Makšķernieks, kurš neēd zivis

Personības

Saruna ar šīs reizes galveno vīru Žani Skrīci iesākās ar jautājumu, kā īsti cēlies nosaukums «Nariņciems». Man zināms bija tikai tas, ka viņš nāk no tās puses un ir iecienījis makšķerēšanu, kad izskanēja atbilde, ka tas vairāk būtu jāprasa viņa brālim, kam šie jautājumi nav sveši.
Jautāts, kas tad brālis par zinātāju, Žanis smejot atbild, ka brālis ir Aldis Denčiks. Tad nu man jautājumi bija lieki. Cik pasaule maza! Žanim tad varēju no sirds pateikt, ka viņš noskatīts nevis tāpēc, ka ir mūsu pusē zināmā novadpētnieka brālis, bet tāpēc, ka pats ar savu vaļasprieku pamanīts jau pirms kāda laika. Nav noslēpums, ka daudzi jaunie savas brīvdienas pavada bezjēdzīgi, slīkstot atkarībās un viltus prieka avotos, bet Žanis vienkārši makšķerē. Un tā jau gadus divdesmit. Vai nav unikāls gadījums?
Pirmā makšķere — parasts lazdas kāts
«Pirmā mana makšķere bija visparastākais lazdas kāts. Un pirmo reizi makšķeri turēju rokā, kad man bija kādi pieci vai seši gadi. Precīzi neatceros,» teic Žanis, kurš saskaitījis, ka nu jau sanāk kādi divdesmit gadi, kad viņš makšķerēšanu uzskata par savu sirdsprieku un aizraušanos, un tā nav nolikta malā. Ezeru un mežu Žanis iemīļojis īpaši, jo tās ir vietas, kur izrauties no ikdienas, relaksēties, sakārtot domas un nomierināties, tāpēc arī sēņošana viņam nav sveša lieta. Kā smej makšķernieks, viņš ir tāds kārtīgs lauku puisis, kam patīkot arī riteņbraukšana.
Pieskaroties brāļa novadpētniecības un vēstures tuvajam jautājumam, Žanis atzīst, ka viņam gan šīs lietas īpaši nesaistot. Un savs īpašais Nariņciema stāsts arī īsti nav atmiņā palicis, bet blēņu savā pusē bērnībā ar draugiem un klasesbiedriem darīts daudz, kā jau lauku puikām. Spēlēti kariņi un iets makšķerēt. Viņš neslēpj, ka vairāk iemīļojis makšķerēšanu vienatnē, bet kompānijai arī neesot ne vainas. Arī vietējās Pļavu pagasta sacensības makšķerēšanā Žanis nelaižot garām un sanācis piedalīties arī citos pagastos. Viņš nenoliedz, ka ir savas puses patriots, un tā vieta viņam ir īpaša. Pļavu pagasta svētkos makšķerēšanas sacensībās izcīnītas piecas pirmās vietas, viena otrā un viena trešā. Žanis piebilst, ka pēdējos gadus esot zemākas vietas, bet tomēr godalgotas. «Tas laikam tāpēc, ka man patīk eksperimentēt ar barībām un ēsmām un gaidīt lielo zivi. Tāpēc sacensībās tik ļoti man piedalīties laikam nepatīk, jo nepatīk ķēpāties ar mazajām zivīm.» Makšķernieks Nariņciemā arī tagad uzturas bieži, jo mammai tur ir lauku mājas. Žanis saviem vecākiem ir jaunākais bērns, bet viņam vēl ir divi pusbrāļi un divas pusmāsas. Tā kā ar vecāko brāli ir diezgan liela gadu starpība, tad liela kopā būšana īsti nav sanākusi, bet brāļa «Nariņciema» stāstus lasījis vēl pirms grāmatas iznākšanas.
Īpaši tuva — fīdermakšķerēšana
Žanis pastāsta, ka ir makšķerējis arī jūrā Zviedrijas pusē, kad to darījis no kuģīša. Tas šķitis interesanti un atšķirīgi no ierastā, un, ja būtu iespēja, to labprāt atkārtotu, tomēr vairāk par visu iecienījis makšķerēšanu savas puses ezerā. Bērnībā tētis bijis tas, kurš ierādījis makšķerēšanas mākslu. Jautāts, cik tad galu galā viņam tagad ir makšķeru, Žanis teic, ka apmēram piecpadsmit. Katru gadu nopērkot ko jaunu. Pārsvarā ir pludiņmakšķeres, tad ir makšķeres gan ar spolēm, gan bez, spiningi, bet pēdējos gadus viņš aizrāvies ar gruntsmakšķerēšanu jeb fīdermakšķerēšanu. «Makšķerēšanas veidu ir daudz, bet es, protams, visus nepārzinu,» piebilst Žanis. Gruntsmakšķerēsana ir visai pasīvs makšķerēšanas veids līdz brīdim, kad sāk intensīvi ķerties. Bļitkošana viņu īsti nesaista, un ziema nepavisam nav Žaņa vaļasprieka īstais laiks. Viņš ir makšķernieks, kurš sezonu parasti iesāk maijā un nobeidz septembrī.
