdevies atrast kopīgu valodu. Padsmit gadu vecumā zemnieku saimniecībā «Mangaļi» jauniete jau bija trenera palīdze. Tad arī kļuvis skaidrs, ka jāšanas sporta trenera profesija ir tā, ar ko viņa vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi, ne tikai trenējot, bet arī nododot savas zināšanas citiem. Tāpēc izvēle pēc vidusskolas beigšanas par studijām akadēmijā nebija grūta.
«Mani vienmēr ir saistījusi daba un lauku vide, arī sportot patīk. Jāšanas sports sevī iekļauj fantastisku kombināciju — būšanu pie dabas un iespēju sportot. Man tas ir labs apvienojums,» smejoties teic mana sarunas biedre.
Jāšanas sacenībās Ieva aktīvāk piedalās pēdējos gados. Agrāk vietā, kur trenējusies, notikušas vietējā mēroga sacensības. Taču tās vairāk bija tādas kā treniņu sacensības. Viņa atminas pirmās sacensības 11 gadu vecumā turpat, zemnieku saimniecībā «Mangaļi». Tad sekojis liels pārtraukums, līdz 2008. gadā atsākusi piedalīties. Vienas no tādām notikušas Kleistos, kur piedalījusies ar pašas iejātiem diviem jaunzirgiem. «Man tās pēc ilgāka laika bija lielās sacensības, zirgiem pirmās šādas,» stāsta Ieva. Pārbaudījums bijis arī pašai, redzot, kas no ieguldītā darba sanācis. Paveiktais un dalība sacensībās atzinīgi novērtēta.
Pašai savs klubs
Jautāta, kāpēc tikai tagad aktīvāk piedalās sacensībās, viņa atklāj, ka daudz kas dzīvē ir mainījies. Viens no iemesliem tam ir pašu dibinātais un veidotais jāšanas sporta klubs «Potenciāls». «Kad tev pašam ir klubs, ir cita teikšana un darbošanās — paveras citas un daudz plašākas iespējas. Mums ir savs transports dzīvnieku pārvadāšanai, kas šajā sporta veidā nav mazsvarīgi. Agrāk tā nebija, toties bija laiks gatavoties un trenēties, izkopjot jāšanas tehniku,» atzīst Ieva. Tagad, kad ir iespēja piedalīties sacensībās, viņa jūtoties tām vairāk sagatavojusies. «Ja paskatās atpakaļ, visvairāk uz sacensībām braukts pērn — būts 12 tādās. 2015. un 2016. gadā ir iegūta Latvijas Jātnieku federācijas Gada balva jātnieku sportā nominācijā «Labākā jaunzirga tituls iejādē»,» viņa turpina stāstījumu. Lai gan pašlaik vīrusa «Covid-19» izplatības dēļ pasākumi ir atcelti, Ieva cer, ka, tam rimstoties, arī šogad būs iespēja piedalīties sacensībās un nest ne tikai sava kluba, bet arī Talsu novada atpazīstamību Latvijā. Ne velti uz zirga segas sacensībās skaisti uzlikts Talsu novada ģerbonis ar stipro ozollapu vainagu. «Šogad bija ieplānots uz sacensībām braukt marta beigās. Taču kopš marta vidus, kad spēkā ir ārkārtējais stāvoklis valstī, viss ir atcelts. Gatavojamies un gaidām, kad atkal varēsim piedalīties. Man atkal ir jaunzirgs, un ar to viss jāsāk no sākuma. Šis process ir interesants, redzot, kā dzīvnieks progresē. Man sacensības ir kā treniņu procesā paveiktā pārbaudījums. Pēc tam atkal ir skaidrs, pie kā treniņos vairāk jāpiestrādā,» pastāsta jāšanas trenere, piebilstot, ka ar katra dzīvnieka apmācību mācās arī pati.
Ar attīstības pieskaņu
Vēloties uzkrāto pieredzi un zināšanas likt lietā daudz nopietnākā līmenī, 2013. gadā Ieva un Māris nodibināja jātnieku sporta klubu «Potenciāls», kura vārds jau izskanējis novadā un pat aiz tā robežām. Šāds nosaukums izvēlēts, jo trenere vēlējusies nosaukumu saistīt ar izaugmi, nemitīgu tiekšanos pēc jaunām zināšanām, neatlaidību, prasmēm, attīstību. Tie ir arī vārdi, kas raksturo pašu Ievu un Māri. «Sākumā man bija ideja un bija skaidrs, ka tas būs jātnieku sporta klubs, bet pats nosaukums radās vēlāk. «Jātnieki» šajā gadījumā nozīmē tādu kā domu grupu, vārds «sporta» — jo piedalāmies sacensībās, bet klubs — kā organizācijas veids. Kluba dibināšana ievieš arī zināmu kārtību, jo piedalīšanās sacensībās notiek no klubiem. Latvijā jātnieku sportā darbojas klubu sistēma, līdzīgi, kā tas ir citos sporta veidos,» stāsta Ieva.
Ņemot vērā jau minētās iezīmes, ko raksturo pats kluba nosaukums, šo gadu laikā ir notikusi strauja tā attīstība. Lielākoties pašu spēkiem Spārē ir izveidots treniņu laukums ar apgaismojumu, kas ļauj arī diennakts tumšajā laikā darboties. Šogad gan garumā, gan platumā ir paplašinātas laukuma robežas. «Pavasarī darbi teritorijas labiekārtošanā turpinās, jo cenšamies radīt piemērotu un patīkamu vidi sev un mūsu kluba apmeklētājiem. Viss līdz šim izveidotais tapis lielākoties pašu spēkiem,» saka trenere, piebilstot, ka ir idejas, kā papildināt iesākto.
