Lielākie izaicinājumi — neziņa, sacensību trūkums un finansiālais aspekts

Sports

Saistībā ar «Covid-19» izplatības ierobežošanu Latvijā un pasaulē izveidojies ārkārtas stāvoklis, kas aizliedz aizvadīt jebkādas sporta sacensības un organizētas treniņu nodarbības. Lai noskaidrotu, kā sportisti organizē treniņu procesu, ar kādiem izaicinājumiem sastopas un kā ar notiekošo tiek galā psiholoģiski, uzrunājām vairāku sporta veidu pārstāvjus. Šoreiz piedāvājam ielūkoties riteņbraucēja Kristera Ansona, biatlonista Renāra Birkentāla, smaiļotāja Roberta Akmens un florbolista Armanda Budreikas ikdienā.

Kristers Ansons, riteņbraucējs: — Uzzinot par noteiktajiem ierobežojumiem, biju nedaudz vīlies, jo fiziskā forma bija lieliska un biju gatavs pierādīt sevi sacensībās. Bijām aizbraukuši uz nometni Horvātijā un gatavojāmies sacensībām, tomēr marta sākumā tās sāka atcelt citu pēc citas, tāpēc priekšlaicīgi atgriezāmies Latvijā. Šajā sezonā vēl neesmu aizvadījis nevienas sacensības. Pagaidām vienīgās gaidāmās sacensības ir Latvijas čempionāts, kas ir pārcelts par diviem mēnešiem (uz augusta vidu). Katrs no manas komandas trenējas savās mājās, tagad treniņi ir garāki un smagāki, citreiz pat kā sacensību imitācija. Treneris aicina uzturēt motivāciju un atgādina, ka mums klājas labāk nekā citām valstīm, kur uz šosejas trenēties ir aizliegts. Ir nedaudz grūtāk psiholoģiski, jo trenēties individuāli nav tik interesanti un nav iespējams salīdzināt sevi ar citiem. Laika gaitā esmu ieguvis labu psiholoģisko norūdījumu, tāpēc daudz nepārdzīvoju. Protams, ambīcijas ir zemas, jo nav sacensību, kurām gatavoties, tomēr cenšos uzstādīt citus mērķus, piemēram, personīgos rekordus treniņu testos. Galvenais, ka ir kaut kas cits, ar ko nodarboties, — tas palīdz uzturēt motivāciju. Brīvajā laikā cītīgi mācos un veidoju prakses darbus augstskolai, ko aktīvas sezonas laikā būtu grūtāk izdarīt.
Lielākie izaicinājumi ir neziņa par esošo un nākamo sezonu, sacensību trūkums un algu samazinājums. Arī komandām ir grūtāk ar sponsoriem un finansējumu — mūsu galvenais sponsors ir neziņā, vai šogad uzturēs komandu, jo tie ir papildus izdevumi. Pagaidām ir atceltas visas sacensības — tas nozīmē, ka vairs nav ienākumu no sacensību raidīšanas televīzijas kanālā «Eurosport» un sponsoru attieksme komandu sponsorēšanas nolūkos mainās, tomēr ir arī pozitīvā puse — cilvēkiem ir vairāk brīvā laika un uz ielām ir vairāk velobraucēju. Domāju, ka vissmagāk notiekošais skar komandu sporta veidus, kuros nav iespējams turpināt treniņus, un jaunos sporta veidus, kuriem jau tā ir grūti mazā federācijas budžeta dēļ.
Ārkārtas stāvokļa sākumā sekoju līdzi jaunumiem, lai zinātu, kā rīkoties un izvairīties no saslimšanas, bet tagad tik ļoti vairs nesekoju, jo ziņās par to vien runā. Domāju, ka ierobežojumi ir atbilstoši, — jo ātrāk vīruss pazudīs, jo ātrāk varēs atsākties ikdienišķā dzīve. Šobrīd mana prioritāte ir mācības, bet esmu apguvis arī citas noderīgas prasmes — apgūstu fotošopu, vairāk muzicēju, klausos audio grāmatas un trenēju reakciju datorspēlēs. Viss jaunais, ko apgūstu papildus treniņiem, noteikti ir ieguvums. Arī laiks, ko varu pavadīt ar ģimeni, ir liels, jo sezonas laikā mājās esmu reizi mēnesī. Zaudējumi ir sacensību trūkums, iespējas parādīt sevi un tikt augstākas klases komandā. Ceru, ka igauņu komanda turpinās pastāvēt un nākamgad dos iespēju pabeigt iesākto.

