Valsts svētkus sagaidot, apņēmības pilni atkal atvērt durvis

Uzņēmējdarbība

Lai gan ēdināšanas uzņēmumiem ārkārtas situācijas laikā nav liegts darboties, bet ir jāievēro īpaši drošības noteikumi, tomēr daudzi ir aizvēruši durvis, jo apmeklētāju skaits krasi sarucis, kāds nevar izpildīt prasības, bet kādam radušās materiālās grūtības. Arī pagājušā gada oktobrī atvērtā Stendes kafejnīca «Pagrabiņš» mēnesi bija slēgta, bet saimnieki Mārīte un Ritvars Skujiņi ir apņēmības pilni strādāt un nodrošināt sava uzņēmuma darbību, 1. maijā atkal durvis atverot.
Mārīte Skujiņa atklāj, ka gadu, pirms iesākuši remontdarbus kafejnīcas telpās, tās stāvējušas neizmantotas un izskatījušās gaužām bēdīgā stāvoklī, tāpēc sanācis ieguldīt daudz līdzekļu, laika un spēka, lai viss būtu tik ziedošs un skaists kā pašlaik. Ir padomāts arī par bērniem, un ir telpa svētku vai notikumu atzīmēšanai nelielā kompānijā līdz 12 personām. Kad pagājušā gada 2. oktobrī cerīgi tika atvērtas kafejnīcas durvis, nevienam, protams, nebija ne jausmas, ka pēc pusgada pienāks negaidīta krīze. Uzņēmuma durvis sarežģītajā laikā viņi aizvēruši 1. aprīlī, kad cilvēku apmeklētība pamazām sarukusi un ar vīru rēķinājuši, ka algas darbiniekiem ir jāmaksā šā vai tā, tāpēc drošības nolūkos nolēmuši, ka būs labāk, ja darbinieces reģistrēsies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieces, līdz situācija izmainīsies un būs stabili darboties tālāk.
«Likumi mainījās ik pa brīdim. Sākumā teica, ja uzņēmums nav nostrādājis gadu, dīkstāve nepienākas. Tad, kad meitenes aizgāja uz bezdarbniekiem, tad pateica, ka visu izvērtē un tomēr varbūt pienāksies tas dīkstāves pabalsts. Bet cik ilgi tad vari gaidīt? Tad nu tagad no 1. maija būsim divatā. Es un pavārīte. Esmu arī valdes locekle. Ja viss notiks un cilvēku apmeklētība būs, tad pārējās meitenes arī atsāks darbu,» sarežģīto situāciju komentē Mārīte, kura pati ar ģimeni dzīvo Stendē.
Sākumā it kā pa jokam
Ideja par «Pagrabiņu» dzimusi tad, kad kopā ar draudzeni sēdējušas un domājušas, ko labu varētu izveidot Stendē. Telpas, kur iepriekš darbojās organizācija «Latvijas Sarkanais Krusts» un arī ēdnīca, kādu laiku stāvējušas tukšas un drūmas. «Es draudzenei teicu: «Kā es gribētu to kafejnīcu! Ja būtu līdzekļi un iespējas… Tad nu vēl pēc tam pasmējāmies, kāda vēl kafejnīca un par kādu naudu,» smaidot atmiņās dalās Mārīte Skujiņa. Pagājis gads, un viņa pabeigusi masieres kursus, kad ar vīru domājuši, ka vajadzētu kaut ko savu.
«Aizgāju uz domi un zināju, ka ir pieejamas telpas. Izdomāju, ka atvēršu masāžas kabinetu, kur tagad darbojas frizētava. Man to kabinetu piešķīra, un tur nu bija mans skaistumkopšanas salons. Draudzene atnāca uz solāriju un teica: «Nu, Mārīt, redzi, tu jau esi piecu soļu attālumā no kafejnīcas,» ar smaidu atceras stendeniece — Mārītes salons patiešām bijis dažu soļu attālumā no kafejnīcas zāles. «Divus gadus man bija salons, bet tad ģimenē pieteicās bērniņš, tāpēc salona darbošanos izbeidzām,» stāsta «Pagrabiņa» īpašniece.
