«Galvenais ir uzdrošināties un prasīt»

Veselība

Laikā, kad daudzu cilvēku ierastā dienaskārtība ir izjaukta, bailes, trauksme, skumjas, depresija un dusmas ir tikai dažas no izjūtām, ko var nākties piedzīvot. Aicinājums dezinficēt rokas un ievērot divu metru distanci izskan arvien biežāk, bet jāatceras, ka tikpat nozīmīgas ir rūpes par psihisko veselību. Vairāk — sarunā ar ģimenes psihoterapeiti Jolantu Ūsiņu.
— Kas ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem sabiedrībai psiholoģiskajā ziņā šobrīd nākas sastapties? Kā šādā situācijā rast iekšējos resursus?
— Tas, kas šobrīd notiek pasaulē, Latvijā un daudzās ģimenēs, skar mūs visus. Neziņa rada stresu, nedrošību, trauksmi un bailes. Vispirms jāizvērtē, kādi mums katram ir iekšējie resursi un kā esam reaģējuši citās krīzes situācijās. Tiem, kuri pirms krīzes nemeklēja palīdzību un neizmantoja savus iekšējos resursus, šobrīd to darīt būs vēl grūtāk. Pēc tam, kad esam apzinājušies, kas notiek, jāsaprot, vai varam saņemt atbalstu savā ģimenē — no sava partnera, no saviem bērniem. Cik lielā mērā rūpējamies par sevi? Kā pavadām laiku? Vai meklējam izaicinājumus, kas varētu kļūt par ieguvumiem? Cik daudz laika atvēlam tam, kam iepriekš laika trūkuma dēļ nepievērsāmies? Beidzot varam sakārtot skapi, izšķirot drēbes, balkonā sastādīt puķes, izlasīt kādu labu grāmatu… Svarīga ir arī komunikācija — šobrīd mācāmies attālināti, internets ir pilns ar interesantām lekcijām un vebināriem, bet tajā pašā laikā mums gribas pieskarties un parunāt ar kādu. Viens no resursiem varētu būt partneris vai ģimene. Ja cilvēks mājās ir viens, noteikti ir kāds draugs, draudzene, kam piezvanīt. Arī tiem cilvēkiem, kuri atrodas pašizolācijā, komunikācija ir ļoti svarīga. Resurss ir arī daba — tā vietā, lai dotos uz Kolkasragu, varam atrast kādu citu jauku vietiņu.
— Katra sociālā grupa šobrīd sastopas ar savām problēmām. Bērniem un jauniešiem tā ir neskaidrība par eksāmeniem un mācību procesu, pieaugušajiem — bezdarbs un raizes par finansiālo nodrošinājumu, bet senioriem — vientulība un bailes par savu veselību… Kā katrā no šiem gadījumiem pielāgoties izmaiņām?
— Vakar lasīju, ka bērniem vajadzētu ļaut vairāk laika pavadīt sociālajos tīklos, bet tas nebūtu labākais variants. Šobrīd, kad mācības notiek attālināti, viņiem ir vajadzīgs dienas režīms. Vecākiem jāieplāno pauzes, kurās bērns var iziet pastaigāties, sazvanīties ar draugiem vai veikt citas aktivitātes. Vienu brīdi bērnu uz ielām nebija, bet tagad viņi pārvietojas bariņos. Godīgi sakot, tā ir vecāku atbildība, bet bērnus ir grūti noturēt — viņiem gribas gan izskrieties, gan izbraukt ar riteni. Mājās šī situācija ir jāizrunā un bērnam saprotamā valodā jāizskaidro.
Ja runājam par jauniešiem, man liekas, ka viņi šajā situācijā cieš vairāk. Neskatoties uz to, ka daudzi jaunieši grib palikt vienatnē, kopumā šī situācija nav no vieglākajām. Tuvojas mācību gada noslēgums, tam klāt nāk neskaidrība par eksāmeniem un citas raizes. Viens no aizsardzības mehānismiem ir padošanās, bet iespējams ieraudzīt arī pozitīvos aspektus — daļa jauniešu ir sākuši vingrot, lasīt grāmatas un izmantot internetu jēgpilni.
Visgrūtāk šajā situācijā ir senioriem, kuri bieži cīnās ar vientulību. Lai kaut nedaudz kliedētu vientulības izjūtu, ieteicams regulāri sazināties ar savu atbalsta personu — tie var būt bērni, mazbērni vai kāds cits tuvu stāvošs cilvēks.
