«Caur sevi dot citiem»

Personības

«Pasaulei nesu rādīt un dāvināt balti baltos ziedus. Turot prātā, ka neviena koka ziedēšana nenotiek mūžīgi, tāpēc jāpaspēj. Jāpaspēj radīt tos baltos ziedus. Un — rādīt, caur sevi dot citiem,» jaunajā grāmatā «No rīta uz rītu» raksta Maija Laukmane.
— Tikko iznākusi jūsu kārtējā grāmata «No rīta uz rītu».
— Šī (rāda publicēšanai sagatavoto grāmatu — aut.) top ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, «Piezīmes no Lībiešu krasta», latviešu valodā un sadarbībā ar Sergeju Moreino tulkojums krievu valodā. Viņš vienreizēji dziļi un spēcīgi prot ieiet tajā domāšanā, ko esmu devusi. Nezinu, vai tā (dzeja — aut.) ir dziļi vērtīga, bet runāju tieši par manu izpratni. Viņš prot tik labi pārnest manu domāšanu. Sadarbība ir ļoti veiksmīga. Sergejs šo grāmatu nosauca par «Kursas pulsāciju». Kuru katru brīdi šī grāmata iznāks. Tā bija paredzēta citādāka, ļoti žēl, ka neizdevās tāda. Trijatā bijām domājuši veidot, piesaistot fotogrāfu Daini Kārkluvalku. Viņam ir tik ārkārtīgi skaistas Lībiešu krasta sajūtas fotomākslā. Skatos uz to vientuļo krastu, uz pamesto tīklu būdu, un man nemaz nevajag vārdu, tas viss dzīvo. Bet diemžēl finansējuma dēļ tas neizdevās.
«No rīta uz rītu»» iznāca martā.
— Šajā grāmatā ir jūsu izjūtas, bet vai tur ir arī vēstījums lasītājam?
— Man liekas, ka bez subjektīvas izjūtas nevar rasties literārs darbs. Jebkurā rindā ielieku pašas attieksmi pret to, ko gribu pasacīt, citādi tie būs auksti un nejūtīgi vārdi. Gribu pasacīt to, ko vispār dzīvojot gribu pateikt. Ir vērts darīt, ir vērts sāpēt, ir vērts iziet cauri, lai atkal paceltu galvu. Šajā grāmatā otrā daļa ir proza, īsā proza, ko esmu nosaukusi ļoti dīvainā vārdā «plīvojumi». Tās nav ne īsti esejas, ne miniatūras, tās ir iekšējas sarunas ar sevi, un tās cilvēki gaida. Varbūt, ka prozas darbus ir vieglāk uztvert nekā dzeju, jo dzeja ir slāņaināka, tēlaināka, metaforiskā pasaule ir blīvāka, tur vajag pašam vairāk no sevis dot, lai teksts atvērtos. Proza ir gludāka, līdzenāka, vieglāk uztverama. Grāmatu apgāds man lūdza, vai šī grāmata nevarētu būt citādāka.
— Kura šī grāmata ir pēc skaita izdotā?
— Tiešām neskaitu, nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Ļoti daudz. Grāmatas lasa, un esmu to reti laimīgo skaitā, kurai nekad nav bijis jādomā, ka man vajadzīga nauda, ka man jākrāj, lai iznāktu grāmata. Ir sagadījies tā, ka mani lasa. Līdz ar to izdevniecības zina, ka neriskē, izdodot manas grāmatas.
— Tas, ka esat pieprasīta autore, jums dod papildu iedvesmu, emocijas, gandarījumu?
— Man ļoti nepatīk, ka mani atpazīst, man tas traucē. Ir daudz gadījumu bijis, kad bērns iebaksta mammai, sakot, ka aizgāja dzejniece. Nē, man tā nevajag. Ļoti bieži labprāt tāpēc aizbraucu uz citu pilsētu pastaigāties, pasēdēt.
— Jūs esat sociāli aktīva, braucāt uz Kandavu, lai iestātos par Kandavas novada saglabāšanu. Jūs sevi pasniedzat kā publisku personu.
— Jā, nevaru ielīst drēbju ieliekamajā maisā un aizvilkt ciet. Tā ir dzīve, un šai lietai ir arī otra puse. Esmu talseniece, un esmu kandavniece (dzimusi Kandavā — aut.). Ja abām šīm manām pilsētām ir vajadzīga mana palīdzība vai plecs blakus, tad tas ir galvenais.
— Ko jūs konkrēti jautājumā par administratīvi teritoriālo reformu gribat panākt ar savu līdzdalību?