Vīrs Ritvars — vilcējspēks
Mārīte parunājusi ar vīru, ka varbūt tomēr varētu atvērt kafejnīcu, un domāts — darīts. Pārdevuši automašīnu un visu naudu ieguldījuši kafejnīcas remontā. Iesākums bijis liela papīru darīšana, izsoles un ilga gaidīšana. «Arī vecāki bija noskaņoti skeptiski, sakot, ka mēs galīgi nesaprotam, ko darām, un ka esam traki,» turpina kafejnīcas saimniece. Kad vecāki redzējuši, ka apņēmīgais ģimenes pāris neapstājas, tad jau paši iesaistījušies un palīdzējuši. Īpašu pateicību Mārīte izsaka sava vīra Ritvara vecākiem, kas palīdzējuši, atbalstot ar saviem ietaupījumiem, lai ģimene varētu uzsākt biznesu. «Es esmu diezgan bailīga, bet vīrs savukārt bija ļoti neatlaidīgs un mudināja mēģināt, lai pēc tam nav jānožēlo neizdarītais, jo kā tad zināsi, ja nepamēģināsi,» komentē Mārīte. Atrasta arī brīnišķīga un zinoša pavārīte, kas dalījās ar idejām un palīdzēja visu iesākt. Par pēkšņo krīzi Mārīte teic, ka sanācis tā, ka tikko kā bija pārdzīvota ziema, kad ir tumšie vakari un cilvēki ir retāki kafejnīcu apmeklētāji, un šķitis, ka viss godam izturēts, bet tad visus skāra lieli ierobežojumi vīrusa dēļ.
Mārīte visā līdzdarbojas
Kafejnīcas «Pagrabiņš» īpašniece neslēpj, ka tiekot novērtēta, jo vienmēr ir klātesoša un līdzdarbojas. Pavārīte teikusi, ka viņai savā amatā ir liela pieredze, bet to, ka priekšniece slauka virtuvi, piedzīvojusi pirmo reizi. «Es redzu visu to darba procesu, redzu, cik pārguris ir darbinieks pie karstās plīts. Kāpēc man vakarā neiztīrīt virtuvi, palīdzot nogurušajam? Tas viss ir kopdarbs. Ja neesi klāt un neredzi visu, diez vai novērtē sava uzņēmuma cilvēku darbu,» pārliecību neslēpj M. Skujiņa, pastāstot arī, ka ēdiens kafejnīcā tiek pasniegts tikko pagatavots un svaigs. Katram tiek cepta karbonāde, un nav nekādas atsildīšanas. «Jā, ir gan jāuzgaida un par to arī pasakām. Izņemot dienas pusdienas. Tās pagatavojam no rīta. Citreiz jau ir tāda paburkšķēšana par gaidīšanu, bet tad, kad klientam atnes gardo, tikko pagatavoto ēdienu un tas labsajūtā pūš, maksājot pie kases, sakot, ka bijis tā vērts, tad saprotam, ka problēmas jau tajā nav. Piedāvājumā ir gaļas ēdieni, zivju, vistas, saldie, ir iespēja pasūtīt kūkas, gaļas plates. Ir jau izveidojušies pastāvīgie klienti, vīri, kas brauc ēst mūsu soļanku, sakot, ka nekur tik garšīgu nav ēduši, un tas, protams, silda sirdi,» smaidot piebilst kafejnīcas vadītāja, kuras vīrs arī pēc pastāvīgā darba metas palīdzēt visā, kur vajadzīgas palīdzīgas rokas.
«Laiku, kad bijām slēguši kafejnīcu, var uztvert kā tādu starpposmu, kad varēja vairāk padomāt, izvērtēt, veikt lielāku uzkopšanu un izdarīt to, kam nav bijis brīva brīža iepriekš. Dārzu varēju apsēt. Visam savs labums, ja paskatās no citas puses,» turpina Mārīte.
