«Viss ir atkarīgs no mums pašiem»

Sports

Turpinot iepazīties ar sportistu ikdienu ārkārtas situācijas laikā, šoreiz aicinājām uz sarunu basketbolistu Aivi Lemani, futbola vārtsargu Kristianu Hartmani un badmintonistu Kristapu Vārnu. Kaut arī šo sporta veidu specifika atšķiras, par vienu jaunieši ir pārliecināti — lai veiksmīgi turpinātu darboties, jāmeklē alternatīvas un pret treniņu procesu jāizturas ar atbildību.

Kristians Hartmanis, futbola vārtsargs: — Ārkārtas situācija ir ietekmējusi manu ikdienu lielā mērā. Nemainīga ir palikusi skola un treniņi. Nopietni piedomāju pie tā, cik laika atvēlēt mācībām, lai netraucētu treniņu procesam. Par noteiktajiem ierobežojumiem sajūsmā nebiju — visvairāk mani apbēdināja tas, ka nācās mainīt dienas plānu. Neskatoties uz to, treniņu process turpinās — katru dienu ar treneri sazvanāmies interneta platformā «Zoom», kur pārrunājam iepriekšējā dienā veiktos uzdevumus un tiek dotas norādes par nākamajiem uzdevumiem. Lielākais izaicinājums pašlaik ir gaidīšana, jo mēs nezinām, kad varēsim atsākt trenēties kā komanda. Visveiksmīgāk turpināt iesākto varam, turpinot trenēties un pilnveidojot sevi. Viss ir atkarīgs no mums pašiem — galvenais ir disciplīna un atbildība pret treniņu procesu.
Manuprāt, vissmagāk notiekošais ietekmēs pavasara un vasaras sezonas sporta veidus, tai skaitā futbolu, kur sezonas sākums ir atlikts uz nenoteiktu laiku. Ārkārtas stāvokļa dēļ nav aizkavējies tikai mūsu čempionāts, bet gan čempionāti visā pasaulē. Tas parāda situācijas nopietnību. Psiholoģiskajā ziņā nav viegli, jo visu laiku jādzīvo ar neziņu. Domāju, ka tā jūtas daudzi sportisti, kuri uz treniņu procesa atsākšanos cer tikpat ļoti kā es. Lai pielāgotos izmaiņām, turpinu darīt to, ko darīju pirms ārkārtas stāvokļa, ar cerību, ka pavisam drīz viss atkal būs kārtībā. Brīvo laiku cenšos pavadīt kopā ar ģimeni, dodos svaigā gaisā un daudz staigāju — tas palīdz atbrīvoties no uzkrātā stresa. Skatos no pozitīvās puses un pievēršu uzmanību šķietami vienkāršām lietām, kurām pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas nepievērsu tik daudz uzmanības. Lielākais ieguvums ir tas, ka esmu iemācījies labāk plānot laiku, jo blakus nav trenera vai skolotāja un treniņu process tiek apspriests attālināti. Ir svarīgi saprast, ka mēs katrs pats esam atbildīgs par to, kā turpinām attīstīties un pilnveidot sevi šajā grūtajā laikā. Lielākais zaudējums ir tas, ka ir izjaukti daudzi plāni. Zinu, ka neesmu vienīgais, — internetā bieži redzu, ka cilvēki šā iemesla dēļ ir ļoti apbēdināti, taču, kā jau teicu, šajā situācijā esam visi kopā, tāpēc ir jāievēro visi noteikumi, lai varam atgriezties atpakaļ ierastajā ikdienā. Pēdējā laikā cenšos aktīvi sekot līdzi notiekošajam, iegūt informāciju par inficēto skaitu, drošības noteikumiem un aktuālākajiem jaunumiem. Manuprāt, noteiktie ierobežojumi ir stingri, taču atbilstoši. Ir svarīgi ievērot disciplīnu un palikt mājās, jo tikai tā mēs varam izkļūt no šīs situācijas. Protams, nav viegli, taču nevienam nav viegli. Mums jābūt saprotošiem un jāapzinās situācijas nopietnība. Vēlos novēlēt visiem izturību un pacietību, jo šajā grūtajā laikā ir svarīgi būt kā vienam veselam. Kopā mēs varam!

