Drosme teikt patiesību

Personības

Mūsdienās daudzi nesaprot, kas gan var ierobežot brīvu izteikšanos, ierobežojumus attiecinot vairāk uz privāto saskarsmi. Toties par valsti nu var izteikt visu, kas uz sirds! Bija laiki, kad patiesības teikšana varēja maksāt labklājību, karjeru, veselību un pat dzīvību. Kaut arī ir ne mazums padomju laika funkcionāru, kuri cenšas pārliecināt, ka desmitiem gadu cīnījušies par Latvijas neatkarību, tas nebija savienojams ar šādiem amatiem. Īsto cīnītāju, kuri nerunāja čukstus, bija ļoti maz. Tāds ir Gunārs Upners. Piedzimis Talsos, Kalēju ielā, visu līdzšinējo mūžu (nesen nosvinēta 84. dzimšanas diena) pavadījis šeit.
Sirmais kungs bija mana tēta klasesbiedrs, tādēļ par viņu jau zināju iepriekš, pirms dažiem gadiem runājām par kino, jo 41 gads nostrādāts Talsu kinoteātrī un kinodirekcijā. Tomēr mieru nedeva vēlēšanās sīkāk uzzināt stāstu par pretošanos varai, tādēļ ļoti nopriecājos, kino speciālistu reiz satiekot Pilskalnā ar fotoaparātu rokās, šī nodarbe ir viena no viņa sirdslietām. Ar apbrīnojami stalto un enerģisko kungu, drošu, bet ne pašpārliecinātu skatienu, runājāmies netālu no viņa mājas, Dendroloģiskajā parkā.
Iespējams, mans sarunu biedrs
būtu kļuvis par slavenu izgudrotāju, inženieri, zinātnieku, ja ne izslēgšana no skolas, kas liedza studijas augstskolā. Bet varbūt arī ne, viņa attieksme pret PSRS nebūtu ļāvusi strādāt tās valsts labā. Gunāra kunga stāstījums ir raits un loģisks, piedomāju pie teiktā, ka esot bijis klases labākais rakstītājs. Skolotāja gan bieži viņa darbus ar domu lidojumu par brīvo Latviju atdevusi vēlāk nekā citiem skolēniem, tie, visdrīzāk, pirms tam pabija drošības komitejas mītnē, «vecās milicijas otrajā stāvā».
Mana stāsta varoņa mātes dzimtās mājas ir Lībagu «Arāji», kur dzīvoja plašās Podkalnu dzimtas atzars, savukārt vecāmāte pārstāvēja Aklāciema Kaziņu mežniecības mežsargu dinastiju. «Mamma strādāja Hilmaņa veikalā un bija arī šuvēja. Ieeja bija veikalā no stūra (iepretim Talsu mākslas skolai — aut.), atceros, ka gāju pie viņas, kad man bija trīs, četri gadi.» Tēva dzimtā puse ir Dundaga. Viņš Talsos strādājis par kurpnieku, labi pieprata galdnieka darbus, dēliem izgatavoja automašīnu, ar ko varēja arī vizināties. «Ulmaņlaikā viņš dabūja sēdēt cietumā. Kopā ar Voldemāru Kalpiņu (vēlākais kultūras ministrs, nacionālkomunists — aut.) bija tai bandā, kas uzvilka sarkano karogu Soda priedē. Mani vecāki nebija vēl precējušies. Kad es piedzimu, māte uzrakstīja Ulmanim lūgumu, un tad atbrīvoja.» Kā liecina publicētais, galvenā apsūdzība bija par Sieviešu dienai veltīto materiālu izplatīšanu Talsos, par ko 26 gadus veco Johanu Upneru notiesāja ar gadu un mēnesi pārmācības namā.
Kara sākumā ģimene zaudēja mazo māsiņu, bet otra māsa un divi brālīši palika bez apgādātāja, kad tēvu iesauca leģionā. «1944. gadā tēvs dezertēja un slēpās, viņu noķēra Čumalu mājās lauku žandarmērija (policija — aut.). Lielajā ielā 27, kur tagad ir pašvaldības policija, mēs dzīvojām dažās istabās apakšējā stāvā. Saimniecības ēkā vācieši pārbūvēja uz gāzģeneratoriem automašīnas, bijām draudzīgās attiecībās, kopā svinējām Ziemassvētkus. Viņi vēlāk pārmeta, kāpēc nav pateikts, jo zem mājas bija plašs pagrabs, kur varējuši tēvu paslēpt.» Vienu brīdi vēl bija cerība uz laimīgu iznākumu, bet tas nenotika. «Māte paņēma visus bērnus un aizveda uz žandarmēriju. Bija sarunājusi, ka tur varēs satikties ar tēvu, bet agri rītā visi jau bija aizvesti. Kas ar viņu notika, es tikai nesen dabūju zināt, kad izlasīju grāmatu «Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē».» Tur rakstīts, ka J. Upners ievests 1944. gada 1. decembrī, diemžēl tolaik 34 gadus vecā vīrieša tālāko likteni var tikai nojaust.