Renārs Birkentāls, biatlonists: — Manā uztverē nekas nav mainījies, bet nekas nenotiek kā parasti. Nevaru apmeklēt skolu, tagad tas ir jādara attālināti, bet es neiebilstu, jo sporta sezonas laikā attālināti mācījos kopš novembra sākuma, tāpēc lielas grūtības man tas nesagādā. Lielāko ārkārtas situācijas ietekmi izjutu, dodoties mājās no sezonas pēdējām sacensībām Austrijā, kur norisinājās Eiropas čempionāts junioriem. Nebija skaidrības par pēdējiem startiem, jo Austrijas valdība sprieda par sporta sacensību atcelšanu. Nolēmām nevilcināties un uzreiz devāmies uz Latviju. Pa ceļam mums paziņoja, ka tajā naktī slēgs Polijas robežu un neviens valstī netiks ielaists. Par laimi, nokļuvām mājās pāris stundas pirms robežas slēgšanas, bet mūs tāpat apturēja un tika veiktas pārbaudes. Iebraucot Latvijā, nekavējoties devāmies uz Rīgu, kur tika veiktas analīzes. Drošības dēļ divas nedēļas pavadīju pašizolācjā. Visas ieplānotās pavasara treniņnometnes ir atceltas, treniņu zāles pagaidām nav pieejamas, bet, tā kā šis ir tikai sezonas sākums, zaudējums nav tik liels. Tā kā esmu individuālā sporta veida pārstāvis, lielāko daļu treniņu aizvadu vienatnē. Man nav nepieciešams būt saskarē ar citiem cilvēkiem, tādēļ ierobežojumi mani īpaši neskar — mājas apstākļos varu sekmīgi trenēties un turpināt progresēt. Protams, pavasara treniņu plāns ir nedaudz izjaukts, jo treniņnometnes un visi ar sportu saistītie masu pasākumi ir atcelti, bet īpaši par to nesatraucos. Pieņemu apstākļus tādus, kādi tie ir. Darbojos pēc plāna, regulāri sazinos ar izlases treneri, apspriežam treniņu procesu un cenšos ievērot režīmu, kas brīžiem ir apgrūtinoši, jo jārēķinās ar to, ka var iekrist kāda tiešsaistes mācību stunda vai brīvdienās jāpalīdz vecākiem. Ir grūti sevi motivēt smagam darbam, ja nav saskatāms mērķis. Pagaidām viss ir uz jautājuma zīmes un nav zināms, kam īsti jāgatavojas. Es to uztveru kā ilgtermiņa investīciju, jo kaut kad viss aizies ierastajās sliedēs un, kad tas notiks, nevēlos, lai būtu ko zaudējis.
Par to, kā notiekošais ietekmēs biatlona attīstību, pagaidām spriest ir grūti, jo visa ķeza sākās sezonas beigās, tādējādi neiespaidojot lielākos notikumus. Kā būs nākamajā sezonā, varam tikai minēt. Jebkurā gadījumā domāju, ka biatlonu tas neietekmēs tādā apmērā kā citus sporta veidus. Visvairāk cietīs un jau cieš komandu sporta veidi, kuriem sezona apstājās pusceļā. Regulāri treniņi nav iespējami, un tas uz sportistiem atstāj lielu iespaidu. Arī finansiālie jautājumi ir daudz smagāki.
Kad viss sākās, klausījos ziņas un apmeklēju ziņu portālus, jo man bija liela neizpratne par notiekošo. Tagad cenšos no tā izvairīties — medijos ir daudz liekas informācijas, bez kuras var iztikt. Cenšos savu dienu aizvadīt produktīvi — trenējos, mācos, un, ja ir kāds brīvs brīdis, labprāt noskatos kādu filmu vai seriālu.