— Varbūt šis nav īsti jautājums man, to vislabāk varētu atbildēt Kandavas novada domes priekšsēdētāja Inga Priede. Man patiešām šķiet, ka ir jāsaglabā tas skaistums, kas ir Kandavā. Tā ir stipra, stingra Kurzemes pilsēta, mazpilsēta, ar savu labi uzturēto vēsturi, tāpat kā mēs (Talsi — aut.) to darām. Pievienošana Tukumam būtu vērtības atšķaidīšana. Līdz ar to katrs mēs saprotam, ka viņi vairs ieguvēji nevarēs būt. Skābeklis tiks piegriezts. Kandava ir stingra Kurzemes pilsēta. Ne velti mums pie Pūres ir robežstabiņš, kas sadala novadus. Vienmēr, braucot uz to pusi, saku: «Sveiki! Gaidi atpakaļ!», izbraucot no Kurzemes. Atgriežoties atpakaļ: «O, esmu mājās!» Tā ir plaša, liela lieta. Viena no lietām, par kurām noteikti jādomā.
— Vai jūs kopumā esat pret administratīvi teritoriālo reformu?
— Ja mums ir kultūrvēsturiskie novadi — Zemgale, Latgale, Sēlija, Vid-zeme, Kurzeme —, tad, ja man jautā, kur tu dzīvo, saku Kurzemes novadā, Talsu novadā. Mums viss šajā lietā ir samudžināts. Labāk par literatūru…
Tikko esmu saņēmusi uzaicinājumu no redakcijas piedalīties bērnu literārā konkursa žūrijā. Viss notiek. Kamēr mani iesaista un esmu vajadzīga, tikmēr daru.
— Jūsu darbības lauks ir ļoti plašs, vai tas ir sabiedriskais darbs, vai kā citādi formulējams?
— Turpinu dzīvot, jo man šķiet, ka tiešām Vinnijs Pūks pareizi ir dziedājis dziesmiņā: «Tralla-lā, tralla-lā, vienmēr laiks ir kaut ko sākt, vienmēr laiks ir kaut ko beigt.» Tā bija, kad man iznāca pirmā dzejoļu grāmata, apmēram 1987./1988. gadā. Mana mamma jau bija mūžībā, viņa neredzēja nevienu manu grāmatu, tikai pirmās publikācijas, kas bija «Karogā», «Liesmā», «Literatūrā un Mākslā». Manu pirmo grāmatu «Vārdos nepasakāmais» pieredzēja vecāmāte, kuru mēs, trīs māsas, saucām par memmīti, ieliku viņai rokās. Viņa pašķirstīja un sacīja: «Apsēdies man, meitiņ, blakus. Es tev tagad pateikšu divas svarīgas lietas.» Memmīte man vispār ir vērtība; ja manī ir kaut kas labs, tas viss nācis no viņas. Viņai bija tik tīrs pasaules redzējums, tas, kā viņa dzīvoja, ko viņa mums, trim māsām, mācīja. Viņa sacīja: «Pirmā — lai pie tavām drēbītēm nepielīp iedomības putekļi. Otrā — raksti tikai tik ilgi, kamēr tu neklabi.» Lai nebūtu tikai virspusēji, lai tur būtu kaut kāda doma iekšā.
Vasarās man ir jauniešu nometnes. Joprojām strādāju ar jaunajiem autoriem, esmu dzejas konsultante.
— Kur jūs ņemat sevī radošumu?
— Esam apritē, kultūras dzīvē, veidojam, darām, piedalāmies, dzīvojam ar savu redzējumu. Daudz lasu, daudz domāju, joprojām strādāju ar jaunajiem autoriem.
— Kas veido jūsu dzīvi?
— Kafija (smejas), bez kafijas nesāku dienu. Ļoti daudz kas notiek. Visu laiku kaut kas notiek, kāds šeit (A. Pelēča lasītava — aut.) atnāk. Man kaut kur jāpiedalās. Tagad plānotājā skatos, bija Pavasara dzejas dienas, tikšanās ar Laidzes bērnudārza audzēkņiem, lai stādītu kociņus… Tagad tas viss atkrīt. Vienkārši dzīvoju. Nupat izlasīju skolēnu domrakstus, pierakstīju piezīmes, piebildes. Man tie jāsagrupē pa vietām.
Mēs varam lepoties ar izciliem novadpētniekiem, viņi dara to, kas viņiem ir iedots. Muzejs var būt bagāts novadpētnieku pienesuma dēļ.
— Šis ir ļoti dīvains laiks, ierobežojošs, vai jūsu dzīvi tas ietekmē?
— Man ļoti pietrūkst kultūras pasākumu, pietrūkst sajūtu, kad ieeju tautas namā. 14 gadus strādāju ar jauniešu teātri «Jandāls». Tās arī ir vienas no manām mājām. Tagad tā visa nav. Nečīkstu. Man ir dators: skatos izrādes, klausos koncertus, lasu, rakstu, daru, pamanu, fotografēju. Man pietrūkst komunicēšanas ar cilvēkiem. Savā laikā kultūras darbinieku tehnikumā bija mācību priekšmets «Fotogrāfija». Toreiz tas man ļoti nepatika, ar veco «Smenu» tas bija pilnīgi citādi, bet ļoti daudz iemācījos.