Uz Spāri pie Ievas trenēties brauc gan lieli, gan mazi. Tādu apmācāmo ir ap 16. Esot apstiprināta arī interešu izglītības programma. «Jaunajiem jātniekiem es cenšos dot izpratni par jāšanu un zirgiem. Tāpat kā daudzās, arī šajā jomā ir nemitīgi papildinājumi, kā šo procesu uzlabot, jo man svarīga ir kvalitāte,» izskan sarunā teiktais. Netālu no viņas mājām ir fantastiski mežu masīvi, kas ir tik piemēroti zirga izjādēm mierīgā gaisotnē. Cilvēki labprāt to izmantojot, lai zirga mugurā uz mirkli pazustu no ikdienas steidzīgā ritma.
Jūtas labi
Jautāta, vai ienācējai mūsu pusē bija viegli iedzīvoties, saņemu atbildi, ka viņa jūtas labi. Cikvēki ir izpalīdzīgi, atsaucīgi un sirsnīgi. «Cik esmu kaut kur vērsusies ar kādiem jautājumiem, ir laipna attieksme un atsaucība. Šo gadu laikā Talsu novadā esmu iedzīvojusies. Visas domas par dzīvi un attīstību tagad ir tikai un vienīgi šeit,» atzīst Ieva.
Talsu novadā zirgu izjādēm un jātnieku sporta attīstībai ir perspektīva, ir uzņēmīgi un pieredzējuši cilvēki. Kad Ieva studējusi maģistrantūrā, viņa rakstījusi maģistra darbu par jātnieka sporta attīstību Talsu novadā, tolaik tikusies ar organizāciju vadītājiem. «Kopš tā laika es varu izdarīt secinājumus. Šī nodarbe mūsu pusē ir attīstījusies — pieaudzis klubu un jātnieku skaits, uzlabojas klubu materiāli tehniskais stāvoklis, notiek semināri un treniņu sacensības, pieaug piedāvājums — treniņi, izjādes un zirgu pansijas vietas, bet ir arī saimniecības, kas likvidētas. Ne tikai pie mums, bet arī citviet interese par jāšanu ir gana liela un turpina pieaugt,» saka trenere. Tas nozīmē, ka cilvēki meklē iespējas, kā atpūsties no ikdienas steidzīgā ritma. Tas ir sava veida nomierinošs process, jo ir jāmāk arī šos dzīvniekus sajust. Jautāta, vai līdz šim brīdim ir bijis kāds laiks, kad no zirgiem ir atgājusi malā, viņa atbild noraidoši. Kā astoņu gadu vecumā uzkāpusi zirga mugurā, tā šie dzīvnieki kļuvuši ne tikai par viņas sirdslietu, bet nu jau vairāku gadu garumā par nopietnu ikdienas darbu. Tā nav viegla nodarbe, daudz jādomā par drošību, jo dzīvnieks ir dzīvnieks. Tajā brīdī, kad esi ar dzīvnieku, ir jākoncentrējas un, iespējams, jāspēj reaģēt ātrāk pa zirgu, izskan sarunā.
Ieva ir sertificēta B kategorijas jātnieku sporta trenere. Tādu treneru mūsu pusē nav daudz. Viņasprāt, tā ir sava veida drošības izjūta, ka ir atbilstoša izglītība un dokumenti, lai darbotos, ir izdarīts viss oficiāli prasītais.
Jāšana ar zirgu nav tikai sēdēšana tam mugurā, bet arī pareiza dzīvnieka sagatavošana izjādei un citas lietas. Vēlama pārdomāta jāšanas apguves programma, lai treniņu process būtu efektīvs un vērsts uz attīstību. Lai gan skolā un praksē iegūtās zināšanas ir noderīgas, daudz jauna ik reiz var iegūt arī no pašiem dzīvniekiem. Tā ir dzīves skola, kas ik dienu var nest kādus pārbaudījumus.
Ja pirms pieciem gadiem
runājām, ka Ievas viens no vaļaspriekiem ir kā dzinējai piedalīties medībās, tagad šai nodarbei laika tikpat kā vairs nepaliekot. Dzinējmedības parasti notiek brīvdienās, bet tas ir laiks, kad pie Ievas uz Spāri brauc cilvēki, lai ne tikai samīļotu auļotājus, bet arī sēstos tiem mugurā un dotos izjādē pa mežu. Līdz ar jāšanas sporta kluba attīstību daudz brīvā laika neatliek. Taču, ja tāds rodas, Ievai patīkot uzspēlēt bumbu, kādreiz arī garākas pastaigas vai kāds izbrauciens ejot pie sirds.

Kādi ir trīs svarīgākie ieguvumi cilvēkam, nodarbojoties ar jāšanas sportu?
Pirmkārt, emocionāls gandarījums par spēju sastrādāties ar dzīvnieku, kas spēj ieklausīties savā jātniekā un precīzi izpildīt prasīto. Otrkārt, fizisks treniņš, kas attīsta koordināciju, reakciju, ritma un zirga izjūtu. Treškārt, norūda tādas rakstura īpašības kā pacietība, neatlaidība, pārliecība, precizitāte un gribasspēks. Tā ir iespēja būt svaigā gaisā un sevi attīstīt, ja vien zirgi ir aizraušanās.