Tantes no tēva puses ieprecējās Blūmu, Miķelšteinu un Lasmaņu ģimenē. Māsasvīrs bija Talsu luterāņu baznīcas pērminderis. Dieva vārds Upnera kungam vienmēr bijis svarīgs.
«Kādā 4. vai 5. klasē
skolotāja stāstīja, ka Dieva nav, bet klase korī kliedza: «Dievs ir, Dievs, ir!»» Literatūras stundā teikts: «Dievs jāraksta ar mazo burtu, aizliegts lietot nosaukumu — latvju tauta. Padomju Savienībā integrēsies, visi pāries krievu valodā.» Tomēr puisēns to nepieņēma. Nepakļaušanās izpaudās domrakstos, joprojām turoties pie ierastā un pat pasvītrojot neļautos vārdus. Daudz pieredzējušais vīrs dalījās pārdomās: «Es dažkārt brīnos, vai tiešām mani kāds eņģelis sargājis, ka es sveikā tiku vaļā. Tikai vienu reizi izsauca uz čeku.» Pārdomājot piekrītu, jo protestēšana atšķirībā no mūsdienu visatļautības tolaik bija ļoti bīstama, tomēr nepieciešama, jo bez šādiem cilvēkiem, kuri vai ikdienas atgādināja par nebrīvu sabiedrību, Atmoda diez vai būtu bijusi iespējama. Ticība Dievam jau bērnībā stiprināta, mācoties Talsos leģendārās skolotājas Natālijas Meijeres klasē tagadējās Kristīgās vidusskolas telpās, kur katrs darbdienas rīts sākās ar lūgšanu.
Ģimene nomainīja vairākas dzīvesvietas, bet, kad 1945. gada aprīļa vidū sākās nakts uzlidojumi Talsiem, ne vienu vien nakti pavadīja bumbu patvertnē Ķēniņkalnā izraktajā pagrabā. «Tur slēpāmies veselu nedēļu no krievu bumbām. Pirms bombardēšanas, kas parasti sākās ap trim četriem rītā, atskanēja trauksmes signāls ugunsdzēsēju tornī. Tad izmeta svecītes (signālraķetes — aut.), kas izgaismoja. Tad jau visi zināja, kur jāiet, tur pat nosvinējām māsīcai dzimšanas dienu ar akordeonu.»
Šī mūzikas instrumenta skaņas Upnera kungam ļoti tīkamas, tāpat kā harmonika un ērģeles. Viņš savulaik piepalīdzējis ar labošanu Talsu mūzikas skolā. «Kad biju puika, aizgāju pie Žaņa Sūniņa dēla (Austris — aut.) uz mājām, tur bija arfa. No tā laika arfas skaņa vienmēr patīk.» Padomju laikā labi noderējušas «Latvijas laika» skaņuplates. «Pabraukāju līdzi ar mehāniķiem kino rādīt, pēc tam vienmēr bija balles, kur spēlēju. Kinopunkti sākumā bija lauku mājās.» Kad izsaku «aizdomas» par «pirmā Talsu dīdžeja» titulu, viesis neiebilst, tikai tolaik jau neesot bijis šāds apzīmējums. Izrādās, ne tikai klubiņos, bet arī pilsētas pasākumos viņš priecējis dejotājus. «Festivāla laukumā (kur mūsdienās «Koklētājs» — aut.) es bieži ar atskaņošanas aparatūru un savām platēm spēlēju ballēs divas reizes nedēļā. Kādreiz zaļumballes notika augšā Ķēniņkalnā. Bija dēļu grīda, paaugstinājums pūtēju orķestrim. Vienreiz spēlēju līdz kādiem sešiem rītā. Milicija atnāk, saka, vai nav laiks beigt, teicu — vēl vienu dziesmu, bet nospēlēju veselu stundu.»
Kara laika bērniem bija raksturīgs tas,
ko grūti novērot mūsdienās. «Kad skolā gāju, dažu dienu laikā iemācījos lasīt, 2. klasē sāku lasīt vecajā drukā. Pirmā izlasītā bija Bībele. Patika dažādas lubenes, bet arī trīs reizes izlasīju «Dvēseļu puteni». Talsu bibliotēkā, kur tagad mūzikas skola, pat vairākus gadus pēc kara nebija izņemtas pirmskara laika grāmatas. Tur nebija nevienas, ko es nebūtu izlasījis. Elektrības bieži vien nebija, zem segas kabatas lukturīša gaismā lasīju.»