— Ko jūs visvairāk fotografējat? Kur saskatāt vislielāko vērtību, izvēloties, ko bildēt?
— Esmu no cilvēkiem, kurš dzīvi neplāno, nešķiro. Ja tas mirklis ir, viņš ir tik ļoti liels, ka mani paņem. Nevaru pateikt, ka ne mūžam nefotografēju cilvēkus. To daru iespējami maz, bet kādreiz cilvēkam ir tāda izteiksme, ka tu nevari nenofotografēt. Tie ir mazie vērojumi, kas ienāk tieši vai netieši, bet vēlāk ienāk domāšanā un pārstrādājas tekstos.
Pašlaik Pastendes bibliotēkā ir mana fotoizstāde, ļoti plaša, pielikām klāt haikas.
— Jūs esat Aleksandra Pelēča literārajai prēmijai izvirzīto grāmatu konkursa žūrijā. Ir desmit grāmatas, kā jūs vērtējat šīs grāmatas?
— Šī ir viena no grūtākajām prēmēšanām. Jebkura grāmata, kura ir vērtība novadam, ir augsti vērtējama. Visas šīs desmit grāmatas ir mūsu vērtību bankā ieliekamas. Sarindot pirmo, otro, trešo vietu patiesi ir ļoti grūti. Liela vērtība, kā memuārliteratūra, muzejraksti, tie ir ļoti grūti ierindojami vienā vērtību skalā. Šajā gadā grūti tiku galā.
Šogad ir īpašs gads: ir A. Pelēča simtgades gads. Mēs jau ļoti laicīgi tam sākām gatavoties. Bijām ļoti skaistas lietas izplānojuši. Gribējām, lai norīb ne tikai Talsi, bet lai izskan visā Latvijā.
— Kā vērtējat A. Pelēča literārajai prēmijai izvirzīto Elgas Kristapsones grāmatu par vietvārdiem? Tie arī jūs interesē.
— Jauki, ka ir tāda grāmata iznākusi. Pētniekiem tā ir laba grāmata. Man ļoti daudzreiz gribas tagad atšķirt Kārļa Mīlenbaha vārdnīcu un noskaidrot, ko nozīmē konkrētais vārds. Kad man būs laiks, noteikti pie šīs grāmatas atgriezīšos.
— Jūs sadarbojaties arī ar valodnieci Janīnu Kursīti-Pakuli. Kāda ir šī sadarbība?
— Tad, kad mani uzņēma Latvijas Rakstnieku savienībā, biju nobijusies, es no mazpilsētas elitārā vidē, kas nav mana vide, kur brauc ar televīzijas kameru. Starpbrīdī Ēriks Hānbergs mani uzrunāja. Man nekad nepatīk iepriekš izdomāt, ko varētu teikt. Paņēmu mikrofonu un ļoti ambiciozi izrunājos, teikdama, ka «sarkankrūtīši dzīvo arī laukos, un vārnas lido arī pāri Rīgas debesīm». Ar to gribēju teikt, ka Latvija ir maza, lai domātu, ka literārā vai mākslas, vai kultūras dzīve notiek tikai Rīgā, tā notiek tāpat Sēlijā vai Alūksnē, vai Kuldīgā, vai Talsos. Katra novada īpašā valoda veido to mūsu kopīgo skaisto latviešu valodu. Tie sulīgie dialekti.
Rīgā notika projekts «Literārā akadēmija». Nodomāju, kas mēs kādi… organizēsim Rakstniecības skolu Talsos. Piecus gadus mums tā kā augstskola bija. Katru otro ceturtdienu notika nodarbības, tikšanās ar dažādiem autoriem. Tad arī izveidojās sadarbība ar J. Kursīti-Pakuli. Tagad, ja kāda neskaidrība, vajadzība, viņa vienmēr ir atsaucīga.
— 4. maija, Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas dienas, priekšvakarā jums ir svētku izjūta?
— Sarežģīts jautājums. Protams, gribētu, lai tagad nebūtu jāievēro divu metru distance cilvēkam no cilvēka. Tik ļoti esmu noilgojusies pēc tā, ka man ir svētki un mēs apskaujamies, man tā pietrūkst. Domājot par 4. maiju, pietrūkst tās plecu sajūtas kopā. Mums ir jāpieņem situācija, kāda šobrīd ir. Galu galā tas iekšējais spēks, neredzamais, garīgais spēks, kas katrā no mums ir, tik un tā uzturēs to sajūtu. Varbūt tāpēc, ka grūti apstākļi, tāpēc, ka daudzās lietās mums neiet, un tieši tāpēc, ka mēs nezinām, kāda būs rītdiena, mums pienākums mīlēt valsti vēl vairāk. Ja bērns ir slims, māte par viņu vēl vairāk deg.