Roberts Akmens, smaiļotājs: — Ārkārtas situācija ir ietekmējusi pilnīgi visus. Paredzētās sacensības un atlases ir atceltas vai pārceltas, sporta kompleksi ir slēgti, līdz ar to tiek liegta iespēja pilnvērtīgi trenēties. Vienīgais, ko nevar slēgt, ir iespēja iziet uz ūdens — par laimi, airēt joprojām var turpināt. Uzzinot par ierobežojumiem, īpaši priecīgs nebiju — biju paredzējis doties uz nometni ārvalstīs un piedalīties olimpiskās kvalifikācijas atlasē. Nācās atteikties no nometnēm un sacensībām gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Esmu ieguldījis smagu darbu treniņu procesā, biju gatavs sacensties un parādīt sevi no labākās puses, taču valdības lēmumus atbalstu, jo šis ir laiks, kad ir jāparūpējas gan par savu, gan apkārtējo veselību. Lielākais izaicinājums noteikti ir pilnvērtīga treniņu izpilde. Daudziem sportistiem ir vajadzīgs sporta zāļu apmeklējums un iespēja apmeklēt peldbaseinu. Jāspēj atrast alternatīvu — jātrenējas vai nu mājās, vai svaigā gaisā. Jāturpina būt motivētiem un jātiecas uz priekšu, jo ātrāk vai vēlāk ierobežojumi tiks atcelti. Šobrīd lielu daļu treniņu procesa veltu airēšanai, bet pievēršos arī vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Vēlos pēc iespējas ātrāk uzzināt, kad tiks organizētas sacensības, lai attiecīgi varētu plānot treniņu procesu. Darbs nav apstājies — joprojām visiem spēkiem tiecamies uz priekšu.
Domāju, ka esošā situācija ietekmē jebkuru sporta veidu. Visvairāk cietīs sporta spēļu pārstāvji un lielās līgas (NBA, NHL u. c.), jo šajos sporta veidos apgrozās lielas naudas summas. Ņemot vērā, ka netiek organizētas sacensības un nenotiek atlases, arī smaiļošana netiek popularizēta. Sākotnēji bija sajūta, ka rokas nedaudz nolaižas, jo esmu mēnešiem, gadiem smagi strādājis, lai nokļūtu uz olimpiskajām spēlēm, un pēkšņi viss apstājas, taču tas mirklis ir garām un esmu pilns motivācijas strādāt. Kad tas būs iespējams, atgriezīšos vecajā ritmā ar jaunu sparu.
Ziņām gan Latvijas mērogā, gan pasaulē no uzticamiem avotiem sekoju līdzi katru dienu, taču daru to saprāta robežās — vienu līdz divas reizes dienā. Šis ir laiks, kad jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos vecajā ritmā. Brīvo laiku veltu ģimenes dzīvei, mācībām, sevis pilnveidošanai un jaunu vaļasprieku atklāšanai. Patiesībā iegūstu daudz — man ir vairāk laika gatavoties olimpiskajai atlasei un citām sacensībām, vairāk laika, lai pilnveidotos, lai koncentrētos uz neprecizitāšu/nepilnību labošanu un kļūtu spēcīgāks.

Armands Budreika, florbolists: — Ārkārtas situācija manu ikdienu krasi nav mainījusi. Mainījies ir tikai tas, ka visu laiku esmu Talsos un studijas notiek attālināti. Sākotnēji bija liela neziņa par to, kā tālāk ritēs ierastā ikdiena un kā spēšu pielāgoties situācijai. Treneris aicina darboties individuāli un lēnām gatavot pamata bāzi nākamajai sezonai. Protams, ir žēl, ka sezona noslēdzās ātrāk, nekā plānots. Spēlētāji un līdzjutēji nepiedzīvoja kulmināciju — sezonas pēdējās spēles par medaļām. Sāpīgākais ir tas, ka nevaru satikt savus draugus. Treniņu procesu organizēju tā, lai katru dienu būtu kaut nedaudz izkustējies. Pats svarīgākais ir stingri piedomāt pie uztura. Tā kā visa sporta pasaule ir apstājusies, nekas nenotiek un spēles ir atceltas, sportistiem piezogas slinkums un gribas vairāk panašķoties, līdz ar to ir vieglāk zaudēt formu. Psiholoģiskajā ziņā nav viegli, jo vajag lielu apņēmību un motivāciju, lai kaut ko sāktu darīt.
Lielākā vai mazākā mērā notiekošais skars visus sporta veidus, bet domāju, ka florbolu tas tik ļoti neietekmēs. Zināmā mērā florbola attīstību varētu kavēt komandas finansiālais nodrošinājums un sponsoru piesaiste.
Lai pielāgotos izmaiņām, cenšos nedomāt par negatīvajām lietām, bet atrast kaut ko tādu, kas rada prieku man pašam un maniem tuviniekiem. Šobrīd īpaši nesekoju līdzi tam, kas notiek pasaulē. Esmu lietas kursā par paziņojumiem, kas izskan no valdības, bet par pārējo mani informē ģimene. Uzskatu, ka noteiktie ierobežojumi ir adekvāti un mums jābūt piesardzīgiem — nedrīkstam apdraudēt savu tuvinieku veselību. Mans un daudzu citu jauniešu lielākais zaudējums ir ārā sporta laukumu slēgšana, bet lielākais ieguvums — laiks, ko varu pavadīt kopā ar ģimeni. Brīvo laiku cenšos pavadīt pēc iespējas lietderīgāk — klausos podkāstus, izglītojos, mēģinu kustēties un atrasties svaigā gaisā. Tā kā nu man ir daudz vairāk brīvā laika, varu pievērst lielāku uzmanību lietām, par kurām iepriekš biju piemirsis.