Par vīra mātēm — velna mātēm

Ļaujiet man runāt

Iesākumā es gribu pieteikt, ka te patiešām runa ir tikai un vienīgi par tām, kas savus dēlus nekādi nav spējušas atlaist un postījušas sava no nabassaites neatbrīvotā bērna un viņa ģimenes dzīvi slēptā vai pavisam atklātā veidā. Uz šo tēmu mani «pavilka» iepriekšējā laikrakstā publicētais raksts no «Gaidi mani» sērijas.
Es par to nebiju ne izbrīnīta, ne pārsteigta, jo atceros savu tehnikuma laika draudzeni, kurai gan negāja tik traki, kā rakstā minētajā situācijā, bet man jau tad gribējās spiest trauksmes pogu un likt viņai ņemt vagu gan no tā sava veča, gan no viņa dīvainās māmuļas. Vārdu sakot, draudzenes čalis ģimenē bija pastarītis un vecāko dēlu nez kāpēc audzināja vecāmāte. Un no savas mammas pupa, kā mēdz teikt tautā, pastarītis neticis vaļā pat tad, kad paša ģimenē sadzimuši bērni. Agrā bērnībā sācis dzert, tāpēc mamma vedusi pie pesteļiem un barojusi ar apburtiem ūdeņiem, nesaprotot, ka tas cilvēks zem tiem burveklību puvekļiem vispār aizies «dzeguzē». Kur vajadzēja kārtīgi noslānīt un paņemt pie dziesmas, tur izdomāja kaut ko bezgala dumju. Tad nu dēliņš dzēra vēl vairāk un sāka to savu mīlestību klapēt kā paklāju. Žmiedza, kad aizrāva jumtiņš, apspļaudīja viņu ar visu bērnu uz rokām, kad bija blakus kāds cits rads, kuram tas bija zem tupeles. Vārdu sakot, dēls ar neredzamām saitēm bija piesiets mātei un zem tupeles bija citiem, kas bija sapinušies tumsā, un ar viņu varēja viegli manipulēt. Ja dēls, jau pats tēvs būdams, dzerot pie mātes, pieslapināja gultu, un pēc tam kā «kingkongs» pamodās slapjās biksēs un turpināja būt varens, māte sataisīja šampūnūdeni un izmazgāja gultu. Un čalim ne kauna, ne vainas apziņas. Māte nevienu pašu vārdu neteica savam čabulītim. Bet, ja dēla otrā puse ko pateica par māti, tad viņa lidoja vēja ātrumā pret sienu vai krāsni, jo māte dēlam bija svēta. Arī tad, kad pastarītis uz mātes mājām veda lētās universālās, visiem pieejamās meitenes, mammīte neko neteica. Bija diezgan apmierināta, ka dēls tāds iznesīgs vīrs.
Tā nu gadi gāja, draudzene mocījās un cieta, līdz pasūtīja to savu princi un, cik noprotu, tagad dzīvo īsta cilvēka dzīvi. Nebija vairs tā murga, un neuzmetās zosāda, kad māte savu pieaugušo dēlu sauca par saulīti, sienāzīti vai mazo sirsniņu. Draudzene nogrieza ceļus pilnībā un bija laimīga. Satika normālu vīrieti un dzīvo cienīgu dzīvi bez kāda lieka elementa. Arī jaunā vīramāte izrādījās sakarīga un sirsnīga kundze, kas nejaucās dēla dzīvē.
Tāpat zinu, ka manos rados arī bija kāda māte, kura savu dēlu audzināja tikai sev, kā pati teica. Kad šis atrada sev sievu, māte katru vakaru tupēja dēla piemājas mežā un nākamajā rītā pie durvīm bija atstāta vēstule ar ļauna vēlējumiem un pulksteņa laiku, kurā izdzisusi gaisma dēla ģimenes namā. Un, ak jā, kad neviena nebija mājās, atslēgu caurumā bija iebāzta nagla.
Vēl dzirdēts stāsts, ka dēls atvedis savu līgavu mājās pie mammas un doma bijusi ciemos palikt, bet tad, kad gājuši gulēt, jaunajam pārim bijis jāguļ blakus mātei. Vai nav slimi? Noteikti ir vēl simt un viens stāsts. Arī par sievasmātēm, bet tas laikam nav tik smagi, jo vīrietis ir ģimenes galva un, ja tas ir ar krampi, tad ātri parāda, kur katram vieta. Es patiešām izsaku atzinību un pateicību tām dēlu mammām, kas izaudzinājušas īstus vīrus un pratušas tos palaist dzīvē, kā nākas! Jūs esat izdarījušas pašu labāko darbu. Paldies jums! Te nav runa par kādām nelāgām rakstura īpašībām, kas ir katram un par pieslīpēšanās jautājumu. Bez tā jau ģimenē neiztikt. Var mammām nepatikt kaut kas sava bērna otrajā pusītē, bet tā jau vairāk nav vecāku darīšana. Runa ir par tām neriktīgajām nabassaitēm, kas dēlus padara par garīgiem invalīdiem un, piedodiet, tepiķiem un lupatām.

Šerpā Vaļa