Arī darba zaudējuma gadījumā nevajadzētu ieslīgt grūtsirdībā. Kā ģimenes psihoterapeite vienmēr saku, ka ģimenē notikušais ir kopīgi jāpārrunā. Ja ir vajadzīga palīdzība, ir svarīgi šo palīdzību prasīt.
— Kā pēc iespējas veiksmīgāk organizēt attālināto mācīšanos?
— Ir traki, ja vecāks strādā veikalā, vēlu vakarā atnāk mājās un bērni neko nav izdarījuši. Svarīgi ir tas, kā skola pozicionē attālināto mācīšanos, kāda ir iedotā struktūra un iespēja sazināties. Vecāki noteikti var padomāt par laiku, kas jāvelta darbam, un sakārtot sistēmu, kas ir vajadzīga bērniem. Lai mācību process noritētu pēc iespējas kvalitatīvāk, režīmu nedrīkst mainīt. Tāpat kā skolā — no rīta pieceļamies, parūpējamies par higiēnu, pabrokastojam un tad mācāmies. Ja bērns pie pirmajām grūtībām sauc palīgā, jābūt uzmanīgiem. Varam teikt — pārlasi, izpildi, un, kad būsi izdarījis, tad atnākšu paskatīties. Pusaudžiem un vidusskolēniem ir pašiem savs darba process — tiem audzēkņiem, kuri iepriekš ir pieraduši tikt galā saviem spēkiem, attālinātā mācīšanās tik lielas grūtības nesagādā.
— Nav noslēpums, ka ārkārtas situācijas laikā ir pieaugusi vardarbība ģimenē…
— Stresa līmenis ir ļoti augsts, mamma un tētis var neizturēt, bērns var neizturēt…Vardarbība ir bijusi vienmēr, bet šobrīd, kad esam spiesti dzīvot mazā telpā, mēs cits gar citu bružājamies un mums ir daudz neatpazītu emociju. Emocionālā un fiziskā vardarbība parādās arī ģimenēs, kas nav sociālajā riska grupā. Ir jārunā par to, kā dzīvot krīzes situācijā, jārīko mazās ģimenes sapulcītes un jāievieš izmaiņa savā ikdienā. Diemžēl ne visas ģimenes ir gatavas to darīt.
— Viens no iespējamajiem baiļu avotiem ir ierobežojumi, bet otrs — pats vīruss. Kā pārvarēt bailes no tā, ko neredzam un nespējam kontrolēt?
— Tas ir atkarīgs no mūsu stresa līmeņa un uztveres. Ja mēs nemitīgi lasām ziņas, bailes kļūst aizvien lielākas. Tā vietā, lai lasītu visu pēc kārtas, ieteicams izvēlēties vienu uzticamu avotu. Sekot līdzi ierobežojumiem, bet nesēdēt ar telefonu rokās. Nenoliegt vīrusa esamību, bet ievērot ierobežojumus un pasargāt sevi. Jāsaprot, ka mēs katrs varam saslimt, bet tas nenozīmē, ka noteikti no tā nomirsim. Cilvēki baidās no jebkuras saslimšanas, bet vīruss šajā brīdī ir redzamākais.
— Kā saprast, kurā brīdī nepieciešams profesionāls atbalsts?
— Te rodas jautājums, vai cilvēks māk, var un grib prasīt atbalstu un palīdzību. Ja cilvēkam nav neviena, ar ko parunāties, palīdzība noteikti ir vajadzīga. Atbalsts jāmeklē arī tad, ja paliekam agresīvi, ieslīgstam depresijā vai sākas hronisks stress — krasas garastāvokļa maiņas, galvassāpes, palielināta temperatūra vai vēdersāpes. Daudzas konsultācijas šobrīd tiek sniegtas bez maksas. Nav viegli pateikt — es netieku galā, bet galvenais ir uzdrošināties un prasīt. Ir jāpadomā, kā mēs par sevi rūpējamies. Vai atvēlam sev laiku, esam atraduši nodarbošanos, kas palīdz atslābināties, un cilvēkus, kuriem varam uzticēties? Tās ir rūpes par sevi — ieklausīties savā ķermenī, izmantot elpošanas vingrinājumus, garīgi izglītoties, atrast dienā pusstundiņu, kurā pasēdēt un neko nedarīt. Daudzi šajā laikā izpaužas radoši. Tiem cilvēkiem, kuri domā, ka tikai pūlī var atpūsties, jāiemācās atpūsties vienatnē. Izejot cauri šai krīzei, mēs būsim ieguvuši daudz jaunas pieredzes!