Makšķernieks ar lielu makšķerēšanas literatūras kolekciju
Ziemā kaismīgais makšķernieks ņem brīvbrīdi un vairāk pievēršas lasīšanai, jo ir iekrājis arī palielu makšķerēšanas literatūras kolekciju. Žanis pērk visu jauno un neskādē arī ko senāku, ja ir iespēja tikt pie tā. Sanācis, ka vīrs ir saimnieks kādām 50 grāmatām par makšķerēšanu, kas tādai specifiskai tematikai šķiet diezgan iespaidīgs skaitlis. Viņš seko līdzi makšķerēšanas jaunumiem internetā un katru mēnesi iegādājas arī «Copes Lietas» — krājumā šie žurnāli ir jau no 2000. gada. Žanis palasot arī pa kādam krievu valodas materiālam, ja ir kas interesants, ko nevar izlasīt latviešu valodā. Te nu redzams, ka makšķernieks savai sirdslietai pieiet pavisam nopietni. Ne tikai ķer, bet arī lasa un izglītojas.
Jauna pieredze — spontāni nopirkts akvārijs
Pagājušajā rudenī Žanis spontāni un bez īpaša iepriekšējā nodoma iegādājies akvāriju, kas tukšs nostāvējis mēnesi, bet tad viņš sācis to piepildīt ar zivīm, un nu viņam ir tāds labs iesākums, proti, divdesmit piecas. Tas ir kaut kas jauns, un Žanis neslēpj, ka ikdiena ar akvāriju ir citādāka nekā tad, ja ir ierastais mājdzīvnieks kaķis. Jautāts, vai zivis tikušas arī katra pie sava vārda, viņš smej, ka vārdus gan neesot salicis, diez vai tos spētu atcerēties, un pat īsti sugas nezina. Žanis smejas arī tad, kad tiek jautāts, vai viņam ikdienā nav kārdinājums pamakšķerēt savā akvārijā. Viņš atbild, ka neesot mēģinājis, bet, ja tur peldētu ezera zivis, tad ilgi gan nedomātu. Viņš neslēpj, ka makšķerēšana un akvārijs ir padārgi vaļasprieki naudas ziņā. Turklāt par akvārija iemītniekiem sanāk ne tikai priecāties, bet pati tīrīšana prasa zināmu laiku un kārtību.
Žanis — lauku kaimiņu draugs
Nariņciema makšķernieks teic, ka lielākais loms viņam noteikti vēl nākotnē tikai būs, bet sanācis nomakšķerēt breksi, kas svēris 2,213 kilogramus 2017. gadā, — tā bijusi liela veiksme pirmajā fīdermakšerēšanas reizē. Viņš pats zivis gan neēdot. «Jā, esmu makšķernieks, kas neēd zivis. Vienīgais, ko ēdu, ir jūras zivis, jo ezera ir pārāk asakainas, un par to daudzi pasmaida, kad pasaku,» atklāj Pļavu ezera biežais viesis. Lomu viņš visbiežāk aiznes lauku kaimiņiem, bet, ja nes pārāk bieži, tad tie jau teic, ka vairs nevajagot. Smejot Žanis piekrīt, ka kļuvis par kaimiņu draugu. Citreiz sanākot, ka noķer zivis un palaiž arī tās atpakaļ, jo pāri atļautajai normai ņemt ir pret viņa pārliecību. Noteikumi ir jāievēro. Ķert vislabāk Žanim patīkot līņus, jo uz tiem ir jāpagaida, un tie nav tādi, kā raudiņas, kas ķeras ātri un cita pēc citas. Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, bet Žanim patīk gaidīt. Tad esot laiks pārdomāt dzīvi, darba lietas un pabūt klusumā. Jautāts, vai sanāk arī smaidīt, kad domājot ko atceras, Žanis teic, ka citreiz atceroties kaut ko smieklīgu un tad sanākot arī smiešanās.
Vīrs, kurš pieprot arī pareizrakstību
Kad makšķerēšana nav vēl aktuāla, Žanis savā feisbuka profilā lielo ierobežojumu laikā bija izveidojis testu par Talsiem. Kāds pazīstams cilvēks jautājis, kur var aizbraukt ar velosipēdu, kad Žanis aicinājis uz Talsiem, kas mudinājis pašam painteresēties un noskaidrot, ko vēl bez deviņiem pakalniem mūsu pusē var apskatīt. Kad noskaidrojis, tad bijis jāpamudina arī citus. Tāpat viņš sociālajos tīklos aktīvajā sezonā līdzdala kādus kadrus no saķertā loma.
Ikdienā Žanis jau devīto gadu strādā uzņēmumā «Brabantia» un liek kopā gludināmos dēļus. Jautāts, vai pēc tik ilgu gadu stāža to prastu izdarīt arī aizvērtām acīm, viņš smejot teic, ka viens kolēģis mēģinājis, bet diez ko labi tas nesanākot. Jābūt lielai precizitātei un kvalitātei. Agrāk Žanis sapņojis mācīties par ainavu arhitektu, bet tāda iespēja nebijusi. Skolā viņam patikusi latviešu valoda un literatūra, ko nevar nepamanīt, jo patiešām — Žanis ne tikai prot makšķerēt, bet labi pārzina latviešu valodas gramatiku un interpunkciju. Nav no tiem «kadriem», kas uzraksta teksta «blāķi» un labi, ja beigu pieturzīmi prot ielikt. Žanis prot arī rakstīt. Vai arī tas mūslaikos nav apbrīnojami?
Kad saruna ar makšķernieku beigusies, pēc kāda brīža pienāk ziņa: «Nariņciems izveidojies uz kurpnieka Nariņa zemēm. Arī ķekatas agrāk saukušās par nariņiem. Tā ir Pļavu ciema daļa.» Tad nu iesāku ar jautājumu, un noslēgumā saņēmu atbildi. Kā punkts uz «i». Tas varbūt noder kādam, kas tāpat kā es nezināja, kā radies interesantais ciema daļas nosaukums.