Bērnības smarža — arī pašas kafejnīcā
«Brīvā brīdī, kad darbojos skaistumkopšanā salonā, gāju arī palīgā turpat blakus esošās kafejnīcas iepriekšējai pavārītei, kad tika remontēts ceļš no Selekcijas līdz Stendei un strādnieki, kurus saucām par rūķīšiem, nāca ēst. (Smaida.) Savā ziņā tad, pašai vēl neapzinoties, ēdināšanas lietās biju iekšā un redzēju, kā viss darbojas un notiek,» atceras Mārīte, kuras stāstītais aizved līdz pat bērnībai. «Es gandrīz visu savu bērnību pavadīju ēdnīcā. Mana omīte kolhoza «Lāčplēsis» kafejnīcā Ķūļ-ciemā bija pavāre. Biju visu procesu vidū. Man ļoti patika skatīties, kā gatavo un darbojas virtuvē, bet, kā es tagad saku un smejos, varu mizot kartupeļus un darīt visu ko, bet pie plīts nu gan neparko nestāvēšu, jo gatavot man nepatīk. Bet pavārīte saka, ka paiešot laiks un stāvēšu arī pie plīts… Skatījos, kā cep kūkas, gāju visur līdzi un man patika. Pat tad, kad nāku «Pagrabiņā», tā eļļas smarža man uzbur omes ēdnīcas smaržu tos daudzos gadus atpakaļ. Ome gatavoja kāzās, bērēs, visur, kur aicināja. Kādreiz jau svinējās trīs dienas. Darba bija daudz. Tas noteikti uz mani atstājis zināmu iespaidu, ko tagad saprotu. Varbūt, ja nebūtu bijusi tepat blakus savā salonā, nebūtu nekas tāds izvērties. Biju īstajā vietā un īstajā laikā,» savas bērnības redzes un smaržas gleznās dalās Mārīte.
Mēs esam par savējiem!
Pārtikas produkti kafejnīcā «Pagrabiņš» nāk no Rēzeknes gaļas kombināta, bet dārzeņus piegādā vietējie Laidzes zemnieki, tāpat cieņā ir «Talsu piensaimnieka» produkcija. «Mēs esam par savējiem! Ēdienkarti sastādīja pavārīte ar savām idejām. Vasarā, kad kafejnīcā notika remontdarbi, meklēju idejas arī internetā,» teic Mārīte un atzīst, ka gribējuši visu vienkāršu. Svarīgi bijis, lai arī darba cilvēks savā apģērbā var atnākt paēst un justos labi. Vidējā māsa savukārt ir liels palīgs ar informatīvo un reklāmas pusi. Kad aci iemet diezgan plašajā ēdienkartes piedāvājumā, redzam, ka tā iesākas ar kārdinošu kalmāru gredzenu ar apelsīnu—čilli mērci, sīpolu gredzeniem, un pat ir īpašs tikko ceptu pankūku piedāvājums: kartupeļu pankūkas ar brūkleņu ievārījumu, ar sēņu mērci, pankūkas ar saldējumu un šokolādi, pankūkas ar lasi un garnelēm un svaigo sieru un vēl, un vēl. Kādreiz speciāli sanācis braukt uz Kuldīgas kafejnīcu ēst pankūkas, bet nu plašs piedāvājums ir pašiem. «Mums ir idejas gan izbraukumiem, gan galda klāšanai banketos, bet pagadām viss ir apstājies. Lai gan mums Latvijā kultūrā nav iegājies kafiju dzert kafejnīcās kā ārzemēs, jo to visbiežāk darām mājās, mums ir ideja arī par mūzikas vakariem. Tas viss, protams, maksā — atļaujas, apsardze, mūzikas atskaņošana, samaksa mūziķim, bet to, vai būs apmeklētība, jau grūti prognozēt. Idejas mums netrūkst, kā būs, skatīsimies tālāk,» bilst Mārīte.