Aivis Lemanis, basketbolists: — Ikdiena pavisam noteikti ir krasi mainījusies, jo ārkārtas situācija tika pasludināta laikā, kad basketbola sezona gāja uz beigu pusi. Bija palikušas svarīgākās spēles, lai noteiktu vietu sadalījumu Latvijas Basketbola līgā. Arī klātienes studijas tika atceltas un pašlaik notiek attālināti. Ierastā ikdiena noritēja pēc grafika, kas bija izstrādāts vairākām nedēļām uz priekšu. Lai uzturētu sevi formā, trenējos pēc programmas, ko ir sagatavojusi Latvijas Universitātes basketbola kluba fiziskās sagatavotības trenere. Mācību ziņā nepieciešamos darbus veicu sev vēlamā laikā, jo brīvā laika ir daudz. Treniņi un veicamie darbi ir palikuši nemainīgi — mainījusies ir to norise. Vairs neaizvadu ikdienu pēc citu sastādīta grafika, bet plānoju to pats. Sākumā bija grūti saprast, kam gatavoties, jo tika ziņots par sezonas pārtraukšanu uz nenoteiktu laiku ar domu, ka tā varētu atsākties, bet tajā pašā laikā komandas treniņi vairs nenotika. Pirmajā brīdī bija grūti noticēt, ka tas notiek arī pie mums, bet, laikam ejot, apradu ar šo domu. Veselība tomēr ir pirmajā vietā. Tā kā spēles tik drīz neatsāksies, treniņu programmā ietilpst tikai fiziskās sagatavotības vingrinājumi. Trīs reizes nedēļā vingroju un četras reizes skrienu. Lai paliktu kāda brīvdiena, kurā atjaunoties un atgūt spēkus, citreiz skriešanu un vingrošanu apvienoju. Basketbola elementus pieejamajos laukumos piekopju individuāli. Šobrīd sportistiem jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas kvalitatīvāk pavadītu doto laiku. Diemžēl ne visiem ir pieejams nepieciešamais inventārs, lai veiktu ierastos vingrinājumus. Jāiztiek ar to, kas ir, vai jāmeklē alternatīvas. Neskatoties uz to, daudzi sportisti ir parādījuši, ka ierobežojumi nav šķērslis. Viena no tiem ir Austrijā dzīvojošā latviešu skrējēja, kura dzīvoklī noskrēja 37 kilometrus. Iespējams, kādam sportistam izaicinājums ir motivācijas atrašana, jo nav zināms, kad sacensības varētu atsākties. Lai veiksmīgi turpinātu darboties, nav jālauza galva par to, kas būs, bet jātrenējas sev, jo dzīve nav apstājusies un sacensības kaut kad atsāksies!
Runājot par basketbolu, ir ļoti grūti prognozēt, kas notiks pēc ārkārtas situācijas beigām. Ekonomiskās situācijas dēļ liela daļa klubu vairs nevarēs maksāt spēlētājiem tik lielas algas kā līdz šim, un klubi, kuri paļāvās tikai uz privātā sektora līdzekļiem, var nonākt krīzes situācijā vai pat bankrotēt. Nodokļu reformas dēļ vairāki klubi Latvijā sastopas ar finansiālām grūtībām. Pēc pandēmijas gaidāmas lielas pārmaiņas, bet par to spriest vēl ir pāragri. Vissmagāk notiekošais skars tos komandu sporta veidus, kuros ir liels skaits līdzjutēju. Šajos sporta veidos komandas lielā mērā balstās uz ienākumiem no pārdotajām biļetēm. Pašreiz netiek pildīti arī reklāmas līgumi, kas var ietekmēt klubu darbību. Kopumā lielākie zaudētāji būs tie sporta veidi un komandas, kuras galvenokārt paļaujas uz privātā sektora līdzekļiem un pārdoto biļešu apjomu.
Mana dzīve nav apstājusies — turpinu trenēties, dziedēju mikrotraumas, piestrādāju pie vājajām vietām un paralēli mācos, lai pabeigtu studijas universitātē. Tā kā laika ir daudz, varu nesteidzīgi pievērsties bakalaura darbam.
Šis ir laiks, kad izvēdināt galvu un pievērsties lietām, kuras jau sen gribējās izdarīt. Informācijai par vīrusu vairs nesekoju — tas ir viss, ko ziņās rāda, un katram par to ir savs viedoklis — bieži vien nepamatots. Protams, par lielākajiem notikumiem painteresējos, bet mani tas īpaši neuztrauc. Labākais, ko pašlaik var darīt, ir palikt mājās un ievērot visus piesardzības pasākumus. To, ka ierobežojumi ir pamatoti, parāda arī statistika — Latvijā saslimušo un mirušo skaits ir mazāks nekā mūsu tuvākajiem kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai. Ierobežojumiem ir jābūt stingriem un sodiem par to neievērošanu — lieliem. Diemžēl gan Latvijā, gan citur pasaulē vēl joprojām ir liela daļa cilvēku, kuri šo situāciju neuztver nopietni un aizvada savu ikdienu, nedomājot par saslimšanas un citu aplipināšanas iespējām, jo uzskata, ka viņiem vīruss neko nenodarīs.

