Atdodiet skolām bubertu!

Ļaujiet man runāt

Bija kādu laiku jāsadūšojas, lai uzrakstītu, bet, ja jau tikko manu pieteikumu izlasījāt un zinu, ka pasmaidījāt, tad nu esmu publicējies. Pirmo reizi savā Buberta mūžā. Jā, patiešām, mani bērnībā sauca par Bubertu. Tā kā tagad esmu krietni vecāks, tad piesaku sevi kā veco Bubertu, lai lieta skaidra. Un ne jau tāpēc mani tā sauca, ka būtu gatavots no miltiem vai mannas, bet tādēļ, ka man tas buberts tik ļoti garšoja un joprojām garšo, ka bija reizes, ka ar visu katliņu nesos ārā no omes virtuves, zinot, ka dabūšu pa ponckām, bet par to man bija vienalga. Ēdu bez ķīseļa bērzu birzī, tāpat — pa taisno. Pieēdis pilnu vēderu un arī pagulējis vakardusu, pa tumsu nesu atpakaļ nelegāli piesavināto grāpīti, bet biju gatavs atkal ņemt vagu, ja omei dusmas nebūtu rimušās. Ko tad citu bija darīt, ja vienmēr gribas trīs porcijas, bet dabūt var tikai vienu? Tas bija tas pats, kas visu vai neko. Ar vienu porciju negāja cauri, jo tā bija NEKAS, tāpēc izvēlējos visu. Parasti jau pēc trijām stundām varēja doties mājup, jo bija maza iespējamība, ka dabūšu savu algu. Mums tā ome bija dikti lādzīga un gatavoja tā, ka ne tikai mēli norīt varēja, bet arī tagad siekalas, atceroties viņas gardumus un to smaržu, sariešas pilnu muti. Tad gan domāju, ka nu nekad vairs bubertu neēdīšu un redzēt negribēšu, bet nepagāja ne dažas dienas, kad atkal sapņoju, ka varētu našķoties ar to pasaulē gardāko saldo ēdienu.
Man buberts ir Latvijas garša. Īsta un nemainīga, un, izlasot to, ka tas ir aizliegts skolā, sajutos tik personīgi aizskarts, ka nevarēju neuzrakstīt. Aizliegt bubertu nozīmē aizliegt arī Bubertu! Un kurš mani var aizliegt? Un es vairāk neesmu mazs puika ar veiklām kājām, bet nu jau paša ģimenē ir sadzimuši mazie bubertēni un bubertēnu bubertiņi. Tad tos arī būtu jāaizliedz. Un skatījos, ka izteikšanās dīvāna mīkstumus ir ieņēmušas sieviešu sēžas, tāpēc lieta bija jālabo. Saņēmos savu bubertīgo drosmi un uzrakstīju. Jācer, ka ne pēdējo reizi.
Še jautājumi gan būs retoriski, bet, vai kāds man var atbildēt, kurš latviešu bērns ir izaudzis bez buberta? Vai tā nav kāda zudusī paaudze? Kā tas ir iespējams, ka bērniem nedod bubertu? Ko viņi tur vispār ēd? Kāpēc šis jautājums vispār nav bijis publiski pacelts gaismā? Kurš vispār kaut ko tādu ir izdomājis? Ja jau olu nav iespējams apstrādāt vajadzīgā temperatūrā pēc nolikuma un tā ir bīstama, tad varbūt aizliedzam visu? Ola nāk no vistas pēcpuses, piens — no govs pupiem. Kāpēc to, kas nāk no pupiem, var lietot, bet to, kas no pēcpuses, ne? Jā, labi, pienu apstrādā un ko tur vēl ne, bet tas jau vairāk nav piens. Vai tā nav kaut kāda absurda diskriminācija? Ja ir veselas vistas, ko noteikti pārbauda entās reizes un gluži vai ar lupu, tad kā olas var būt kaitīgas, ja nav apstrādātas noteiktā temperatūrā? Vispār olām kaut kā nepaveicies. Sēdēju un domāju par to, ka tās nāk no vistu pēcpuses, tās apēd un atkal tās nonāk turpat, no kurienes nākušas. Cik skarbs liktenis! Vai ir taisnība pasaulē? Mājās bubertu ēst var un tas nevienu nenobeidz, bet, ja tādu pašu pagatavo skolā, tas ir kapitāli aizliegts? Vai tā nav augstākā mēra liekulība? Tas ir tāpat, kā iemācītais sabiedriskās vietās. Ja nokrīt cepums darbā uz grīdas un to kāds redz, tas ir jāmet atkritumos un, nedod Dievs, kāds pūšot notrieks gruzi un ēdīs. Bet mājās ko darām? Nokrīt un apēdam tā, ka šņakšķ. Un kurš bērns nav apēdis gultas spraugā pirms diviem gadiem aizkritušu riekstu? Un nav nekādas vainas!
Man šādi jautājumi nedod mieru. Kāda buberta pēc tādas divas dabas? Pilnīgi lieki, nederīgi un nevajadzīgi. Mums ir vajadzīgs buberts skolās! Mīļie vecāki, vismaz jūs šajā laikā, kad bērni ir mājās, pagatavojiet viņiem bubertu! Daudzi varbūt nemaz nezina, kas tas tāds ir. Lai dzīvo buberts! Dodiet skolās vietu bubertam! Bubertā ir Latvija.

Vecais Buberts