Jaunietis ar aizrautību lasīja pieejamos neatkarīgās Latvijas laika žurnālus. «8. klasē (vidusskolā — aut.), pirms Jaungada es biju iedevis vienam klasesbiedram žurnāla «Aizsargs» vienu sējumu, bet, kad viņš man atdeva, to ieraudzīja krievu valodas skolotāja. «Kas jums tur ir?», paņēma un aiznesa uz skolotāju istabu. Pēc kāda laika nāca klases audzinātāja, ieveda kādā tumšā telpā, aplika roku ap pleciem un jautāja: «Dēliņ, kur tu dabūji to grāmatu?» Tad es viņai pateicu, bet pēc divām stundām mājās Sukturos, kur biju dabūjis grāmatu, ieradās čekisti uz kratīšanu.»
«Savulaik biju iestājies pionieros,
kaklautu nēsāju ne tur, kur citi, bet kabatā, tā ka aste karājās laukā. Devītajā klasē mācījāmies Putras akadēmijā (tagad Talsu vakara un neklātienes vidusskolas ēka — aut.). Vienu dienu redzu, nāk divi cilvēki, vienādi ģērbušies. Klasē teicu: «Pēc manis ieradās no čekas.» Man bija tāda nojausma. Pēc dažām minūtēm uznāca klases audzinātāja, sakrāmēju somu, un mani aizveda, 12 stundas pratināja. Kaimiņos kādus mēnešus iepriekš paņēma puikas, kuri bija aptīrījuši DOSAAF (brīvprātīgā padomju armijas un flotes atbalstīšanas organizācija — aut.), zēni bija paņēmuši ieročus.» Tālāk ar gaišu smaidu un gandarījumu Upnera kungs stāstīja: «Man kabatā bija kādas meitenes vēstulīte, kur bija rakstīts par mūsu attiecībām. Čekista klātbūtnē izvilku vēstuli no krūšu kabatas un apēdu. Nezinu, kā tas izdevās. Brīnos, ka man lika paņemt skolas somu, bet neizkratīja. Tur daudzās grāmatās bija sazīmēti un izkrāsoti sarkanbaltsarkani karodziņi. Reiz ieliku Ļeņinu aiz restēm. 7. klases telpā bija aizmugurē liela bilde, savilku svītras uz tās.»
Uzņemšana komjaunatnē beidzās ar aizrādījumiem. «Izsauca uz skolas komjaunatnes komiteju un sāka rāt, ka es par daudz runājot. Es publiski nekad nebaidījos runāt atklāti. 9. klasē sarakstīju veselu burtnīcu par visu, ko novēroju, atmaskoju melus, devu klasesbiedriem lasīt. Esot izslēdzams no komjaunatnes kā pretpadomju elements. Kad Staļins nomira, iegāju klasē un visus ar to apsveicu, viņa bērēs sasauca zālē skolēnus, lika piecelties. Es to nedarīju.» Pretvalstiskie «nodarījumi» krājās. 1953. gada vidusskolas komjaunatnes organizācijas atskaitē rakstīts: «Upners uzskatīja, ka kolchozu talkas ir «dzīšana uz kolchozu», nesaprata to valstisko nozīmi, ko dod, ja labību novāc laikā.» 1954. gada martā, kad nedaudz vairāk kā gads bija atlicis līdz atestāta iegūšanai, jaunieti no skolas izslēdza. «Vēl vairākas dienas es gāju uz skolu un klasē sēdēju. Bija tādi skolotāji, kuri izraidīja, bija, kas izlikās, ka neredz.»
Ja lasītājs domā,
ka stāsts ir tikai par skolas laika palaidnībām, tas nav pareizs priekšstats, jo Upnera kungs Latvijas mīlestību saglabājis visus tumšos okupācijas gadus. «Es darbā nekad neklusēju par to, ko domāju. Mums tur bija tikpat kā ģimene kinoteātrī. Kādu laiciņu pēc izslēgšanas no skolas atnāca kinoteātra vecākais mehāniķis Kristlībs un uzaicināja strādāt. Viņš arī bija ar tādu pašu aizrautību uz radiotehniku kā es. (Gunārs Upners skolas laikā montēja un laboja radioaparātus — aut.) Es viņu pirms tam nepazinu, bet viņš mani zināja.»