Kristaps Vārna, badmintonists: — Ārkārtas situācija ir mainījusi daudz ko. Treniņi vairs nenotiek, un, tā kā mācos 12. klasē, arī mācību process ir pilnībā mainījies. Vispirms eksāmenus pārcēla uz vēlāku laiku, pēc tam runāja, ka atcels vispār, bet tad nolēma, ka tie tomēr būs. Par ierobežojumiem mums paziņoja treneris — citi to uztvēra ar šoku un šausmām, bet man no sākuma tā bija iepriecinoša vēsts, jo tas nozīmēja, ka varēšu ilgāk pagulēt un nebūs jāiet uz skolu. Sarežģījumus rada tas, ka biju ieplānojis doties uz vairākiem pasākumiem, no kuriem daži bija saistīti ar turpmākajām studijām augstskolā. Domāju, ka šie pasākumi būtu palīdzējuši saprast, ko tieši gribu studēt.
Katrs sportists šajā laikā sastopas ar atšķirīgiem izaicinājumiem. Daudziem trūkst motivācijas un nepieciešamā inventāra. Inventāra ziņā jābūt radošiem — daudz ko var aizstāt ar priekšmetiem, kas atrodas mājās. Badmintonā viss stāv uz vietas, jo tas ir iekštelpu sporta veids, bet, manuprāt, būtiski badmintona attīstība nemainīsies. Vissmagāk notiekošais ietekmēs komandu sporta veidus, jo šobrīd ir iespējams trenēties tikai individuāli, kā arī visus tos sporta veidus, kuros ir nepieciešams speciāls inventārs vai laukums. Ir gandrīz neiespējami praktizēties, ja tas nav pieejams. Vieglāk noteikti ir individuālajos sporta veidos un tajos sporta veidos, kur sitiena vai metiena izpildījuma tehnika nav tik būtiska.
Tā kā dzīvoju laukos, varu brīvi iet ārā, daudz staigāt, skriet, braukt ar velosipēdu un trenēties bez jebkādiem ierobežojumiem. Treneris bieži sūta dažādus uzdevumus, taču esmu nolēmis vairāk pievērsties fiziskajai sagatavotībai — esmu atradis vingrinājumus, kas nostiprina visu ķermeni. Jaunumiem īpaši nesekoju, bet sociālajos tīklos ik pa laikam kaut ko pamanu. Cenšos sekot jaunumiem, kas varētu skart mani, — informācijai par eksāmeniem, uzņemšanu augstskolās un citām 12. klases skolēniem aktuālām tēmām. Par ierobežojumiem grūti spriest — nekad nevar zināt, cik lielā mērā informācija, ko mums sniedz, ir patiesa un pilnīga.