Par kapacitāti

Žurnālista viedoklis

Vēl pavisam nesen es biju pilnīgi pārliecināta, ka manā dzīvē nav neviena mirkļa, lai varētu ieviest ko jaunu, jo viss ir aprēķināts, saplānots un piecu kafijas tasīšu vietā sešas vai septiņas nekādi nesanāktu, jo nav taču laika. Bērni, darbs, kalpošana, tad atkal darbs, bērni, kalpošana, bet citu reizi kalpošana, bērni, darbs. Vārdu sakot — viss bezgala svarīgs un nekas nav atmetams. Runā ar kādu, kad galvā atnāk doma, ka varēju tajā laikā labāk darīt šo vai to, jo tad vairāk laika atliktu tam un šitam, kam laika nav atlicis jau sen. Un tad sākas uzmācīgi aprēķini, neapmierinātības izjūta un kājas sāk virzīties noteikta mērķa virzienā pašas no sevis, jo acu priekšā smilšu pulkstenis, kas birst, un negribas laiku nodzīvot bezjēdzīgi. Tas jaunais, bet nu jau mazliet ar ierastuma putekļiem apaugušais Talsu novada vizītkartes «jēgpilni» man tik ļoti iepaticies, ka, bieži to lietojot, pašai citreiz šķiet, ka es par to ironizēju, bet nē. Tas ir no sirds un no dvēseles. Es nekad negribētu piedzīvot brīdi, kad skatos seriālus un dzīvoju svešu cilvēku dzīvi vai spēlēju spēles telefonā vai datorā, jo man nav, ko darīt. Patiesībā tāda tukšuma sajūta mani biedētu vairāk nekā nāve, tāpēc ceru, ka nekad nebūs šāds brīdis jāsagaida un jāpiedzīvo.
Bet, atgriežoties pie virsraksta, atceros fizikas jēdzienu, par ko varētu pastāstīt joprojām. Par kapacitāti jeb ietilpību. Šis jēdziens vienmēr šķitis tik dziļš un nekad līdz galam neapjaušams. Kad iepriekš šķita, ka vairāk nav iespējams, viss ir piepildīts līdz malām, un, ja vēl kaut mazu šķipsniņu piemetīs, tad trauks saplīsīs, tad tagad zinu, ka tā ir tikai šķietamība un bailes no jaunā un nezināmā. Izrādās, ka visai noslodzei pa virsu, kad ikdienā sanāk būt gan mammai, gan tētim, gan kalpotājam, žurnālistam, varu vēl būt skolotāja uz pilnu slodzi. Jā. Ierasto kādreiz divu vai trīs stundu vietā varu stipri vairāk, un viss sanāk lieliski. Iesākumā šķita, ka sēžu uz pulvermucas, bet tagad ir bezgala liels prieks, kad redzu, ka patiešām nekad nav tā, ka nevarētu vēl vairāk. Un citreiz par savu kapacitāti un robežām nemaz neapzināmies, līdz netiekam iemesti kādos negaidītos apstākļos. Īstās savas spējas un spēku ieraugi tikai tad, kad beidzas dabiskās platformas robežas, uz kuras stāvēts, un pēkšņi parādās kaut kādas neapzinātas rezerves. Tas ir tāpat kā sportā. Tagad ir tikai viens «nekad», ko attiecinu uz savu laiku, gribēšanu un varēšanu, proti, dārzs. Es joprojām ceru, ka man nekad tāds nebūs un man nevajadzēs cīnīties ar kaut ko, ko uzskatu par lieku laika tērēšanu, ja varu aiziet uz piemājas bodīti un nopirkt tādu cilvēku izaudzēto, kuriem tas sagādā prieku un ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Katram taču ir savs! Es nekad neprasītu kādam labot vai uzlabot savu studiju darbu, vēl jo mazāk neprasītu, lai kāds to uzraksta, jo man tā šķiet brīnišķīga nodarbe, izziņas process un izaicinājums, bet zināt, cik daudzi to ir prasījuši darīt man? Kā es smejos, noteikti vairāk, nekā es kādam kartupeļus vai burkānus. Un, vai kāds no mums ir dumjš vai nepareizs? Nē, rakstītājs raksta, bet kaplētājs kaplē. Kādam varbūt patīk abi, bet kādam savukārt makšķerēt. Starp citu, es gludinu pat zeķes, ja atrodu īsto pāri, bet kāds šauj mugurā negludinātu T kreklu, kas it kā pats iztaisnojoties uz miesas, par ko gan neesmu tik pārliecināta. Un par tām pašām zeķēm runājot, esmu Baibas ar lielo «Ū» komandā. Kad ar bērniem aizbraucam pie vīra, kas pagaidām strādā Zviedrijā, un mūsu zeķes ir pazaudējušās, atverot viņa atvilktni un redzot to milzīgo komplektu skaitu, mēs uz to brīnumu skatāmies kā Āfrikas trūkuma cietēji uz maizi. Mēs visi esam tik dažādi!