Inženiertehniskās dotības izpaudās jau 5. klasē. «Es nemācēju teksta uzdevumus risināt. Vienreiz nosēdēju līdz rītam, kad jau bija jāiet uz skolu. Un no tā laika tas man bija mīļākais mācību priekšmets. Kad mācību grāmatas nopirka jaunajam gadam, uz priekšu izrēķināju visus uzdevumus. Reiz pie skolotāja Zīriņa nebiju izmācījies ģeometriju, pierādījumu izdomāju pats.» Strādājot kinoteātrī, Gunārs Upners laboja iekārtas, bija vienīgais skaņas pastiprinātāju meistars, pie kura brauca arī no Ventspils un Tukuma. Pirmsatmodas laikā kinoiekārtas bija jāuzstāda un jāregulē padomju armijas pilsētiņā «Zvirgzdos».
Nojaušot ciešo saistību ar tehnikas jauninājumu ieviešanu Talsos, jautāju par pirmo televizoru pilsētā un trāpu mērķī. Meistars piedalījies pirmajos izmēģinājumos 1957. gadā, kad kopā ar kino kolēģi uzstādījuši īpaši sarežģītas antenas K. Valdemāra, Darba un Akmeņu ielā, kā arī Laidzes tehnikumā. 80. gadu beigās amata pratēju meklējuši daudzi, jo slava par prasmi izgatavot metālu detektorus bija izplatījusies tālu. No tiem laikiem arī kāds baiss stāsts. «Pats uztaisīju radioaktivitātes mērītāju. Pirmais atklāju Černobiļas avāriju, kad starojums sasniedza Latviju, tikai nesapratu, kas notiek. Parastais līmenis ir 27 impulsi minūtē. Toreiz tas bija nepārtraukts muzikāls pīkstiens, 1000 reižu pārsniegts līmenis. Domāju, ierīce sabojājusies, bet tad jau nāca arī oficiāls paziņojums.»
Reiz viens vīrs pasūtījis raidītāju sievas izsekošanai, jaunajām sistēmām pielāgoti desmitiem magnetofoni, televizori un radioaparāti. Vēl daudz stāstu par sabojātiem padomju svētku plakātiem, publiskas uzmanības pievēršanas padomju armijas iebrukumam Čehoslovākijā, brīvās pasaules radioraidījumu klausīšanos, sūdzēšanos par partijas dižvīru patvaļu, piesavinoties deficīta preces, par ko sekoja pat tiesu darbi. Bet ko tad tiesa var padarīt pret patiesību, par ko visi pārējie sačukstējās vai izlikās nemanām! Nevienu no vairākām presei rakstītajām vēstulēm par tā laika nekārtībām nepublicēja. 1990. gadā laikrakstam «Cīņa» sūtītajam atbildēja vēstuļu nodaļas vadītāja: «Apbrīnoju Jūsu drosmi!» Tam atliek tikai pievienoties. Gunārs Upners jau no pirmā mītiņa Mežaparkā piedalījās visos Atmodas laika pasākumos. Kopā ar kinoteātra šoferi un kolēģi individuāli aizbrauca uz «Baltijas ceļu», ar satiksmes autobusu pēc darba vakarā devās sargāt Rīgas televīzijas torni. Par to viņam piešķirta Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.
Nav jau tikai politiski panākumi.
Kopā ar sievu Viju izaudzināta krietna meita Santa, kuru daudzi talsenieki būs ievērojuši kā sirsnīgu un smaidīgu kafejnīcas «Piena sēta» darbinieci. Mazmeita Kristīne pēc skolas pabeigšanas devās pieredzi krāt Lielbritānijā, kur ar centību un uzņēmību no viesmīles kļuvusi par liela starptautiska uzņēmuma menedžeri ar darba lauku visā valstī. Upnera kungs par viņu runā ar lielu prieku un gandarījumu, un no aizrautības redzams, ļoti lepojas.
Kad sarunas noslēgumā vēlreiz pārjautāju, vai nav kas, ko nožēlot no dzīvē darītā, viņš droši un ar pārliecību saka: «Nē!» Lai arī ļoti pārliecinoši, tomēr saprotams, ka nav viegli būt drosmīgam. Bailes attaisnojamas, bažījoties par tuviniekiem, bet ne par ērtībām, statusu sabiedrībā, naudu. Pieņemu, ka daudzi cilvēki savulaik priecājās, ka viņu slēptās domas kāds izsaka skaļi. Bija taču tik svarīgi saprast, ka Brīvās Latvijas ideja ir dzīva. Trīs stundu saruna viedo vīru nav nogurdinājusi, tāpat kā cīņa par Latviju, kas uzvarēta, lai tagad vadītu rimtu dzīvi. Viņš gan joprojām labprāt apstaigā Talsu pakalnus, priecājas par dabu, izbrauc uz apkārtnes ezeriem makšķerēt, apmeklē dažādus pasākumus un interesējas par valstī notiekošo.
Izsaku līdzjūtību Gunāram Upneram un piederīgajiem, dzīvesbiedri zaudējot!