Atbalsts uzņēmējiem — tukšas frāzes
Mārīte bilst, ka valdībā skandina, ka ir jāpalīdz uzņēmējiem, jāpalīdz mazajiem uzņēmējiem, kas tikko atveras, bet tās visas ir muļķības. Bieži dzirdama atbilde: «Ja nevari atļauties, nestrādā!» Ir skaisti izrunātas frāzes pa televizoru, bet reāli dzīvē nevienam neinteresē otra privātais bizness. «Biznesa inkubatora» piedāvājumu virzienā netika lūkots, jo ģimene negribējusi šajos nestabilajos laikos nekādas saistības ar kredītiem. «Īre telpām ir dārga un arī apkure. Pašiem tas jāsaprot un ir jācīnās. Protams, kaut kādas labas gribas žests no pašvaldības puses tiek arī parādīts, bet… Viegli nav. Visas īres ir pēc izcenojumiem, un tur jau neko nevar padarīt. Skatījāmies, ka esam Vecrīgas cenu līmenī. Tas, protams, tā sāpīgi,» pieredzētajā dalās Mārīte Skujiņa.
Par nelabvēļu pelēm pasmaida
«Mums jāpasmaida bija par to, ka jau pirmajā darbošanās mēnesī bija sniegtas sūdzības Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) un finansistiem. Tad mums esot peles te skrējušas, divgadīgs bērns saindējies ar ēdienu. Mēs jau saprotam, ka tas mums tautā pieņemts, un ceru, ka tie cilvēki tagad guļ mierīgi. (Smejas.) Kā jau latviešiem — «labvēļu» netrūkst. Mums te viss ir apdrošināts, un darbojamies kārtīgi. Ja jau tas bērns būtu saindējies, ko nenāca un neteica mums? Mēs būtu kompensāciju iedevuši un visu nokārtojuši. Visu aiz muguras, pa kluso un anonīmi. Tāpat bija sūdzība, ka čeks nav izsists augustā. Atbrauca finansisti un smējās. Kāds augusts? Jūs taču tikai oktobrī uzsākāt darbu! Cilvēki citreiz tik dīvaini uzvedas, sēž un raksta, nesaprot pat, ko. Tāpat smejamies, ka bija kāds sūdzējies — sēžot pie galda, redzējis, ka uz tualeti aizskrien pele. Atnāca PVD inspektore un prasa, kur mums ir tualete. Tās mums ir prom aiz stūra. Viņa pati uzdeva jautājumu: «Kā, sēžot zālē, var redzēt, ka tualetē, kas ir tālāk prom, ieskrien pele?» Inspektore jau pati uzreiz saprata, no kuras puses pūš vējš, bet nebraukt jau nedrīkst. Tas ir viņu darbs.
Īpaša svētku atmosfēra
Mārīte teic, ka 4. maija svētkos, kad visi gan ir aicināti palikt mājās un kopā nerosīties, valsts svētku noskaņai kafejnīcā uzklās baltos galdautus, un būs arī svētku kūka. Katros svētkos tiekot izdomāts kaut kas īpašs. 8. martā katra sieviete sagaidīta ar šampanieša glāzi, arī Valentīndienā apmeklētāji varējuši justies īpaši. «Tagad ir ierobežojums par divām personām pie galdiņa, bet vienas ģimenes locekļi, protams, var sēdēt kopā. Tāpat galdiņiem jābūt noteiktā atstatumā citam no cita, jāievēro dezinfekcijas nosacījumi, salvetes nevar stāvēt uz galda, kad pie tā sēž, jo kāds var apšķaudīt. Viss ir jāpienes atsevišķi. Tas, protams, mūsu pašu drošībai,» par drošības nosacījumiem pastāsta kafejnīcas saimniece.
Kad bijušas šaubas, vai vispār ēdināšanas uzņēmumam kā tādam būs piekritēji, vīrs Ritvars smējies, ka ēdīs un mirs cilvēki vienmēr, — tās ir neizbēgamas lietas. «Tikko kā izlasīju foršu citātu: «Ja ēdiens ir pārāk skaisti noformēts, tas nozīmē, ka pavārs ir vairāk laika veltījis šķīvja noformēšanai, nekā paša ēdiena pagatavošanai. Varbūt cenšas noslēpt, ka nav tik labi sanācis. (Smejas.) Tāpat sirdij tuvs ir Virdžīnijas Vulfas sacītais: «Cilvēks nevar pilnvērtīgi domāt, mīlēt vai gulēt, ja nav pilnvērtīgi paēdis,» sarunu uz poētiskas nots noslēdz smaidīgā ģimenes kafejnīcas «Pagrabiņš» īpašniece Mārīte Skujiņa.